Vai politiķi mēģinās pārvērst sportu par politiski slaucamu govi?

Riekstiņš, iespējams, nolēmis likvidēt LOK

Latvijas Olimpiskā komiteja nosvinēja simtgadi bez uguņošanas, bez skrējiena apkārt Latvijai, bez politiķu runām un ciešfotogrāfijām ar olimpiskajiem medaļniekiem, bet ar jaunu grāmatu.

Biju gatavojies aprakstīt politisko mēģinājumu svētkus sabojāt, bet atvēru grāmatu, iegrimu Latvijas olimpisko medaļnieku dzīvesstāstos un sapratu, ka Latvijas Olimpiskā komiteja bija, ir un būs neatkarīgi no tā - vai partijas „konservatīvie” politiķi mēģinās pārvērst sportu par politiski slaucamu govi vai nē.

Tātad - Latvijas Olimpiskā komiteja dibināta 1922. gada 23. aprīlī Latvijas sporta organizāciju sanāksmē Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 65, vietā, kur šobrīd atrodas Rīgas 49. ģimnāzija, bet tolaik - 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrība. Tālajā 1922. gada aprīlī sanākušie delegāti formulēja galveno LOK uzdevumu: „Pārraudzīt Latvijas sportistu gatavošanos OS un deleģēt Latvijas komandu Olimpiskajās spēlēs”.

Otrs saistošs notikums šajā nedēļā (30. aprīlī) bija pirmā atjaunotās Olimpiskās komitejas prezidenta, šobrīd - LOK Goda prezidenta Viļņa Baltiņa 80. gadu dzimšanas diena. Vilnis Baltiņš bija iniciators 1988. gada 19. novembrī Latvijas olimpiskās komitejas atjaunošanai, kļuva par atjaunotās olimpiskās komitejas prezidentu un vadīja olimpisko kustību līdz 2004. gadam. Jāpiebilst, manuprāt, Latvijas Olimpiskās komitejas simtgade un Viļņa Baltiņa astoņdesmitgade ir kopā svinamas jubilejas, īpaši, ja atceras, ka Vilnis Baltiņš ir bijis pasaules čempions (smaiļošanā), ja atceras - kā viņš panāca Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanu un Latvijas atlētu startu 1992. gada februārī Albērvilas ziemas olimpiskajās spēlēs jau zem Latvijas karoga (šajā stāstā ir īpaša detaļa - kā Vilnis Baltiņš kopā ar toreizējo SOK prezidentu Huanau Antonio Samaranču uz vairākām stundām iestrēga liftā un iznāca no tā jau gauži draudzīgi). Daudz laimes, Vilni! Lai tev laba veselība un prieks golfa bumbiņu sist bedrītēs!

Trešais notikums, kas būtu jāpiemin, ir grāmatas „Olimpiskās medaļas Latvijai” iznākšana. Atvēršanas svētki bija 29. aprīlī, grāmatas teksta autors (pats sevi kautrīgi sauc par vienu no autoriem) ir Anatolijs Kreipāns, bet māksliniece - Inta Strenga, viens no konsultantiem - otrais LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. Šķiet, ka lielu ieguldījumu sniegusi Aija Erta, Agra Brūne un daudzi citi. Grāmatai ir tiešām izcils dizains.

Pārējās lustes izpalika. Dažādu iemeslu dēļ - pirmkārt, savas korekcijas ienesa kovids, kas iztukšoja olimpisko kasi (par tēriņiem nedaudz vēlāk), otrkārt - karš Ukrainā, bet treškārt Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Sandis Riekstiņš, kurš nolēma Latvijas Olimpisko komiteju likvidēt, radīt jaunu paklausīgu struktūru, naudu dalīt valstiski - centralizēti, pie viena lodziņa un tikai tiem sporta veidiem, kas Sandim patīk.

Sanda Riekstiņa reforma reformas pēc

Tātad - Sandis ar draugiem nolēmis reformēt sporta pārvaldību. Protams, es zinu politiķu argumentus, viņiem tādi ir, un daudz kur viņiem taisnība - arī sportā vienmēr varētu rast labāku risinājumu. Bet mēģināšu izskaidrot, kas vismaz šobrīd sanāk no „konservatīvo” priekšlikumiem (jādomā, ka Sandis Riekstiņš visas sporta reformas nav sadomājis vienatnē, bet gan noklausījies partijas birojā).

Saeimas sporta spogulis Riekstiņš un „konservatīvie” mēģina piespiest Latvijas Olimpisko komiteju apvienoties (doties negribētās laulībās) ar Latvijas Sporta federāciju padomi un veidot jaunu struktūru, kas nozīmētu - Latvijas Olimpisko komiteju kā vēsturisku struktūru slēgt. Tas nekas, ka tāda starptautiska auditorkompānija kā Ernst&Young Baltic pētījusi, analizējusi un sniegusi ziņojumu par sporta nozares pārvaldību Latvijā, kurā atzīts, ka šāda apvienošana ir ar lieliem riskiem un mazu iespējamo ieguvumu. Konservatīvās partijas tēls un dēls Riekstiņš vēlas koncentrēt sporta vadību politiskas pārvaldības rokās - radīt vienu paklausīgu un partijas interesēs strādājošu sporta organizāciju.

Eiropas un demokrātiskās pasaules sports balstās uz nevalstiskām sporta organizācijām - federācijām, savukārt tās apvienojas olimpiskās vai vispārsporta biedrībās vai komitejās. Vēsturiski sanācis, ka Latvijā federāciju ir gandrīz pusotra simta, arī tās apvienojošās organizācijas ir vairākas, bet ietekmīgākās un nozīmīgākās ir Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Paralimpiskā komiteja, Latvijas Sporta federāciju padome, Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija.

Cik Eiropā valstu, tik sistēmu. Katrā ziņā vismaz šīm četrām minētajām organizācijām ir nopietnas Eiropas un pasaules mātes organizācijas, sistēma, organizatoriskā struktūra, iestrādes, starptautiskā sadarbība. Igaunijā visas federācijas apvienotas Olimpiskajā komitejā, bet tādas apvienotas sistēmas Eiropā ir tikai trīs.

Nozīmīgākā vēsture un ietekme noteikti ir Latvijas Olimpiskajai komitejai, un jāsaka kā ir - tā ir starptautiski daudz nozīmīgāka par Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamentu. Jāpiebilst - aptaujas liecina, ka Olimpiskajai komitejai Latvijas iedzīvotāji uzticas daudz vairāk nekā citām sporta struktūrām, nerunājot nemaz par Saeimu vai ministrijām.

Neticu, ka Sporta apakškomisijas priekšsēdētāju kāds vispār aiz Latvijas robežām saklausītu, bet Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers kopā ar saviem Lietuvas un Igaunijas kolēģiem Dainu Gudzinevičūti un Urmas Sõõrumaa bija iniciatori Starptautiskās Olimpiskā komitejas aktīvajai darbībai, nosodot Krieviju par iebrukumu Ukrainā, izslēdzot Krieviju no starptautiskās sporta aprites. Bet ietekmi lielā mērā ir veidojuši iepriekšējie LOK prezidenti Vilnis Baltiņš un Aldons Vrubļevskis.

Pēdējos divus gadus esmu Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomitejas loceklis, un mēs tiešām daudz strādājam ne tikai ar olimpisko sportu, bet arī bērnu sportu („Sporto visa klase”), studentu sportu un amatieru sportu. Mūsu mērķis - 2030. gadā sasniegt to, ka sporto 50% Latvijas iedzīvotāju. Tas nozīmē veselību un veselīgi nodzīvotus dzīves gadus.

Divus sasaukumus man ir bijusi iespēja un gods strādāt arī Latvijas Sporta federāciju padomē (LSFP), pārstāvēt šo organizāciju starptautiski un turēt rūpi par neolimpiskajiem sporta veidiem. LSFP vadītājs Einārs Fogelis veiksmīgi vada šo organizāciju, un kļuvis par Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas prezidentu.

Katra no šīm struktūrām dara savu darbu. Vairumu līdzekļu saņem no Izglītības un zinātnes ministrijas un „Latvijas valsts mežiem”, bet ļoti daudz piesaista no sponsoriem, sacensību rīkošanas un citiem avotiem.

Iespējams, ka jāatrod veids, ka federācijām nebūtu jādublējas divās vai trijās struktūrās. Iespējams, būtu jāatrod veids, ka nauda līdz katrai federācijai nonāk pa vienu ceļu. Bet nojaukt strādājošu sistēmu un veidot kaut ko pavisam jaunu šobrīd (patiesībā kara apstākļos, kad viss pasaulē tiek grauts, nevis celts) ir neapdomīgi un pat muļķīgi. Īpaši tādēļ, ka tas tiek darīts lai parādītu, ka priekšvēlēšanu periodā partija „konservatīvie” it kā kaut ko dara, it kā - izlēmīgi rīkojas.

LOK - sūrs darbs, īpaši pandēmijas apstākļos

Mans mērķis nav cildināt Latvijas sportistu panākumus. Par medaļām un uzvarām katrs var lasīt vēstures annālēs, tagad mums ir grāmata ar visu Latvijas olimpisko medaļnieku un dažādu valstu latviešu olimpiešu - medaļnieku dzīvesstāstiem un panākumiem. Latvijas olimpiešiem nav par ko kautrēties. Šie panākumi ir ne tikai sportistu izcilais gribasspēks, trenētība, sagatavotība, veselība un talants, šie panākumi ir arī treneru, ārstu, fizioterapeitu, sporta palīgpersonāla, tiesnešu un - sporta organizatoru veikums.

Man bija iespēja vērot un rosīties pa vidu procesam, kas Latvijas Olimpiskajai komitejai nozīmēja nosūtīt sportistus uz Tokiju un Pekinu pēdējā gada laikā, saskaņojot testēšanu un vakcināciju pret Covid-19, lidojumus caur dažādām valstīm, inventāra (piemēram, kamanu un bobu), un pat zirga sūtīšanu uz Olimpiskajām spēlēm. Tas bija arī ļoti dārgs process, kurā Olimpiskā komiteja rūpīgi apsvēra katra sava eiro tērēšanu.

Tas ir neredzamais darbs, ko veic Latvijas Olimpiskā komiteja, bet Izglītības un zinātnes ministrijā nereti valda pārliecība - visu nosaka nauda. Bet attiecībā pret naudu Sandis Riekstiņš uzskata, ka viņš sportam dod savu naudu, nevis mūsu - Latvijas iedzīvotāju nodokļos samaksāto naudu.

Sports kā politika vai politiķu izpratne par sportu

Mana izjūta ir tāda, ka politiķi naudu sportā un sportu naudā redz stipri vienpusīgi. Par labām tiek uzskatītas un cildinātas federācijas, kurām ir sponsori - visbiežāk totalizatoru vai azartspēļu firmas. Šī sasaite ir baisa, jo no sporta totalizatorus un spēļu namus vajadzētu turēt šāviena attālumā.

Kāpēc es nemīlu sporta funkcionārus un politiķus, kas šobrīd cenšas nosūbējuša vērdiņa dēļ iznīcināt Olimpisko komiteju un radīt jaunu struktūru, kura, iespējams, būs politizēta? Gluži vienkārši tāpēc, ka šī darbība vēl tālāk attālina to sportu, kas ir politika un naudas pelnīšana (22 miljonāri pa laukumu dzenā vienu bumbu, bet miljons nabagu ar alus kausu nekustīgi vēro šo procesu) no tā sporta, kas uztur bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku fizisko un garīgo veselību.

Olimpiskās komitejas himna saka, ka sports ir Dievu prieks, skaistums, taisnība, drosme, gods un prieks, auglība, progress, miers.

Raugoties no olimpiskās kustības skatupunkta olimpiskajam sportam vajadzētu sevī integrēt visu to, ko sauc par olimpismu - dzīves filozofiju, domāšanas veidu, tieksmi pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls ir harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā. Paraugoties, kas notiek pasaules sporta dzīvē 21. gadsimtā, ieraudzīt harmoniju un dzīves filozofiju ir sarežģīti.

Manā pasaules uztverē sports nozīmē veselību un medicīnu. Es tiešām nezinu neko nozīmīgāku cilvēka primārajā, sekundārajā un terciārajā profilaksē - veselības saglabāšanā un atjaunošanā pēc slimības - kā fiziskas aktivitātes un sportu. Vēl vairāk - es tiešām ticu sporta dziedinošajām spējām onkoloģijā, psihiatrijā, ortopēdijā un daudzās citās jomās. Un galu galā - tieši uz sporta un fizisko kustību pamata ir būvēta rehabilitācija.

Sports pēdējos 50 gados ir pilnībā mainījies, bet ļoti mainījies pēdējo divu pandēmijas gadu laikā. Sports pilnībā pārvērties par biznesu, reliģiju un politiku. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē valdības (nepamatoti) ierobežoja kustības un sportu bērniem, tautas sporta entuziastiem un veterāniem, taču stimulēja sportu kā biznesu - nosēdinot tautas masas pie televizora raudzīties, kā sporto pasaules bagātākie sportisti.

Globāli sports kļuvis par vienu no vadošajiem biznesa veidiem, pasaules bagātākie supermiljardieri cenšas iegādāties kādu Eiropas čempionlīgas futbola klubu. Tāds vienkāršs klubs kā „Barselona” maksā aptuveni piecus miljardus eiro (salīdzinājumam - Latvijas valsts budžets ir 12 miljardi eiro).

Sporta bizness var būt tiešs - piemēram, pārdodot biļetes 100 000 skatītājiem uz futbola čempionāta finālu, vidēji katru biļeti par 3000 eiro. Sporta bizness var būt modernā cilvēku tirdzniecība - sportistus pērk un pārdod par milzu naudu, atmetot dažus procentus tiem treneriem un sporta skolām, kas sportisku īstenībā ir bērnībā uztjūnējuši un sagatavojuši. Bizness var būt populāra sportista izpeļņa - profesionāls sportists pelna ļoti lielu algu, bet no viņa sapelnītā dzīvo komandas īpašnieks, akcionārs, treneri, aģenti, fizioterapeiti, ģimene un daudzi citi cilvēki.

Sports ir ļoti nozīmīgs netiešais bizness. Piemēram, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem TV tirgū, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem reklāmas tirgū, sports uztur totalizatoru biznesu, sports aizņem aptuveni 12- 20% globālās informācijas tirgus (to varētu saprast arī tā, ka vidējam vīrietim paredzētā laikrakstā, žurnālā vai portālā tieša un netieša informācija par sportu aizņem 20%, bet sievietēm - 12%). Pašvaldības visā pasaulē lielu daļu savas naudas tērē savam mīļotajam klubam.

Sports rada miljoniem darba vietu, jo sporta preces (vai vienkārši krosa kurpes, ko sports ir ienesis ikdienā) ir pirmā desmitnieka tirdzniecības objekts.

Sporta sacensību apmeklēšana (gan kā dalībniekiem, gan kā skatītājiem) ir globālā tūrisma nozīmīga sastāvdaļa, bet lielu sporta sacensību rīkošana valstīs attīsta lokālo infrastruktūru, stimulē celtniecību. Tokijas Olimpiskās spēles Japānai izmaksāja 15 miljardus dolāru, bet paliks pāri sporta un dzīvojamā infrastruktūra, klimata kontroles modernizācija, moderni IT risinājumi.

Sarežģītāk ir izskaidrot - kā sports ir kļuvis par reliģiju vai ieņēmis reliģijas vietu. Sporta sacensības ļaudis iet skatīties (stadionā vai pie televizora) ar tādu pašu reliģisku pārliecību, fanātismu un regularitāti kā agrāk gāja uz baznīcu (piemēram, katru nedēļas nogali).

Sports lielā mērā ieņēmis elkdievības lomu - populāra futbolista portretu uz krekliņiem un vējjakām globāli skatām biežāk nekā visu reliģisko tēlu, ieskaitot Jēzus Kristus attēlu. Līdzīgi kā savulaik nēsāja krustiņus uz krūtīm, sporta reliģiozi mūsdienās velk viena kluba formai līdzīgus apģērbus ar sportista numuru un uzvārdu, karina sev relišerus, sprauž nozīmītes un ver lietussargus.

Populāri sportisti ieņem elka vai reliģiska līdera lomu. Tā, piemēram, Krištianu Ronaldu facebook, instagram un citos sociālajos tīklos ir vairāki simti miljonu sekotāju. Amerikāņu basketbolisti kļūst par modes ikonām, jo cilvēku apziņā ieņēmuši dieva dēla vietu. Sportistu viedoklim uzticas pat tad, ja sportists par konkrēto tematu neko nezina, sportistu ievēl parlamentā vai vismaz mazpilsētas pašvaldībā.

Kā savulaik katras pilsētas lielākais un dižākais nams bija baznīca vai mošeja, tā mūsdienās dižākā celtne ir stadions vai slēgta halle. Bieži tas ir saistīts ar lokālo sporta reliģiju, piemēram, piemēram, Jaunzēlandes reliģija ir regbijs, Lietuvas - basketbols, bet reizi gadā - maijā Latvijas lokālreliģija ir hokejs.

Kāpēc es apgalvoju, ka sports ir politika? Sports ir kļuvis pa valstu politiku vai vismaz iespēju valstīm sevi globāli izcelt. Kopš „Baltijas ceļa” un Vairas Vīķes Freibergas prezidentūras laika, Latvijas politiķi nav pieteikuši kaut ko tādu, kas būtu bijis pamanāms 0,01% no zemeslodes iedzīvotāju kopskaita. Toties mūsu 3x3 basketbolisti piespieda ceturtdaļmiljardam zemeslodes iedzīvotāju meklēt kartē, kur tāda Latvija atrodas. Porziņģim pārceļoties uz Vašingtonu, ASV galvaspilsētas skolas bērniem bija jāiemācās, ka bez Amerikas Savienotajām valstīm uz zemeslodes globusa ir atrodama arī Latvija. Politiķi, par kuru esamību neviens pat nenojaustu (Saeimas deputāts, vidējais) pamanās nofotografēties kopā ar olimpisko medaļnieku, un raugi - 40 minūtes redzams sportacentrs.com vai cita tikpat nozīmīga portāla augšpusē. Politiķi sportistu panākumus uztver par savu nopelnu pat tad, ja paši lieguši visai tautai divus gadus sportot.

Pa īstam sports kā politika izpaužas detaļās. Pasaules valstis iegulda miljonus un miljardus atsevišķa sporta veida attīstībai (piemēram, tūkstošus bobsleja slidās, kas nobrauciena ātrumu paātrina par 0.01 sekundi). Valstu līmenī tiek pieņemti lēmumi nekautrīgi izmantot negodīgus līdzekļus, piemēram, mainīt ledus temperatūru kamaniņu un skeletona trasē - kad brauc saimnieku pārstāvis, ledus netīši kļūst par dažiem grādiem aukstāks, bet tad, kad brauc mūsējais - ledus sāk kust (un kamanu slidas slīd sliktāk).

Bet netīkamākais - valstis nekautrējas ieguldīt naudu fizioloģijas, bioķīmijas un farmakoloģijas pētījumos, kas beigu beigās nozīmē dopinga attīstību (mēs nojaušam par Krievijas aktivitātēm šajā jomā, bet, skatoties uz olimpiskajiem rezultātiem, daža Āzijas valsts noteikti ir vēl agresīvāka pētījumu un sasniegumu jomā).

Quo vadis, Saeimas Sporta apakškomisija?

Sandi Riekstiņ! Es ceru, ka Tu esi rakstu izlasījis līdz šai vietai. Latvijas olpimpiskās simtgades nedēļā es Tev lūdzu:

• pievērs uzmanību bērnu sportam. Vislabākos panākumus sportā sasniedz valstis, kur katrā skolā ir iekšējie čempionāti (ik pa diviem gadiem) futbolā, basketbolā, volejbolā, rokasbumbā, slēpošanā, vieglatlētikā, orientēšanās sportā utt. Savukārt skolu komandām jāpiedalās turnīros un spēlēs ar citām novada skolām. Mums ir jāatjauno Latvijas bērnu olimpiāde kā bērnu sporta sacensību kvinteresce. Vislabākie piemēri bērnu sporta organizācijā ir meklējami Skandināvijā; bet arī no bijušās Dienvidslāvijas katrā no sporta spēļu veidiem gan vīriem, gan sievām vismaz divas trīs valstis pamanās aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm;

• parūpējies par veterānu un amatieru sportu. Vecāku ļaužu sports ir nācijas veselības pamats. Zviedri, somi un islandieši dzīvo par 10 gadiem ilgāk nekā mēs galvenokārt tādēļ, ka vismaz 50% vecāka gadagājuma cilvēku nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm vismaz 5 reizes nedēļā. Aptuveni 40% Latvijas iedzīvotāju ir liekais svars un aptraukošanās, kas nozīmē ceļu uz cukura diabētu, sirds mazspēju, nieru nepietiekamību un citām slimībām. Mums jāiesaista šie cilvēki ikdienas fiziskās aktivitātēs. Vārds „ikdienas” un attieksme pret lieko svaru tiešā nozīmē attiecas arī uz Tevi;

• nāk pavasaris. Maijā un jūnijā parasti jauni Latvijas vīrieši lec uz galvas nepazīstamā ūdenstilpnē, lauž kakla skriemeļus, bet citi vienkārši noslīkst no peldētneprasmes. Ko Tu kā Saeimas apakškomisijas vadītājs esi izdarījis, lai visi Latvijas bērni prastu peldēt un justos droši uz ūdens?;

• atceries, ka politika ir īslaicīga. Nenīdē Latvijas Olimpisko komiteju brīdī, kad līdz vēlēšanām atlikuši 5 mēneši. Priekšvēlēšanu gaisotnē organizāciju likvidēšana un jaunveidošana, spēles noteikumu maiņa finansējuma saņemšanai, valsts lomas pieaugums federācijās radīs tikai baisas cīņas par plāno finansējuma deķīti, ko tad nu atkal visi dalīs un pārdalīs. Un tas viss notiks priekšvēlēšanu cīņu starmešu gaismā. Pilnīgi droši - bērnu sportam nauda samazināsies, bet kaut kādu čempionātu rīkošanai un ēku būvniecībai - pieaugs.

Latvijas Olimpiskās komitejas simtgade. Svētki

Latvijas Olimpiskajai komitejai simtgade. Paldies par pirmajiem veiksmīgajiem simt gadiem, lai veiksmīgi nākamie simts! Paldies Vilnim Baltiņam, Aldonam Vrubļevskim, Žoržam Tikmeram, sportistiem, treneriem, sporta ārstiem un fizioterapeitiem, tehniskajiem palīgiem, sporta funkcionāriem, tiesnešiem un Izglītības un zinātnes ministrijai.

Lai nepiepildās politikāņu mēģinājumi savu vēlēšanu interešu vārdā sagraut Latvijas olimpisko sistēmu! Es vēlu LOK prezidentam Žoržam Tikmeram, ģenerālsekretāram Kārlim Lejniekam un mums - LOK Izpildkomitejas locekļiem - sasniegt mūsu galveno mērķi un vīziju, ko paši esam pieņēmuši: 2030. gadā jāsporto 50% Latvijas iedzīvotāju. Sportot šajā kontekstā (atbilstoši PVO un SOK) nozīmē 5 reizes nedēļā nodarboties ar sportu vismaz 30 minūtes, neskaitot iesildīšanos un atsildīšanos.