“Kad jūs komandējat un vadāt karavīrus apstākļos, kad jāignorē fizisks pārgurums un dažādas grūtības un jāupurē jūsu karavīru dzīvības, tad jūsu vadība ļoti mazā mērā būs atkarīga no jūsu taktiskajām spējām. To, pirmkārt, noteiks jūsu raksturs, jūsu reputācija un nedaudz drosme – kas tiks uztverta kā normāla lieta –, bet galvenokārt jūsu reputācija kā cilvēkam ar augstiem patriotiskiem mērķiem un stingra apņemšanās izpildīt jebkuru jums uzdoto militāro uzdevumu. “
ASV armijas ģenerāļa Džordža Katleta Māršala uzruna virsnieku kandidātiem 1941. gada septembrī.
Kad NBS komandieris ģenerālleitnants L. Kalniņš parakstīja atkārtoto pavēli par obligāto vakcināciju NBS, vakcinēti bija aptuveni 95% personāla, no tiem 87% pilnībā pabeiguši vakcināciju. Rādītāji varētu teikt pārsteidzoši labi uz jebkuras citas nozares fona. Tomēr viņš pieņēma lēmumu par obligāto vakcināciju, kas varbūt ir labu nodomu vadīta, bet kuras izpildījums kā parasti slikts.
Ģenerālleitnants L. Kalniņš apgalvo: “Mums [bruņotajos spēkos] joprojām ir daži desmiti, kas nevēlas vakcinēties”[1]. NBS ir 6600 profesionālā dienesta karavīru. Tātad 5 procenti no tiem ir 330 karavīru. Kaut arī “daži desmiti” ir ļoti subjektīvs skaitlis, bet 330 pārsniedz lielu daļu Zemessardzes bataljonu faktisko personālsastāva skaitu un nevar tikt dēvēti par “dažiem desmitiem”.
Šo karavīru apmācībā ir ieguldīti ievērojami finanšu, materiālie un laika resursi, kurus neskatoties uz pārliecinošo NBS komandiera retoriku NBS diez vai izdosies tik vienkārši atgūt. Toties šie karavīri atstās mūsu bruņoto spēku sastāvu ar lielu rūgtumu un aizvainojumu ne tikai pret NBS, bet arī uz Latvijas valsti un ļoti apšaubu viņu vēlmi pēc šādas atvaļināšanas brīvprātīgi pieteikties rezerves karavīru apmācībai, nerunājot par to, ka viņi ziedos savas dzīvības par mūsu valsti.
Atcerēsimies, ka 2018. gadā pēc notikušajām mācībām “Namejs” NBS komandieris publiski izteica neapmierinātību ar rezerves karavīru mācību apmeklējumu. Kur no 593 izsūtītām pavēstēm ieradās tikai 157 rezerves karavīri[2]. Viens no iemesliem, kāpēc rezerves karavīri atteicās piedalīties rezerves karavīru apmācībā bija viņu drastiskā atvaļināšana 2008. gada krīzes laikā.
Gadu vēlāk ģenerālleitnants L. Kalniņš rezerves karavīru apmācībās ieviesa brīvprātības principu un vairs neinformēja sabiedrību par rezerves karavīru apmeklējumu, kas neliecina par veiksmes stāstu. Zemais rezerves karavīru mācību apmeklējums liecina par vāju patriotismu viņu vidū. Jo būt par patriotu, saņemot algu, nav gluži tas pats, kas būt par patriotu bez atalgojuma. Par šo vajadzētu aizdomāties mūsu armijas vadonim pirms izdot pavēles, kas ietekmē topošo rezerves karavīru attieksmi pret valsti un armiju.
Šajā NBS komandiera pavēlē ir vērojama dažādā attieksme pret viņa pakļautībā esošām vienībām. Zemessardzei, kas ir organiska NBS sastāvdaļa, viņš ne tikai neliek obligāti vakcinēties, bet pat nezina, cik ir vakcinējušies un pēc viņa teiktā šķiet, ka viņu tas arī nemaz neuztrauc. “Viņš (NBS komandieris) informēja, ka Rīgas brigādē vakcinējušies ir pāri 50% zemessargu, bet ir arī brigāde, kur sapotējušies 30%, tomēr šī informācija no zemessargiem netiek pieprasīta, tāpēc precīzi nevarot pateikt.”[3] Zemessargi tiek iesaistīti sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, piedalās kopīgās mācībās ar profesionālā dienesta karavīriem un tiem ir jābūt tādām pašām kaujas spējām kā regulārajiem spēkiem. Kāpēc attieksme ir cita īsti saprotams tas nav. NBS komandiera atsaukšanās uz dažādām darba attiecībām arī neiztur kritiku, jo iesaukts zemessargs ir tieši tāds pats kā regulārās armijas profesionālā dienesta karavīrs. Vismaz tā nepārtraukti apgalvo pats NBS komandieris.
Visbeidzot, NBS komandieris ir pārliecināts, ka “Satversme netiek pārkāpta. (…) Latvijas pilsonis dod zvērestu, un zvērestā ir minēts, ka viņš bez ierunām izpilda pavēli.”[4] Diemžēl izskatās, ka ģenerālleitnants L. Kalniņš iespējams ir neapzināti sajaucis armijas, kurās dienējis. PSRS armijā bijā bez ierunām neskatoties uz to likumību jāpilda komandieru pavēles, bet Latvijas armijā ir tās jāpilda “atbilstoši Latvijas Republikas likumiem” (karavīra zvērests) vai “likumīgās pavēles” (Militārā dienesta likums). Šī NBS komandiera pavēle tika izdota pat pirms valdība iesniedza Saeimai likumprojektu par obligāto vakcināciju un, spriežot pēc esošās situācijas, visdrīzāk Saeima šo likumu neapstiprinās līdz 1.augustam un līdz ar to NBS komandiera apgalvojumi par savas pavēles likumību juridiski var tikt apšaubīti. Ne velti Iekšlietu ministrija kavējas ar pavēli par obligāto vakcināciju un tāda arī nav ieviesta ASV armijā, kuras valsts prezidents ir zināms kā kvēls vakcinācijas atbalstītājs.
Mēs nezinām, cik karavīru padosies NBS komandiera, manuprāt, nelikumīgai pavēlei par obligāto vakcināciju, bet 1.augustā NBS komandierim būs jāizvēlas, vai kārtējo reizi pārcelt savu pavēli, gaidot Saeimas lēmumu, tādējādi zaudējot autoritāti, vai arī iesaistīt NBS tiesvedības procesos ar prognozējamu negatīvu rezultātu, ko apmaksāt nāksies nodokļu maksātājiem. Tāpat pieredzējuši un labi apmācīti karavīri, kuri būs spiesti atstāt dienestu ar rūgtumu sirdī nevairos mūsu valsts drošību. Vai NBS komandieris par šīs pavēles sekām nesīs tiesisku atbildību, to rādīs laiks.
P.S. Pats esmu vakcinējies, bet personiski esmu pret obligāto vakcināciju, jo uzskatu, ka vakcinēties vai nevakcinēties ir lēmums, kas katram jāpieņem individuāli bez ārēja spiediena.