Aprīļa inflācijas rādītāji nebija pārsteigums - patēriņa cenās atkal ir novērojamas deflācijas tendences. Salīdzinot ar martu, cenas vidēji ir samazinājušas par 0,4%, kā rezultāta gada inflācija ir bijusi jau 6,2%.
Par spīti aprīlī novērotajai deflāciju cenu izmaiņas bija nevienmērīgas. Lielākais cenu kritums bija novērojams pārtikas cenām. Savukārt ārstu pakalpojumi un medikamentu cenas ir būtiski pieaugušas. Deflāciju ierobežoja arī tabakas izstrādājumu un apavu un apģērbu cenu pieaugums. Autovadītāji bija nepatīkami pārsteigti par degvielas cenu kāpumu. Tomēr drūma ekonomiskā situācija ļauj prognozēt, ka nākamajos mēnešos deflācijas tendences kļūs arvien izteiktākas, un gada beigās gada inflācija noslīdēs mīnusos, proti, cenas vidēji būs zemākas nekā pagājušā gada beigās. Protams, deflācija būs ”pilnvērtīga” tikai tādā gadījumā, ja adekvāti tiks samazināti arī administratīvi regulējamās cenas.
Parasti ekonomistu vidū deflāciju uzskata par vēl lielāku ļaunumu nekā augstu inflāciju, kas iespējams nav saprotams patērētājam. Kāpēc tas ir slikti, ja cenas samazinās?
Galvenais deflācijas cēlonis Latvijā ir patēriņa sarukums, kā rezultātā uzņēmēji ir spiesti samazināt cenas. Protams, Latvijas gadījumā tas bija jau sen gaidāms un neizbēgams process, ņemot vērā neadekvātus uzcenojumus vairākām preču un pakalpojumu grupām. Tomēr jāņem vērā, ka pastāvīga deflācija veicina arvien lielāku patēriņa samazinājumu. Pirmkārt, tas ir saistīts ar cilvēka pozīciju – kāpēc pirkt šodien, ja rīt tās pašas preces un pakalpojumus varēs iegādāties par zemākām cenām. Otrkārt, patēriņa kritumu pamato vēl viena negatīva parādība – parasti cenu deflāciju pavada arī ienākumu deflācija, kas jau novērojama Latvijā. Tādējādi par spīti preču un pakalpojumu cenu kritumam lielas iedzīvotāju daļas pirktspēja nav uzlabojusies.
Kā vienu no galvenajām deflāciju pavadošām parādībām min reālā parāda pieaugumu. Kaut arī nominālais parāds (piemēram, kredītmaksājumi) paliek nemainīgs, ņemot vērā cenu un ienākumu sarukumu, tas relatīvi palielinās, jo parāda apkalpošana un izmaksa veido lielāku īpatsvaru kopējos izdevumos. Turklāt, pieaugot reālām procentu likmēm (ko mēra kā nominālās procentu likmes mīnus inflācijas/plus deflācijas rādītājs), kredītus ņemt kļūst arvien neizdevīgāk un investīciju aktivitāte likumsakarīgi samazinās.
Kaut arī pēc būtības cenu samazinājums ir vēlama parādība, jāsaprot, ka to pavada tādi nelabvēlīgi procesi kā patēriņa kritums, ienākumu sarukums, zemāka investīciju aktivitāte un rezultātā dziļāka ekonomiskā lejupslīde. Jāatzīmē, ka ekonomikas vēsture norāda uz to, ka samazināt inflāciju ir daudz vienkāršāk nekā novērst deflāciju un sekmēt ekonomisko augšupeju. Atceroties nesenos Japānas neveiksmīgos centienus pārvarēt deflāciju un ekonomisko stagnāciju, pasaules vadošās centrālās bankas dara visu, lai neļautu lielākajām ekonomikām ieiet pastāvīgā deflācijas fāzē.