Tuvojoties Latvijas simtgadei, ir aktualizējies jautājums par Rīgas pils restaurāciju un to, vai restaurāciju par katru cenu nepieciešams beigt līdz 2018.gada 18.novembrim. Vēsturiski datumi, valsts jubilejas, simboliski mēneši un gadskaitļi vienmēr fascinē, jo labāk paliek tautai atmiņā. Tomēr ir vairāki argumenti, kas liek vēlreiz pārdomāt, vai steiga un cenšanās par katru cenu pielāgoties konkrētam datumam ir labākais risinājums.
Latvijā ir ļoti kvalitatīvas un augstvērtīgas restaurācijas pieredze. Šajās dienās Leipcigas gadatirgū pulcējas Eiropas izcilākās firmas un amatnieki, kas nodarbojas ar restaurāciju. Šajā gadā Latviju pārstāvēs Rīgas Doma draudze, kas pēdējos piecos gados ir veikusi Rīgas Doma atjaunošanu, - tas bija garš un sarežģīts process gan finansiāli, gan organizatoriski, jo vajadzēja piesaistīt Eiropas naudu, atrast veidu, kā Rīgas pilsēta piedalās ar līdzfinansējumu, un noorganizēt Rīgas Doma draudzes darbu, lai savienotu visas organizētāja un finansētāja puses vienā darbīgā mehānismā. Mēs pieredzējām, ka šī sarežģītā viduslaiku celtne vairākus gadus atradās stalažās, un tagad, kad tā ir sakārtota, mēs beidzot varam baudīt šīs sarežģītās ēkas varenumu un skaistumu. Protams, var turpināt knibināties ap dažām detaļām, kurām vienmēr pietiks laika, taču katedrāles veidols ir sakārtots.
Rīgas pils ir tik gigantisks objekts, ka būtu naivi iedomāties, ka, atrodoties 2016.gada izskaņā, ir iespējams nospraust mērķi - 2018.gada 18.novembrī prezidents pārgriezīs sarkano lentīti un teiks - lūdzu, viesi, nāciet iekšā, pils ir gatava. Šādam objektam, kuram ir četri lieli korpusi ar viduslaiku pagrabiem, ar trim stāviem pilī un vēl jumta stāvu, kas kopā veido piecus stāvus, ir gandrīz neiespējami precīzi noteikt laiku, kurā tas, ar cieņu izturoties pret vēsturiskām vērtībām, var iegūt jaunu izskatu.
Šajos piecos stāvos ir līdz galam nepabeigta arheoloģija, arhitektūras izpēte, kas arī ir arheoloģija, tikai rokas nevis zemē, bet ēkas skeletā, zem daudzajiem krāsojuma un apmetuma slāņiem meklējot autentiskās krāsas, tēlniecības paliekas, gleznojumus un visu, ko ir atstājuši apakšā iepriekšējie gadsimti. Mēs vēl nezinām, kādi brīnumi var atklāties šajā ēkā, kurai katrs gadsimts ir tikai kaut ko līmējis, krāsojis un špaktelējis virsū, bet nekad nav mēģinājis nokalt līdz kaulam, pamatam, lai atklātu, kāda izskatījās pils, kad Eberhards Monheims, Livonijas ordeņa mestrs, ap 1330.gadu sāka būvēt šo četru korpusu pili, kurā tagadējā prezidenta un viņa kancelejas aizņemtā ēku kompleksa nemaz nebija, - tā vietā bija priekšpils mūra žogs ar torni.
Pasaules restaurācijas pieredze rāda, ka ar šādiem gigantiskiem objektiem strādā ļoti lēni, lēni veic izpēti, lēni veic projektēšanu, lēni un pārdomājot, izslēdzot nejaušības, pieļaujot, ka arī darba procesā var atklāties kādas negaidītas detaļas, kuras ir jānovērtē - vai tās ir restaurējamas vai saglabājamas kā iepriekšējo gadsimtu liecinieces. Šādu izpēti nevar veikt kā kampaņu.
Ja mēs tagad par katru cenu steigtos pili pabeigt, tā nebūtu restaurācija, tas labākā gadījumā varētu būt eiroremonts ar ļoti daudzām paviršībām, pāri slīdošām pārkrāsošanām, un tur, kur apakšā varētu būt viduslaiku vai renesanses rotājumi vai kāda informācija, virsū uzsitot riģipsi, tas viss tiktu paslēpts uz nākamajiem 50 vai 100 gadiem. Tas būtu zaudējums, kuru mēs pastrādātu neapdomības vai nabadzības dēļ.
Nedrīkst aizmirst, ka Rīgas pils ir unikāls objekts, kurš no 14.gadsimta ir bijis varas simbols, tā mūri ir personificējušies ar to, ka tur atrodas vara. Agrākos gadsimtos tā bija militāra vara, kad tur īslaicīgi rezidēja Polijas vai Zviedrijas karaliene, vai administratīvā vara, kad tur uzturējās zviedru vai krievu ģenerālgubernatori. Tas ir pilnīgi loģiski, ka, nodibinoties Latvijas valstij, tās protokola pārstāvji un ārlietu ministrs Z.A. Meierovics lūkojās, kas varētu kļūt par mītni, kur ievietot prezidenta apartamentus un Latvijas galvenajai personai savu kanceleju. Tas bija loģisks risinājums, ka tai ir jābūt ēkai, kas visvairāk simbolizē varu.
Rīgas pils jau iepriekš bija rekonstruēta, pārbūvēta, adaptēta gan 16., gan 17. un 18.gadsmitā, tai bija pārveidoti interjeri, taisīti greznāki, atbilstoši modei, jaunam stilam, jaunai gaumei. Arī 20.gadsimts prasīja savas adaptācijas - parādījās Eižena Laubes brīnišķīgās kāpnes, apmetuma detaļas, Art Deco profili, radās Anša Cīruļa sūtņu akreditācijas zāle ar pasakainiem gleznojumiem un ornamentiem uz sienām, un neparastām mēbelēm, radās arī svētku zāle, tuvojoties Latvijas divdesmitgadei 1938.gadā, kad tika realizēts Eižena Laubes projekts. Šī ēka ir ietilpīga, šī māja ir stipra, bagāta ar vēsturi. Tāpēc būtu vieglprātīgi izturēties pret šo bagāto mantojumu pavirši.
Domājot par Rīgas pils restaurāciju, ir vērts paraudzīties uz Pompeju, kurā arheoloģiski darbi notiek jau vairākus gadsimtus - sākumā kā mantkārības dzīta izpēte, meklējot kādas vērtības, vēlāk jau kā vēstures izpēte, kad katra desmitgade māca arvien saudzējošāk izturēties pret pagātnes mantojumu un neizrakt visu, jo katrs nākamais gadu desmits atklās jaunas pētniecības metodes, ar kurām varēs no līdz šim neizpētītā iegūt jaunu informāciju.
Tomēr arī atstāt visus pils izpētes darbus nākamajām paaudzēm nebūtu pareizais risinājums. Šis brīdis būtu bezatbildīgs, ja mēs kādu argumentu dēļ pārceltu uz nezināmu, attālinātu laiku darbošanos ap pili, jo arī manā biogrāfijā pirms 22 gadiem bija epizode, kad es biju iesaistīts darba grupā, kas konsultēja Rīgas pils toreizējo restaurāciju, kad pili pēc pionieru pils perioda adaptēja Gunta Ulmaņa prezidenta kancelejas vajadzībām. Tas bija ārkārtīgi liela entuziasma un aizrautības un atbildības pilns periods, ar kuru arī tika saistītas tā laika pirmrindas arheoloģiskās un arhitektoniskās izpētes metodes un saudzīgs telpu aprīkojums un remonts, piemērojot šīs telpas reprezentācijai, kas būtu cienīga šajā vēsturiskajā ēkas veidolā, atspoguļojot arī bagāto vēsturi un darītu to stilistiski autentisku agrākajiem gadsimtiem. Tāpēc es gribu uzteikt Imanta Lancmaņa toreizējo māksliniecisko un interjera veidošanas koncepciju, ko paveica padomju remonta atstātajās telpās, kuras bija primitīvi balsinātas vai ar eļļas krāsu nokrāsotas, lai pionieri varētu dejot, spēlēt teātri vai nodarboties ar mākslu. Tā bija pilnīgi cita pieeja. Nevar domāt, ka pils ir reprezentatīva tikai tādēļ, ka tai ir masīvi mūri un lieli torņi. Attiecīgais reprezentācijas līmenis prasa to apmēbelēt ar atbilstošas kvalitātes mēbelēm, izkrāsot ar atbilstošām, saskaņotām krāsām, pie sienām novietot labāko, kas ir mūsu mākslas mantojumā, un tādējādi parādīt, kas ir mūsu valsts vērtības. Arī šobrīd ir runa par vērtību demonstrēšanu šajā simboliskajā ēkā. Nedrīkstētu šajā ēkā demonstrēt, ka Latvijas valsts balstās uz īslaicīgām pagaidu vērtībām un pagaidu kvalitāti.
Runājot par būvdarbu iepirkuma pārtraukšanu, neiedziļinoties visās juridiskajās niansēs, kas iepirkuma procedūru padarīja sarežģītu, nedrīkst aizmirst, ka firmām, kuras piesakās šajos iepirkumos, ir jāievēro likums, kas nosaka, ka uzvar lētākais piedāvājums. Tādēļ katrai firmai ir izvēle, vai ņemt dārgāko krāsu, vai lētāko, strādāt ar Eiropas meistariem un maksāt viņiem Eiropas cienīgi algu, vai paņemt viesstrādniekus, vai nodarbināt nelegāļus un maksāt viņiem iespējami mazāk. Ir daudz veidu, kā mēģināt celtniecības tāmi palētināt. Kontrolējot iepirkuma procesu, ir bijuši iesaistīti eksperti, kuri izvērtēja iesniegtos piedāvājumus, jau pirms piedāvājumu atvēršanas izdarot kontroltāmēšanu.
Kontroltāme rādīja vienu summu, par kuru varētu, ņemot vērā Latvijas valstī pastāvošo algu līmeni, nodokļus, materiālu cenas, būtu reāli iespējams šos darbus paveikt. Salīdzinot piedāvājumu cenas ar kontroltāmi, izrādījās, ka visas firmas sola ievērojami zemākas cenas, bet pats zemākais piedāvājums paredzēja izremontēt pili projektā plānotajā apjomā par neticamu cenu, kas ir pat par 30% lētāka nekā kontroltāme. Pārbaudot piedāvājumos iekļauto piegādātāju cenas, eksperti atklāja neatbilstības, kur tika apgalvots, ka firma nopirks iekārtu vai tehnoloģiju par zemāku cenu, nekā piedāvā ražotājs. Mums Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad zemākās cenas piedāvātājs ir nostādījis pasūtītāju fakta priekšā - ir atlicis mēnesis vai pusgads līdz objekta pabeigšanai, firma saka - mums naudiņa ir beigusies, un mēs vairs to nevaram izpildīt. Sākas spiediens uz pasūtītāju ar nolūku piesaistīt papildu naudu. Pasūtītājs ir sprukās, jo ir paredzēts konkrētā datumā pārgriezt sarkano lentīti, un viņš skrien pa galvu un kaklu uz Finanšu ministriju vai meklē sponsorus, lai dabūtu pāris miljonus, lai tikai firma nepiekrāpj, iekļaujas termiņos un izdara darbu. Arī Nacionālā mākslas muzeja, kuru restaurēja trīs gadus, sākotnējā tāme bija pavisam cita, nekā gala tāme. Tās ir saistības, kas kādam ir jāuzņemas, ja vēlas attiecīgajā kvalitātē paveikt darbus. Tādēļ arī ir saprotami, ka eksperti nonāca pie slēdziena, ka solījumi līdz 2018. gada beigām par attiecīgām summām pabeigt darbus nav reāli.
Var jau saprast arī būvfirmas, kuras sola darbus veikt par pusvelti, lai tikai tiktu pie valsts garantēta pasūtījuma, jo tā ir iespēja nodarbināt Latvijas speciālistus, kas pretējā gadījumā aizbrauktu veikt restaurācijas darbus uz citām valstīm. Tā ir Latvijas ekonomikas problēma. Turklāt ir jau ar ko salīdzināt, jo pils četru korpusu restaurācijai ir paredzēta divas reizes mazāka summa, nekā pirms dažiem gadiem tika piešķirts priekšpils jeb tās daļas, kurā atrodas prezidenta kanceleja, restaurācijai, lai gan pils kastelas daļa ir trīs vai pat četras reizes lielāka. Tad par kādu kvalitāti mēs varam runāt, ja daudz lielāka apjoma darbu veikšanai paredzētais finansējums ir vairākkārt mazāks?
Jau pirms pusgada redzējām, ka ir nereāli veikt arheoloģisko izpēti visā pils iekšpagalmā, jo tas prasītu gadu vai pat ilgāk rūpīgai rakšanai trīs līdz četru metru biezā kultūrslāņa izsijāšanai, lai konstatētu, ko atstājuši gadsimti, un realizētu to projekta autoru vēlmi, kuri bija ieplānojuši, ka viss iekšpagalms pirmā stāva līmenī būtu pārjumts ar stikla jumtu, kas būtu vienlaikus stikla grīda, lai staigājot pa pagalmu, zem kājām būtu viduslaiku pilsēta, kas būtu kā ekspozīcija, kurā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ievietotu savu, iespējams, krāšņāko ekspozīciju, kas būtu saistīta ar viduslaikiem. Atsakoties jau no pagalma izrakšanas ļoti dārgā projekta, tas jau tika sašaurināts līdz tam, ka apkārt iekšpagalmam arhitekti piedāvāja izrakt tuneli, pa kuru staigājot, ikviens varētu pieskarties mūrim, bet aiz sienas paliktu vēl neizpētītā iekšpagalma kultūrslānis, ko pētīt nākamām paaudzēm. Arī tad kļuva skaidrs, ka celtniecības apjoms ir pārāk liels atvēlētajam termiņam, jo katram stāvam ir sava specifika. Pagrabā vien ir jāmaina komunikācijas, apkures sistēmas caurules, kanalizācija un ūdensvadi, jāierīko stiprinājumi, jāapdarina un jānostiprina seno ķieģeļu sienas, jāveic konservācija un restaurācija, lai piešķirtu vecajiem mūriem jelkādu estētiku. Kur tad vēl pārējie visi stāvi! Gan pasūtītāji, gan finansētāji, gan celtnieki saprata, ka īsais divu gadu periods ir nereāls. Jau tad varēja zvanīt trauksmes zvanus un teikt, ka kvalitatīva restaurācija pilī nav iespējama termiņu ziņā un arī finansiālā ziņā.
Turklāt pils restaurācija ir jāveic gudri, ne tikai aizrokoties līdz tam izskatam, kāds tai bija celšanas brīdī, bet arī parādot tās vēstures liecības, kas ir pievienojušās nākamajos gadsimtos. Nedrīkst aizmirst, ka muzejs šajās telpās atradīsies 21.gadsimtā, tādēļ tam ir jāatbilst šim laikam, vienlaikus respektējot pagātnes vērtības.
Lai gan fakts, ka Latvijas simtgades jubilejā nevarēsim lepoties ar restaurētu pili, var skumdināt, tomēr esmu pārliecināts, ka iekavējums savā ziņā nāks par labu, jo arheoloģisko izpēti varēs veikt ar mazāku steigu, daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Turklāt pils iekšpuses arheoloģiskā izpēte un rekonstrukcija nekādā veidā neapdraud iespēju izdarīt to, kas tiešām ir steidzams. Tā ir pils fasāde, kas pašlaik izskatās diezgan nožēlojami. Neatkarīgi no tā, kā risinās iekšdarbi, fasādi var krāsot un tas ir jādara nekavējoties, bet, lai to nodrošinātu, nepieciešama projektētāja piekrišana un darbs.