Pārtikas cenu kāpums skar katru no mums, un laikā, kad pārtikas cenas augušas straujāk nekā ienākumi, spriedze sabiedrībā diemžēl ir likumsakarīgas sekas. Taču, lai kā arī kāds vēlētos atrast vieglas receptes sarežģītu jautājumu risināšanai, pārtikas cenu kāpumā vainot tikai tirgotājus ir ne vien nekorekti, bet arī neproduktīvi. Valdībai ir jāatzīst kļūdas, nespējot apturēt energoresursu cenu kāpuma izraisīto inflācijas lavīnu, kas vēl joprojām iespaido pārtikas cenas un iedzīvotāju rocību. Ir jāmobilizē spēki, lai nepieļautu šo kļūdu atkārtošanos, vienlaikus sākot risināt arī būtiskus Latvijas konkurētspējas jautājumus – darbaspēka un energoresursu izmaksas, ražojošo uzņēmumu izaugsmes veicināšanu un visā Eiropas Savienībā praktizētos nodokļu risinājumus uzņēmumu un iedzīvotāju atbalstam.
Apgalvojums, ka tikai tirgotāji ir atbildīgi par produktu cenu kāpumu un tāpēc tieši tirgotāju atbildība ir inflācijas radīto seku dzēšana, ir klajš populisms. Pārtikas cenas veikalos ir aisberga redzamā daļa ļoti apjomīgiem procesiem - sākot no govs kādā Latgales pļavā vai kviešiem Zemgales laukā, līdz pārstrādes uzņēmumu produktivitātes jautājumiem, energoresursu cenām un nodokļu politikai. Pieaugot izmaksām katrā no šiem posmiem, kāpa arī pārtikas cenas, šokējot ik vienu. Jā, arī mūs - pārtikas tirgotājus. Tas bija pagājušā gada septembris, kad tirgotāji, saņemot elektrības rēķinus, bija teju “zem ūdens”. Ne tikai tirgotāji, bet arī viņu piegādāji kļuva par milzīgā energoresursu cenu kāpuma upuriem. Tirgotāji tika pārpludināti ar ražotāju pieprasījumiem celt produktu cenas. Kopš krīzes brīža tirgotāji ir strādājuši “sarkanajā režīmā”, lai dažādos veidos mazinātu savas izmaksas - veikali ir palikuši tumšāki, ziemā arī vēsāki, savukārt vasarā kondicionieri strādā taupības režīmā. Protams, aukstuma vitrīnas izslēgt nevaram. Lai kā arī runātu par tirgotāju “apetīti“, 2022. gada peļņa pēc publiskotajiem gada pārskatiem liecina, ka izmaksu kāpumu lielā mērā tirgotāji ir iznesuši uz saviem pleciem. Lielāko tirgotāju neto peļņa ir samazinājusies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, un ir tikai 2-3% robežās.
Tāpat kā nevar apendicīta pacientu izārstēt ar galvassāpju tabletēm, arī gadiem uzkrātos Latvijas ekonomikas izaicinājumus nevar atrisināt, uzbrūkot mazumtirgotājiem. Cenas veikalu plauktos ir tiešā veidā saistītas ar valdības pieņemtajiem un nepieņemtajiem lēmumiem, un Latvijas uzņēmēji saskaras ar daudziem jo daudziem konkurētspēju mazinošiem jautājumiem. Joprojām tikai diskutējam par nesamērīgajiem darbaspēka nodokļiem, darbnespējas regulējumu un kopējām ar nodarbinātību saistītajām izmaksām, kuras nav konkurētspējīgas pat salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm. Jau gadiem nevaram sakārtot pat tādu šķietami viegli risināmu, taču tirgotājiem ļoti svarīgu jautājumu - kases sistēmu un kases aparātu bezjēdzīgo sertificēšanu pie jebkurām izmaiņām, kas izmaksā tūkstošiem eiro un nepamatoti bremzē tehniskos jaunievedumus. Diskusijām par energoefektivitātes atbalsta pasākumu pilnveidošanu būtu jārezultējas konkrētās normatīvo aktu izmaiņās. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ atbalsts tirdzniecības nozarei atšķirībā no visām pārējām nozarēm joprojām nav pieejams.
Lēmumpieņēmēju nespēja operatīvi un gudri reaģēt uz energoresursu cenu kāpumu bruģēja ceļu uz nesamērīgu inflācijas kāpumu. Kamēr tirgotāju peļņas rādītāji strauji krita, piemēram, valstij piederošais Latvenergo, kura milzīgos rēķinus maksāja gan privātpersonas, gan uzņēmēji, 2022. gadā sasniedza savu rekordpeļņu. Tā pieauga 2,6 reizes, sasniedzot 183,4 miljonus eiro. Latvijas Gāze bija vēl “sekmīgāka” un neto peļņu palielināja 12,1 reizi. Latvenergo superpeļņa skaidri parāda, ka valdībai bija plašākas manevru iespējas energoresursu cenu negatīvās ietekmes mazināšanai, kas bremzētu cenu kāpumu gan ražotāju, gan tirgotāju pusē un rezultētos zemākās pārtikas cenās pircējiem. Un te ir jautājums politiķiem - vai tiešām valsts atbalsta politika, lai mazinātu energoresursu kāpuma negatīvo ietekmi, ir bijusi veiksmīga? Un vai ir tapis, piemēram, atbalsta plāns uzņēmējiem, kas krīzes brīdī noslēguši līgumus par elektroenerģijas piegādi ar nesamērīgi augstu fiksēto cenu? Tieši energokrīzes augstākajā punktā fiksētās elektrības cenas joprojām paaugstina uzņēmumu izdevumus.
Latvijas pārtikas ražotāju konkurētspējas un efektivitātes izaicinājumi ir cieši saistīti ar iespējām mazināt pārtikas inflāciju. Šobrīd veidojas situācija, kurā veikalu tīkliem uzturēt vietējo ražotāju piedāvājumu savos plauktos izmaksā ļoti dārgi, un ir jāizdara nepopulāras izvēles starp lētāku sortimentu vai lielāku vietējo produktu klāstu. Piemēram, Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas biedri informē, ka šī gada pēdējos mēnešos ir saņēmuši pavisam nelielu pamatcenas samazinājuma pieprasījumu skaitu, joprojām tirgotāji turpina saņemt informāciju no piegādātājiem par produktu pamatcenas paaugstināšanu.
Pārmetumus par augstākām cenām galvenokārt saņem veikalu tīkli, kuriem ir plašs vietējo produktu piedāvājums, nevis veikali, kas pārsvarā tirgo Lietuvas un Polijas u.c. valstu ražotāju preces. Tirgot lētākas svešzemju preces, kopējās situācijas uzlabošanai izliekot plauktos pāris iecienītus vietējos produktus, izrādījusies veiksmīga stratēģija - var demonstrēt zemāku cenu līmeni un izvairīties no politiķu un vietējo ražotāju uzbrukumiem.
Var skaidri redzēt Zemkopības ministrijas politisko spiedienu, nonievājot tirgotājus, kas vienmēr bijuši lojāli vietējai produkcijai. Vienlaicīgi par maz tiek runāts par Latvijas ražotāju konkurētspēju un valdības instrumentiem, lai to stiprinātu - piemēram, valdība varētu veicināt ražotāju konsolidēšanos, lai ne tikai dārzeņu kooperatīvi, bet arī, piemēram, piena pārstrādātāji varētu stiprināt savas pozīcijas un pietuvoties Lietuvas konkurentu efektivitātes rādītājiem. Tā vietā vēlme veikalu plauktos redzēt tikai Latvijas preces pāraug pārprastā vietējo preču protekcionismā, ko pieprasa daļa ražotāju un kam ir politisks atbalsts. Diemžēl šāda “ņemšanās” vietējā tirgū, necenšoties līdzināties un konkurēt ar līdzīgiem uzņēmumiem Lietuvā un Igaunijā, nerisina vietējo ražotāju konkurētspējas izaicinājumus pēc būtības.
Tikpat nozīmīgs ir jautājums par nodokļu politikas ietekmi uz pārtikas cenām veikalu plauktos, tieši tā bieži vien ir par pamatu pārtikas cenu atšķirībām ar citām valstīm. Darbaspēka nodokļi, akcīzes nodokļu politika dažādām preču grupām būtiski ietekmē preču gala cenu, taču to politika veidojama izsvērti un ilgtermiņā. Savukārt PVN samazināšana pārtikai ir viens no instrumentiem, kā ļoti strauji mazināt izdevumu slogu mājsaimniecībām. To ļoti labi parāda Polijas piemērs. Tur 2022. gada sākumā valdība PVN pārtikas produktiem noteica robežās no 0 līdz 5%, bet degvielai to samazināja no 23% uz 8%. Attiecīgie lēmumi panāca cenu un inflācijas kritumu. Šī soļa blakusefekts, kas apliecina pircēju ieguvumu ir straujš Polijas pircēju-tūristu skaita kritums Lietuvas mazumtirgotāju veikalos Polijas pierobežā. Polija nav izņēmums. Kamēr Latvijas valdība kategoriski noraida PVN samazināšanu pārtikai, Vācijā PVN pārtikas precēm ir 7%, Luksemburgā - 3%, Kipra un Spānija pamata pārtikas produktiem - kā maizei, olām, pienam u.c. - PVN līdz šā gada beigām atcēlusi pavisam.
Latvijā ir viens no viszemākajām maksātspējas līmeņiem ES, tādējādi pēc kredītu, komunālo maksājumu izmaksām, arvien mazāk naudas ģimeņu budžetā paliek pārtikai, bērnu izglītībai. Saprotams, ka brīžiem ir vieglāk maldināt sabiedrību, stāstot par 300% uzcenojuma politiku pārtikas pamatproduktiem, nevis intensīvi strādāt pie Latvijas cilvēku labklājības vairošanas un sociālā sloga mazināšanas. Aizbildināšanās, ka PVN samazinājums nenonāks līdz pircējiem, nav pamatota. Kad Latvija ieviesa eiro vai kad augļiem un dārzeņiem PVN tika samazināts no 21% uz 5%, tirgotāji un ražotāji ļoti uzskatāmi demonstrēja spēju novadīt PVN samazinājumu līdz pircējiem, iesniedzot detalizētas atskaites arī Ekonomikas un Zemkopības ministrijai.
Protams, var turpināt demonizēt vienu nozari, vainojot to visās ar pārtikas inflāciju saistītajās problēmās. Taču tas ir greizs skatījums, kas drīzāk darbojas politiskai uzmanības novēršanai, nevis mazina nevienlīdzību, kuru pašlaik izjūt Latvijas iedzīvotāji.