Pusaudža gados es kādu brīdi spēlēju panku grupā ar visām no tā izrietošajām sekām – mūsu mākslinieciskās darbības augstākais punkts bija dziedāšana uz vienas skatuves kopā ar Andri Kiviču un pāris pievemti kultūras namu stūri.
Redzot ažiotāžu ap Pussy Riot, protams, pārņem zināma skaudība. Ja toreiz būtu pieticis prāta un izdomas, mēs pilnīgi noteikti būtu noorganizējuši kādu akciju plikiem dibeniem pie Brīvības pieminekļa vai, teiksim, nacistu formās iemaršējot Vecrīgas sinagogā. Varbūt tad zinošā kultūras kritiķe Lolita Čigāne arī mūsu grupu būtu nodēvējusi par „inovatīvu māksliniecisku uzdrīkstēšanos, kas precīzi parāda un izsmej valsts absurdumu”. Un ja ne gluži Madonna, tad Samanta Tīna, izģērbdamās līdz apakšbiksēm sava priekšnesuma laikā, uz muguras būtu uzrakstījusi vārdus: Nils Sakss.
Kaut gan nē. Jo Pussy Riot ir Krievijā, un līksmot par Krievijas tiesiskuma nepilnībām ir diezgan baudpilna nodarbe. It īpaši, ja tuvākajās vēlēšanās gatavojies startēt kopīgā „nacionālajā blokā”, kura vienīgais politiskais piedāvājums ir „neļaut uzvarēt krieviem”. Galīgi starp citu, tieši kā to gatavojas darīt Lolita Čigāne ar visu Vienotības grupu, kuri tagad Saeimā rosinās izteikt valstisku nosodījumu Krievijas Federācijai.
Šis nosodījums, ja tāds tiktu pieņemts, varētu pats par sevi tikt uzlūkots kā post-moderns mākslas fakts. Tā galvenā publiskā cīnītāja Lolita Čigāne, kura politikā ienākusi pēc neveiksmīgas lakatiņu un citu sīkpreču kontrabandas aktivitātēm. Aiz viņas visa „tiesiskuma koalīcija” ar Zaķa optimizācijām, vilcienu shēmām, aizliegtiem referendumiem un ministru tā arī līdz galam nenopirktajiem izglītības diplomiem. Un tas viss uz mūsu pašu spīdošā cilvēktiesību fona – kur pirmstiesas apcietinājums sen kļuvis par ierastu soda mehānismu un politiskie pretinieki vienā mierā tiek kratīti, televīzijā izrādīti rokudzelžos saslēgti, atsēdināt uz pāris sutkām čokā un tad klusiņām palaisti, lai staigā (sk. visas skaļākās KNAB lietas).
Publiski pārmetumi Krievijai no šīs tiesiskuma koalīcijas – tā pavisam noteikti būtu inovatīva uzdrīkstēšanās, kas paustu šīs valdības absurdumu.
Es tiešām nesaprotu, kādēļ mums būtu jāsatraucas par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā – no cilvēka viedokļa ir gluži vienalga, vai vīriem melnās baklavās, kas viņu saslēdz rokudzelžos, iznīcina karjeru un uztaisa publisku farsa drāmu, uz muguras rakstīts FSB vai KNAB. Un vai indīgi nosodošus komentārus par viņa dzīvi un personu tiražē laikraksts Komsomolskaya Pravda vai žurnāls IR. Ja reiz kādu nopietni uztrauc cilvēktiesības un taisnīga tiesa, lūdzu – iestājieties par Dzintaru Jaundžeikaru. Viņš pilnīgi noteikti nebauda demokrātisku un godīgu attieksmi no tiesībsargājošiem orgāniem, turklāt atrodas stipri tuvāk nekā Maskava. Kaut saprotams, Jaundžeikars nav nekāda panku meitene un galīgi nav seksīgs. Madonna viņa vārdu uz muguras nerakstīs. Un stilīgāk pilnīgi noteikti ir iestāties par to pašu, ko Madonna un tagad jau vesela slavenību līnija.
Var gan paturēt prātā, ka masas bieži vien par saviem elkiem izvēlas ironiski neiederīgus personāžus. Kā, piemēram, Če Gevaru, kura seja kļuvusi par universālu ikonu, simbolizējot brīvības alkas un visu neformālo. Bet reti kurš no tiem liberāli noskaņotajiem jauniešiem ar beretaino vīru uz T-krekla un mājās piekārto karogu, zinās par Če Gevaras ideālo cilvēku, kurš ir absolūti paklausīgs valsts varai un bez ierunām smagi strādā iekārtas labā. Un par tirāniskajām metodēm, ar kurām šo ideālu Če mēģināja ieviest dzīvē.
Tieši tāpat arī Pussy Riot ne tuvu nav tas, ko no viņām grib izveidot masu viedoklis un popkultūra. Viņas nav nekādas brīvības cīnītājas un vēl jo mazāk apspiestas opozicionāres. Viņas ir trīs vienkāršas, ne pārāk labi izglītotas sievietes, kuras apgānīja svētvietu, taisot mūzikas klipu, ko vēlāk ielikt jūtjūbē un kļūt slavenām. Svētvietu apgānīšana Krievijā, kā ikvienā citā valstī, ir noziegums, par ko viņas šobrīd tiesā. Visticamāk, viņām draud cietumsods. Tāpat kā Latvijā par identiskiem noziegumiem - visi, kuri apgāna svētvietas, piemēram, kapus, riskē nonākt cietumā. Pat ja viņi to dara aiz kādiem politiskiem mērķiem. Lūk, viss stāsts.
Un kas šajā visā intriģē visvairāk – ļaudis, kuri aiz vislabākajiem nodomiem aizstāv šo trīs sieviešu tiesības, galīgi neiedomājas par to tiesībām, kuras šīs sievietes pārkāpa. Proti, par pareizticīgo kopienas tiesībām. Skaidrs, ka kristieši šobrīd nav diez ko populāri (gan jāatzīst, lielā daļā paši savas vainas pēc). Ja aizskārtas būtu musulmaņu vai jūdu reliģiskās jūtas, tad reakcija pilnīgi noteikti būtu citāda un izpratne lielāka.
Pareizticīgam cilvēkam, atšķirībā no protestantiem vai Romas katoļiem, baznīcas telpa pati par sevi ir sakrāls svētums – tajā ielauzties un ārdīties ir kaut kas līdzīgs cūkas galvai mošejā, nacistu sveicienam sinagogā vai izraktam un seksuāli piesmietam līķim kapsētā. Un atvainojiet, mēs esam gatavi likt cietumā tos, kuri apčurā mūsu Brīvības pieminekli. Tieši kādēļ šīm trim sievietēm būtu jāattaisno daudz smagāks pārkāpums? Tādēļ, ka viņas pa starpai kliedza kaut ko par Putinu?
Ikviens, pilnīgi ikviens – gan trīs panku meitenes, gan Dzintars Jaundžeikars – ir pelnījis taisnīgu tiesu un godīgu attieksmi. Un ikvienam ir tiesības uz privātās telpas neaizskaramību, īpaši tādas, kuru šis cilvēks uzskata par sakrālu. Vienam šī svētā, neaizskaramā telpa būs viņa privātā dzīve, citam kāds piemineklis vai radinieku kapsēta, kādam tā ir ģimenes guļamistaba un vēl citam – templis vai baznīca. Tajā ielauzties un gānīties ir diezgan traks noziegums. Un politika, manuprāt, šajā gadījumā ir drīzāk vainu pastiprinošs, ne dzēsošs apstāklis.
Bet kas attiecas uz latviešu politiķu vēlmi iebakstīt Krievijai acī – būtu vietā atcerēties tos vārdus, kurus mācīja tas prātīgais vīrs Palestīnā pirms divdesmit gadsimtiem – par kaimiņa ārstēšanu no skabargas un sakrālās telpas nepārvēršanu prastā politiskā tirgus placī.