Kaut arī neesmu personīgi pazīstams ar bijušo Rīgas 1.slimnīcas vadītāju Jāni Ozolu, tas nav traucējis viņam publiski izplatīt nepamatotus izteikumus par manu nonākšanu VSIA ”Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca” valdē, kā arī par manu saistību ar Tautas partiju.
Kamēr J.Ozola publiski paustais „viedoklis” Latvijas Radio žurnālistei šā gada augustā aizskāra tikai mani personīgi un uzvedināja viņu izdarīt aplamus secinājumus par it kā mana ģimenes locekļa saistību ar ziedojumu Tautas partijai, uzskatīju, ka pietiktu ar „pārpratuma” noskaidrošanu klātienes tikšanās un iepazīšanās reizē. Man ir brālis vārdā Māris Dzenītis, taču tas nav tas pats cilvēks, kas ziedojis Tautas partijai – par to liecina gan atšķirīgie dzimšanas dati, gan publiski pieejamās valsts amatpersonu deklarācijas.
Šobrīd, kad uz J.Ozola atkārtoti pausto nepārbaudīto informāciju bāzes analītiskie žurnālisti sāk izdarīt pieņēmumus, kas kaut mazākā mērā var mest šaubu ēnu nu jau arī uz Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu un tās vadību, esmu spiests vērsties pie J.Ozola kunga publiski un paust nožēlu par nepatiesu ziņu izplatīšanu ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību.
Kopš 1995.gada janvāra strādāju VSIA „Valsts Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centrs” – sākumā par ekonomistu, bet vēlāk – par finanšu direktoru un valdes locekli. Tika pielikts ne mazums pūļu, lai uzņēmumu ar gada apgrozījumu zem Ls 200 000 un parādiem Ls 60 000 apmērā (1994.gadā) paceltu līdz plaukstošam uzņēmumam ar gada apgrozījumu Ls 2 130 746 (2007.gadā). Ieguldītais darbs zobārstniecības aprūpes attīstībā Latvijā novērtēts ar LR Veselības ministrijas Atzinības rakstu. Tādēļ piedāvājumu uzsākt pildīt valdes locekļa pienākumus 2008.gada janvārī pēc Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra pievienošanas Paula Stradiņa Klīniskajai universitātes slimnīcai uzskatīju kā jaunu izaicinājumu, lielu pagodinājumu un mana ieguldītā darba novērtējumu.
Neraugoties uz to, ka man, kā ikvienam Latvijas Republikas pilsonim, ir tiesības finansiāli atbalstīt vai aktīvi piedalīties jebkuras legālas sabiedriskas vai politiskas organizācijas darbībā, šīs savas pilsoņa tiesības līdz šim brīdim neesmu izmantojis.
Uzskatu, ka par cilvēku vislabāk runā viņa darbi un devums sabiedrībai. Lai iemantotu līdzcilvēku cieņu, labu reputāciju un atbalstu tam, ko dari, paiet vairāki gadi – īpaši tik lielā kolektīvā, kāds ir Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca un mediķu sabiedrība kopumā. Taču, lai to sabojātu, pietiek ar dažiem bezatbildīgiem paziņojumiem un to regulāru reproducēšanu. Skumji, ka, lai noskaidrotu patiesību, žurnālisti iztaujā man pilnīgi svešu cilvēku, nevis vēršas pie manis personīgi, manas ģimenes vai kolēģiem.
Ceru, ka šo ieilgušo incidentu varam uzskatīt par izsmeltu, jo atgriešanās pie tā notiks citā formātā.
Šī vēstule ir protests pret bezatbildīgiem paziņojumiem, par kuru radītajām sekām neviens nenes atbildību un atvainošanās kolēģiem par Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas vārda publisku nomelnošanu.