Piecas mācības gadu pēc kara sākuma

Mums ir jādara viss, lai šis XXI gadsimta lielākais ģeopolitiskais ārprāts vienreiz izbeigtos.

Tieši pirms gada, 2022. gada 24. februārī, Krievija veica bruņotu uzbrukumu Ukrainai, tādējādi sagraujot pēc aukstā kara izveidoto kārtību. Drošība un labklājība, kas tika sasniegta pateicoties eiropiešu vairāku paaudžu pūlēm, atrodas uz sabrukuma robežas. Krievija ir devusies imperiālistiskajos iekarojumos ar vienu mērķi: atjaunot bijušo padomju ietekmes sfēru. Lai cik tas maksātu un cik upurus tas prasītu. Mums ir jādara viss, lai šis XXI gadsimta lielākais ģeopolitiskais ārprāts vienreiz izbeigtos.

Kādā situācijā atrodamies šodien? Aiz muguras mums ir divpadsmit mēneši nedzirdētas nežēlības no Krievijas puses. Mēneši, kas iezīmējās ar regulāru skolu, slimnīcu, civilo ēku bombardēšanu. Mēneši, kad skaitīja nevis dienas, bet upurus. Krievi nežēlo nevienu - ne vīriešus, ne sievietes, ne vecus cilvēkus, ne bērnus. Bučā, Irpeņā un citās vietās īstenotie slaktiņi ir šausminoši pierādījumi tam, ka Krievija paveic visļaunākos noziegumus. Masu kapi, spīdzināšanas kameras, izvarošanas, cilvēku nolaupīšanas - tāda ir Krievijas uzbrukuma patiesā aina.

Aiz muguras ir arī ukraiņu nācijas lielās varonības gads, kura Volodimira Zelenska vadībā stājas pretī Krievijas ļaunuma impērijai. Ticības, izturības un neatlaidības gads. Šodien Ukraina cīnās ne tikai par savu suverenitāti, bet arī par visa kontinenta drošību.

Kā izbeigt šo karu? Pagājušais gads mums ir nesis daudzas svarīgas mācības, kas Rietumvalstīm būtu jāņem vērā, ja tās patiešām vēlas dzīvot mierā un drošībā.

1.mācība. Šis karš skar mūs visus

Jau no paša sākuma mums ir jāatbrīvojas no aplama priekšstata par Krievijas iebrukumu. Tas nav lokāls konflikts. Krievija cenšas aizdedzināt Eiropu. Mums ir darīšana ar visas pasaules ekonomiskās kārtības destabilizāciju.

Uzbrukums Ukrainai ir daļa no sen izstrādāta plāna, ko Putins īsteno jau vismaz desmit gadus. Jau 2008.gadā, laikā, kad Krievija iebruka Gruzijā, prezidents Lehs Kačiņskis brīdināja: „Mēs lieliski zinām, ka šodien - Gruzija, rīt - Ukraina, parīt - Baltijas valstis, un tad, iespējams, pienāks kārta arī manai valstij - Polijai”. Šie vārdi piepildījās ātrāk, nekā Eiropa gaidīja. Sešus gadus vēlāk, 2014.gadā, Krievija veica Krimas aneksiju. Un šodien mēs visi esam liecinieki pilna mēroga agresijai pret Ukrainu. Kas mūs sagaida nākotnē, ja šodien neapturēsim Krievijas kara mašīnu?

No vairāku simtu kilometru attāluma nav dzirdamas ne sprāgstošu ložu skaņas, ne trauksmes sirēnas, ne vecāku raudas, kuri bombardēšanas laikā tikko zaudējuši savu mīļoto bērnu. Taču attālums no Kijevas nedrīkst mierināt mūsu sirdsapziņu. Dažreiz man ir bail, ka Rietumos ir tiešām daudz cilvēku, kuriem pusdienas iecienītajā kafejnīcā vai Netfliksa seriāls ir svarīgāks par tūkstošiem ukraiņu dzīvību un nāvi. Mēs visi esam šī kara liecinieki. Neviens no mums nevarēs pateikt: “Es nezināju par Bučas slaktiņu”. Mēs visi redzam Krievijas armijas pastrādātās zvērības. Tāpēc mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi. Krievijas imperiālistiskie plāni sniedzās daudz tālāk par Ukrainu. Šis karš skar mūs visus.

2. mācība. Krievija uzkurina pasaules ekonomisko krīzi

Karš Ukrainā ir tikai viena no frontēm, kur norisinās cīņas par Eiropas nākotni. Krievija īsteno uzbrukumu visai mūsu civilizācijai kibertelpā, informatīvajā un ekonomikas telpā. Karls fon Klauzevics kādreiz ir teicis, ka karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Acīmredzot Vladimirs Putins ir labi sapratis šo pazīstamo atziņu. Maskava pielāgo uzbrukuma paņēmienus atkarībā no pretinieka, pret kuru cīnās. Putins nespēs militāri iekarot Eiropu, pirms viņš nebūs iznīcinājis tās ekonomiku.

Enerģētiskās krīzes un globālās inflācijas, ar ko mēs visi saskaramies, saknes meklējamas Krievijas imperiālistiskajā agresijā. Savukārt, iebrukuma Ukrainā pirmsākumi meklējami Kremļa agresīvajā gāzes politikā 2021. gada jūlijā un augustā. Putina gāzes šantāža pēc tam izraisīja strauju gāzes cenu lēcienu Eiropas tirgū. Un tas bija tikai sākums.

Krievija cerēja, ka enerģētikas sektora paralīze vājinās Eiropas valstis un pārliecinās tās turēties tālāk no kara Ukrainā.

Krīzes eskalācija jau no paša sākuma ir bijusi pret Rietumvalstīm vērsta stratēģija. Krievijas karadarbība ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cenas pieaug visā pasaulē. Mēs visi dārgi maksājam par Kremļa lēmumiem. Ir pienācis laiks to saprast: Krievija uzkurina globālo ekonomisko krīzi.

3.mācība. Deputinizācija ir Eiropas suverenitātes nosacījums

Jau vairākus gadus Rietumu pasaules vājums ir bijis Krievijas spēka avots. Enerģētiskā atkarība no Krievijas ogļūdeņražiem, apšaubāmi darījumi ar Krievijas oligarhiem un pilnīgi neizprotama Eiropas piekāpšanās Nord Stream 2 būvniecības jautājumā - tas viss liecina par patoloģiskām attiecībām starp Rietumiem un Krieviju. Daudzas Eiropas valdības uzskatīja, ka ar Krieviju var slēgt normālus kontraktus, taču tie izrādījās līgumi ar pašu nelabo, kuros Eiropa pārdeva savu dvēseli.

Tāpēc atgriešanās pie "ierastā biznesa" nav iespējama. Normalizēt attiecības ar noziedzīgo režīmu nav iespējams. Eiropai ir pienācis pēdējais laiks kļūt neatkarīgai no Krievijas - jo īpaši enerģētikas nozarē. Polija jau sen uzsvēra nepieciešamību dažādot naftas un gāzes piegādes. Jauni piegādes virzieni paver jaunas iespējas. Deputinizācija, tas ir, attiecību saraušana ar Putina radīto diktatorisko vardarbības mašīnu, ir nepieciešamais Eiropas suverenitātes nosacījums.

4. mācība. Solidaritāte ir stiprāka par bailēm

Šis karš jau ir mainījis Eiropu. Krievija, uzbrūkot Ukrainai, cerēja, ka Rietumvalstis nepamodīsies no ģeopolitiskās komas, kurā tās nonāca pirms gadiem, naivi ticot mītam par "vēstures beigām". Krievija kļūdījās. Tā gribēja mūs sašķelt, bet mēs apvienojāmies vēl vairāk nekā jebkad agrāk.

Kremļa, kā jebkura totalitārā režīma, lielākais ierocis ir bailes. Mums ir solidāri jāpretojas Krievijas draudiem un šantāžai. Jau tagad palīdzība uz Ukrainu plūst no visām pasaules malām. Pārtika, apgāde, bruņojums. Šodien mēs dodam Ukrainai cerību un iespēju uzvarēt.

Vācijas piekrišana nosūtīt uz Ukrainu tankus “Leopard”, - uz ko bija aicinājusi Polija, - ir ļoti nozīmīga. Mēs jau zinām, ka Vācijas ražotajiem tankiem pievienosies arī ASV tanki “Abrams”. Eiroatlantiskie valstiskie apsvērumi ņēma virsroku pār auksto aprēķinu. NATO ir pierādījusi, ka ir ne tikai visspēcīgākā militārā alianse pasaulē, bet arī patiesi vienota alianse. Kopā mēs uzvarēsim ļaunumu. Solidaritāte ir stiprāka par bailēm.

5. mācība. Atjaunot Ukrainu, stiprināt Eiropu

Uzvara cīņā pret Krieviju kļūst tuvāka ne tikai pateicoties Ukrainas armijas panākumiem un ne tikai tāpēc, ka Krievijas lācis ir noguris no sankcijām. Tas ir Rietumu pasaules nopelns, kura ir izveidojusi spēcīgu brīvības aliansi. Tomēr šodien notiekošajā cīņā sakaut Krieviju ir daudz par maz. Lai uzvarētu karā ar Krieviju, mums ir jāizveido pilnīgi jauna drošības arhitektūras politiskā un ekonomiskā dimensija.

No kādiem ķieģeļiem mēs būvēsim savu kopīgo māju - Eiropu? Drošību dod vienotība, kuras pamatā ir vērtību un interešu kopība un kuru stiprina spēcīgas ekonomiskās un sociālās saites. Ekonomisko krīzi nebūs iespējams pārvarēt, ja pie Eiropas vārtiem plosīsies kara uguns.

Tātad mūsu rīcībā ir divi scenāriji attiecībā uz Eiropas nākotni. Vai nu uzvar Ukraina un kontinentā iestājas miers, vai nu uzvar Krievija un notiek tālāka Putina imperiālistiskā ekspansija. Ja Ukraina vēlas uzvarēt šajā karā, mums jau tagad ir jādomā par Eiropas politikas paradigmas maiņu. Ideja par drošības un miera kopienu šodien ir vienīgais iespējamais attīstības modelis.

Tieši gadu pēc kara sākuma mums ir viens kopīgs, solidārs mērķis: atjaunot Ukrainu, stiprināt Eiropu.

***

Mateušs MORAVECKIS [Mateusz MORAWIECKI]

Polijas Republikas premjerministrs. Darba grupas dalībnieks sarunām par Polijas Republikas pievienošanās noteikumiem Eiropas Savienībai. Pabeidzis Vroclavas universitātes Vēstures fakultāti, Vroclavas Tehnoloģiju universitātes Uzņēmējdarbības vadības fakultāti un Centrālo Konektikutas štata universitāti.

Teksts publicēts kopā ar Polijas ikmēneša izdevumu "Wszystko co Najważniejsze" [„Viss svarīgākais”] kopīgā vēstures projekta ietvaros, piedaloties Polijas Nacionālajam piemiņas institūtam un Polijas Nacionālajam fondam.