Eiropas Savienība šobrīd atrodas sarežģītā situācijā. Joprojām cīnāmies ar kārtējiem pandēmijas viļņiem. Mēs tikko esam sākuši atjaunot mūsu ekonomikas pēc krīzes, kuru izraisīja nepieciešamība ierobežot ekonomisko darbību. Neesam vēl sākuši pilnā mērā izmantot ES Atveseļošanas fonda līdzekļus, bet pie apvāršņa jau parādījās enerģētiskās krīzes risks. Augstākas gāzes cenas sit pa parasto iedzīvotāju kabatām. Pirmoreiz Eiropas pēckara vēsturē kārtējās paaudzes nevar būt drošas, ka atstāsim tām mantojumā labāku nākotni.
Pieaug spiediens uz Eiropu. Krievija pielieto gāzes šantāžas taktiku, lai piespiestu atsevišķas valstis pieņemt lēmumus, kas veicinās Krievijas interešu īstenošanu. Uz ES austrumu robežas Polija, Lietuva un Latvija katru dienu saskarās ar Baltkrievijas provokācijām un arvien lielāku nelegālās migrācijas vilni. Turklāt, piedzīvojam pārmaiņas uz globālā šaha dēļa - ASV koriģē savu līdzšinējo stratēģiju, bet Amerikas vietu vēlēsies aizņemt citas valstis, kuras tiecās pēc lielvalstu lomas.
Krīžu pārmēra priekšā mums ir jābūt atbildīgākiem. Taču pašlaik Eiropas Savienība velta lielāku uzmanību izdomātām, nevis reālām problēmām. Pašas izveidotām problēmām, nevis ārējiem izaicinājumiem.
Izaicinājumu priekšā mums ir jābūt vienotiem. Taču mēs grimstam iekšējos strīdos. Man rodas iespaids, ka daudziem politiķiem konflikts ar Poliju ir ērts alibi, lai izvairītos no konkrētām darbībām. Turklāt šis strīds ir vairāk balstīts uz stereotipiem un aizspriedumiem, nekā uz faktiem.
Ir grūti atrast citu tautu, kura būtu uzticīgāka brīvības, demokrātijas un eiropeiskuma idejām, nekā poļi. Polijas parlamentā un publiskajā dzīvē dominē proeiropeiskie spēki. Tomēr mēdiji un politiķi mēģina uzjundīt propagandas saukli par “polexitu”.
Patiesība ir acīmredzama. Polija negrasās atstāt Eiropu. Polija ir un būs Eiropas Savienības dalībvalsts. Esam Eiropas Savienības neatņemama daļa. Daļa no savienības, kurai vajadzētu atmest šantāžas valodu, pārstāt vērst spiedienu un sodīt tos, kam ir savs viedoklis. Mums ir jādiskutē pamatojoties uz argumentiem, pat ja tas būtu grūts un ilgs strīds. Un tas vienmēr ir jādara cieņas un kompromisu garā. Tikai šādi spēsim kopā atgriezties uz pareizā ceļa.
Polija ir lojāla Eiropas Savienības dalībvalsts. Mēs respektējam Eiropas tiesības tāpat kā jebkura cita dalībvalsts. Taču cieņa pret kopienas tiesībām nenozīmē, ka tās ir pārākas pār valstu konstitūcijām. Šajā ziņā Polija nav izņēmums. Tāpēc konstitucionālajam plurālismam ir jāpaliek par normu, kas ļauj saglabāt līdzsvaru starp dažādām nacionālajām un Eiropas tiesību sistēmām. Pateicoties tam varam runāt par šo sistēmu savstarpējo papildināšanos, nevis izslēgšanu. ES līgumi precīzi norāda, kādas pilnvaras dalībvalstis ir deleģējušas Kopienai un kādas pieder pie valstu ekskluzīvajām tiesībām. ES tiesību pārākuma princips nozīmē, ka tās ir prioritāras pār citām tiesībām, taču tajās jomās, kas ir iekļautas ES kompetencēs. Arī Polija pilnībā to atzīst.
Taču tieši valstis ir “līgumu saimnieki”, un tieši dalībvalstu Konstitucionālās tiesas pieņem gala lēmumu gadījumos, ja rodas konflikts starp līgumu un Konstitūcijas normām. Tāpēc nesenais Polijas Konstitucionālās tiesas spriedums, kurā tika pētīta ES tiesību un valsts pamatlikuma savstarpējā saistība, nav nekāds pārsteigums. Iepriekš līdzīgā garā arī izteikušās Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Spānijas, Lietuvas, Čehijas un citu ES dalībvalstu tiesas.
„Kopienas tiesību pārākuma princips (…) nevar apstrīdēt Konstitūcijas visaugstāko spēku valsts tiesiskajā kārtībā” " - šāds ir Francijas Konstitucionālās padomes lēmums. “Konstitucionālā tiesa var pētīt ultra vires nosacījumu (…), tātad noteikt vai ES institūcijas savā darbība pārkāpj pilnvaru piešķiršanas principu, gadījumā, ja ES institūcijas, iestādes, struktūras, un aģentūras ir pārsniegušas savu pilnvaru apjomu tādā veidā, kas pārkāpj šo principu”- tā sprieda Vācijas Konstitucionālās tiesa. Savukārt Dānijas Konstitucionālā tiesa secināja, ka “Konstitūcija aizliedz deleģēt pilnvaras tādā apjomā, kas nozīmētu, ka [dalībvalsti] nevar uzskatīt par suverēno un demokrātisko valsti”.
Gribu šeit izvirzīt vēl spēcīgāku tēzi. Nacionālo konstitūciju pārākuma princips de facto ir valstu demokrātijas pārākuma princips pār ES institūcijām. Šodien atbildām uz jautājumu vai visaugstākā vara joprojām piederēs tautai un pilsoņiem, vai tā piederēs Eiropas institūcijām. Briseles un Luksemburgas institūcijām, kurām raksturīgs demokrātijas deficīts. Un no šīs atbildes ir atkarīga mūsu kopīgā nākotne.
1795.gadā Polija pazuda no pasaules kartes uz 123 gadiem. Jā, toreiz atradāmies sarežģītā situācijā. Taču Polija sabruka tāpēc, ka daļa no elites tā vietā, lai cīnītos ar reāliem izaicinājumiem, cīnījās savā starpā par ietekmi un interesēm. Tas ir mūsu grēks. Grēks, kuru nekavējoties izmantoja nežēlīgi un stipri kaimiņi. Neatkārtosim šīs kļūdas Eiropā. Mums arī ir globāli kaimiņi - nežēlīgi un arvien stiprāki. Lai šī vēstures paraugstunda kļūst par mācību mums visiem.
