Saeima ceturtdien neapstiprināja Administratīvās apgabaltiesas tiesnesi Māri Vīgantu par Augstākās tiesas tiesnesi. Kā teiktu amerikāņu prozas meistars Kurts Vonnegūts: "Tā gadās." Tā atgadījies tas ir tāpēc, ka tiesnesis, staigādams pa parlamenta kabinetiem un iepazīstinādams ar sevi un savu izpratni par likumu, tiesiskumu un tamlīdzīgām parādībām, nav spējis pārliecināt tautas priekšstāvjus par savu dižkompetenci tiesiskuma pamatu un nianšu smalkumu jautājumos.
Turklāt Vīgants ir jauns, valkājis tiesneša talāru tikai astoņus gadus, bet tādā ļoti nopietnā jomā kā tiesiskums Augstākā tiesa nav vis jauno juristu talantu kalve vai Sorosa fonda rīkots seminārs tolerantiem jauniešiem, bet tāds kā viedo vecajo saiets, kur cieņā ir sirmums, gudrums, prātīgums un spoža, nevis šāda tāda kompetence jurisprudences jautājumos.
Neba kādai vienai partijai Vīgants ir šķitis nepārliecinošs. Par to liecina balsojums – 43 pret, par tikai 26, atturējušies 14. Tas nozīmē, ka Vīgants nav izgājis cauri plašā politiskajā spektrā.
Tāpēc tizli ir tas, ka tagad visa Vīganta problēmas būtība tiek banalizēta, ļaužu masas tiek stulbinātas ar norādēm, ka tā, lūk, bijusi kādu slikto ļaužu atriebība par to, ka šis tiesnesis savulaik bijis tas, kurš lēmis par drošības līdzekli Ventspils mēram Aivaram Lembergam un izlēmis, ka Lembergs jātur apcietinājumā.
Diezin vai Lembergam vairs maz ir atmiņā tāds tiesnesis un viņa uzvārds. Jebkurš tiesnesis – vai tas Vīgants, vai kāds cits – nebūtu toreiz varējis spriest citādi, kā vien paļaujoties uz Ģenerālprokuratūras apgalvojumiem, ka Lembergs varētu traucēt to un to, izvairīties no tā un tā: aizbēgt, pazust vai kādu biedēt (lai cik tas absurdi arī skanētu). Jautājumu par drošības līdzekli Vīgants izskatīja nevis pēc būtības, vērtējot, vai Lembergs vainīgs vai nevainīgs pret viņu sadzejotajā krimināllietā, bet respektējot Ģenerālprokuratūras tobrīd izvirzītos pieņēmumus.
Vīganta izšimpēšanas lembergizētā sazvērestības teorija acīm redzami nestrādā, taču te neviļus rodas citas aizdomas – ka Vīgants varētu būt bijis cerēts, bet neizdevies kādu aizkulišu spēku un grupējumu ieliktenis Augstākajā tiesā. Kaut kā pārmēru kaislīgi dažs labs tiesu varas druvas darbinieks ir meties aizstāvēt Vīgantu. Šā tiesneša neapstiprināšanas saceltā negaidītā skandalēšanās un kviecieni nebalsīs liecina, ka viņa neapstiprināšana ir bijusi kā sāpīgs dūriens dibenā. Piemēram, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, pagājušā gada akmeņu mētātāju un lietussargu revolucionāru varoņtēls Aivars Endziņš uz karstām Vīganta neapstiprināšanas oglēm ir sācis uzskatīt, ka Augstākās tiesas tiesnešus vajadzētu apstiprināt nevis Saeimai, bet Valsts prezidentam.
Re, kā interesanti sanāk – toreiz, kad pašlaik par prezidentu strādājošo Valdi Zatleru ievēlēja nepareizie politiskie spēki zooparkā, šāda doma par tiesnešu apstiprināšanu būtu šķitusi pēdējā ķecerība. Tagad, kad prezidents sācis tapt aizvien ietekmējamāks no to citu aizkulišu tumsas, kas zoodārza saietā nepiedalījās, Endziņam doma par tiesnešu iecelšanu Prezidenta kancelejā jau šķiet gana laba.
Arī pašreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris ir izpaudies par Vīganta neapstiprināšanas tēmu. Kūtris gan ir sacījis, ka jautājumus par tiesnešu kvalifikāciju vajadzētu lemt Tieslietu padomei. Doma, ka par tiesnešu kvalifikāciju vajadzētu lemt Tieslietu padomei, nav tas pats, kā, ja Kūtris būtu sacījis, ka par tiesnešu apstiprināšanu jālemj Tieslietu padomei. Te jāņem vērā, ka Satversmes tiesas priekšsēdētājs ir slīpēts jurists, kurš gan ir visādi izrunājies, taču līdz absurdumam viltīgi nav aizrunājies.
Tomēr, šā vai tā, arī viņš zināmā mērā piespēlē tiem, kam apnikusi šī Saeima, šī parlamentārā iekārta, šī demokrātija. Padomei – jā, Saeimai – nē! Bet, ja jau ne Saeimai, šim drausmīgajam monstram, lemt par tiesnešu apstiprināšanu vai par viņu kvalifikāciju, tad kam?
Ja Saeima ir spalvām apaudzis šausmonis, tad kāda ir alternatīva? Endziņa variantā tas ir prezidents. Taču vismaz pagaidām šī valsts nav prezidentāla, bet parlamentāra republika. Pašreizējos apstākļos un pie pašreizējā prezidentu ievēlēšanas modeļa prezidents ir daudz vairāk ietekmējams un raustāms personāžs nekā parlaments.
Savukārt, ja praksē realizētos tas, ko nemaz neteica Kūtris, bet ko labprāt no viņa sacījuma gribētu tulkot Vīgantu amatā neiedabūjušie spēki – ka tiesnešus apstiprinātu Tieslietu padome –, tad jāpadomā arī par citām sfērām. Vai nav jau laiks arī visus citus valstī svarīgos jautājumus izlemt padomēm? Lai tad valda ne tikai tieslietu, bet arī zaldātu un bezzemnieku padomes! Kas tad tie būs tādi – labie cilvēki –, kas nāks un lems pareizāk nekā tautas ievēlētie tautas priekšstāvji?
Vīganta neapstiprināšanas gadījums negaidītā kārtā ir izprovocējis un izgaismojis to, ka Vīgants acīm redzami kādiem ļaužiem ir bijis ļoti nepieciešams kā savējais Augstākajā tiesā. Bet tādā gadījumā tas taču ir lieliski, ka Vīgants nav apstiprināts, jo nav nekā briesmīgāka par tendētu tiesnesi.
Viena tiesneša neapstiprināšanas dēļ ietekmīgas aprindas jau neslēpti prāto, vai Latvijā nevajadzētu kaut kā tikt vaļā no parlamentārās demokrātijas, ja šīs iekārtas nosacīto spēles noteikumu ietvaros neizdodas realizēt savas ieceres. It kā šī demokrātija būtu kāda muša vai blusa, ko saķert starp nagiem un, ja tā nepatīk, tad nospiest.