Pēc Saeimas deputāta Ingmāra Līdakas parlamenta krievpolitikas spārna pārstāvjiem veltītā "Aizver muti!" mazliet ēnā ir palicis finanšu ministra Einara Repšes oktobra vidū paustais: "Ja ekonomiskā izaugsme pienāks ātrāk, mēs būsim tai gatavi."
Tomēr arī šis ir dziļietilpīgs citātšedevrs, ar tik daudziem zemtekstiem, ka elpa vai aizraujas.
Pirmajā brīdī to dzirdot, varētu nodomāt, ka ministram mēle noslīdējusi šķībi un viņš izteicies nevietā un nelaikā, kā tas bieži vien gadās gan ar pašu Repši, gan viņa līdzbiedriem, gan arī pretiniekiem – nasingu spešalistiem. Par kādu gan ekonomisko izaugsmi var būt runa pašaik, kad laukā drūms rudens un paniska bada ziema ar nogrieztām algām, darbu zaudējušu ļaužu bariem un izmisumā krītošu sociālo sfēru, izglītību, medicīnu?
Taču šajā gadījumā ar Repši tik slikti nav. Šajā gadījumā uz Repši nevajadzētu raudzīties caur statisku šodienas prizmu – Repše veras nākotnē. Un nākotnē, kā tas labi zināms un paredzams, pašreizējā krīze beigsies, jo tirgus ekonomikā kritieni allaž mijas ar kāpumiem.
Jautājums ir tikai: kad sāksies kāpums? Agri vai vēlu? "Ja ekonomiskā izaugsme sāksies ātri," sapņo Repše, taču uz šo pieļāvumu ekonomiskā izaugsme Repšem var atbildēt līdzīgi kā lakonieši persiešiem: "Ja…"
Taisnība, ka naftas cena par barelu, dažas akciju nosvārstīšanās Ņujorkas vai Tokijas biržās, bezdarbnieku skaita augšanas nobremzēšanās Somijā vai Polijas IKP niecīgais, tomēr pieaugums, vedina domāt, ka ir izspraukušies pirmie asniņi, kas liecina par cerībām uz pasaules ekonomikas atlabšanu, atgriešanos sakarīgās sliedēs. Ar Latviju gan bēda ir tāda, ka mūsu kritiens ir bijis viens no vissmagākajiem pasaulē, līdz ar to arī atkopšanās var pienākt visvēlāk – latviešiem tie laiki, ko citas tautas jau redzēs, var pienākt ar nokavēšanos.
Taču šā vai tā būtu tiešām lieliski, ja Latvijas varasvīri un politiķi nenogulētu brīdi, kad krīzes bedre būs garām un kad būs jālieto pavisam citi instrumenti, nevis tie, kas aktuāli pašlaik – skarba izdevumu samazināšana, nodokļu sloga kāršana kaklā darbam un īpašumam valsts izdevumu un ienākumu sabalansēšanas un starptautiskā aizdevuma dabūšanas vārdā. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai Latvijas valsts vara spētu būt pietiekami elastīga, spējīga pamanīt brīdi, kad skrūvju piegriešana jānomaina ar skrūvju atlaišanu.
Finanšu ministrs Repše, premjers Valdis Dombrovskis, partija Jaunais laiks (JL), tāpat arī šīs partijas tuvākie sadarbnieki Pilsoniskā savienība ir ietekmīgi politiskie spēki, kas pašlaik būtībā nosaka Latvijas politikas toni un virzību. Taču diemžēl šie spēki ir ieciklējušies tikai vienā virzienā: griezt, aplikt ar nodokļiem un nopelt jebkuru darītāju un darīšanu. Šo spēku lielākais bubulis ir LPP/LC līdera Aināra Šlesera savulaik paustā frāze: "Gāzi grīdā!" Tas JL politiķu izpratnē ir pats sliktākais, uz ko vispār kāds ir varējis aicināt. Līdz ar to par JL izturēšanās un darbības vadmotīvu ir kļuvis: "Bremzi!" Pavērojot JL interneta mājas lapu, kas labi raksturo to tematiku un viedokli, ko pārstāv un aiztāv šī jaukā un populārā partija, ir skaidri redzams, ka JL konsekventi un stingri, ar viscietāko pārliecību nostājas pret jebko, ko jebkad veikuši šīs partijas tuvie un tālie konkurenti. Nav tāda agrākos laikos veikta darījuma, pasākuma, līguma, likuma vai lēmuma, kas šķistu labs jaunlaicēniem – JL bez šķirošanas klāj ar brūnu dubļu kārtu jebko, kur nav klāt bijuši viņi paši. No pēdējā laika aktualitātēm lielākā te ir Parex bankas pārņemšanas lieta, kas, protams, JL izpratnē ir tumša, valstij neizdevīga, krimināla. Ja prokuratūras izmeklējumi vainagosies ar kaut ko vairāk nekā meklējumi un būs arī tiesu darbi, sapņainākais variants, medusmaize JL būs politisko konkurentu, ekspremjera Ivara Godmaņa tirpināšana, ideālā gadījumā – sēdināšana uz apsūdzēto sola. Ja politiskais pasūtījums pārliesies reālos krimināldraudos amatpersonām, kas Parex pārņemšanā bija spiestas pieņemt politiskus lēmumus, sanāks ļoti čābīgi. Var tiesāt politiķus par korupciju, par lēmumiem, kur pierādāms, ka tie pieņemti savai kabatai, taču nedrīkst viņus aiztikt par politiskiem lēmumiem, kas Parex gadījumā turklāt pieņemti krīzes situācijā. Ja prokuratūra tiesās politiķus par politiku, tas radīs stindzinošu efektu – visa Latvijas politiskā vide sastings un pārvērtīsies par sālsstabu kā Lata sieva.
Jebkuri, tostarp arī neviennozīmīgi vērtējami lēmumi, jebkura objekta būve, jebkurš valsts vai pašvaldības pasūtījums, jebkurš, kas nopelnījis vai pelna naudu, atskaitot, protams, pašus jaunlaicēnus, JL izpratnē ir ļaunums. Pašreizējos krīzes apstākļos ļaužu ausīs šāda pieeja skan pievilcīgi, jo tam, kurš jau ir zem ūdens, dusmas izraisa tas, ka kāds vēl nav pievienojies maksātnespējnieku klubiņam.
Taču krīze beigsies.. Un ko tad? Vai arī tad valsts politikai būs jābūt bremzēt, aplikt un nogriezt, sociālistiski traucēt uzņēmējdarbību? Pienāks brīdis, kad ekonomika būs nevis vairs jāsasaldē, bet atkal jāsilda. Repše sola, ka būšot gatavs tam brīdim, taču pastāv bažas, ka viņš gatavību pauž tikai vārdos, jo visa viņa būtne, partijas ideoloģija un vēlētāju atbalsta ieguves metodes neliecina par šā politiķa un šīs partijas spēju un arī ne vēlmi strādāt veicināšanas, attīstības, izaugsmes virzienā.Tāpēc ir bažas – vai tas, kurš dzimis saldēt, pratīs sasildīt?