Aizlaistais tēls

Miljoniem ļaužu citviet pasaulē Latvija nemaz neeksistē. Vai arī eksistē kaut kur Balkānos, varbūt Krievijā. Turklāt milzumdaudz ļaužu ir pārliecināti, ka Latvija ir sinonīms vārdam Lietuva.

Par to nav pārāk jāsatraucas, jo arī mēs paši diezin vai esam varen zinoši par norisēm valstīs un reģionos, kas mums nav pārāk aktuāli.

Domājot par to, kāds ir Latvijas tēls drūmajā ekonomiskās situācijas kontekstā, jāsecina, ka labāk, lai Latvijas vārds pašlaik tiek mazāk cilāts. Jo kādiem gan investoriem tagad var kaut ko stāstīt, ka Latvija ir jauka un tīkama zeme, ja nodokļu politika šaizemē ir teju vai plēsīgāka nekā ziemeļvalstīs, ja pat agrāk par patriotiskākajiem uzskatītie latvju uzņēmēji tagad ar savu biznesu pamazām lasās projām uz citurienēm.

Tomēr pilnīgi pamest novārtā Latvijas labā vārda popularizēšanu nebūtu prāta darbs. No tā, ka iedzīvotāju kabatās tagad ir jūtami mazāk naudas, dzīve vēl neapstājas, Daugavas un Gaujas plūdums nav izsīcis, Vecrīgas baznīcu torņus žurkas nav sagrauzušas.

Ja kādā mehānismā taupības nolūkos vairs nelej eļļu, tas salūst, un pēc tam remonts sanāk simt reižu dārgāks nekā, tad, ja laikus tiktu nopirkta vajadzīgā eļļas pudelīte. Latvijas tēla veidotājinstitūcijai Latvijas institūtam arī šajos krīzes apstākļos vajadzētu ļaut turpināt darbu – ja ne plaši izvērstos laukos, tad vismaz tādā apmērā, lai tas varētu izdzīvot. Pašreizējie valdības plāni atstāt Latvijas institūta rīcībā budžetu 21 tūkstoša latu apmērā iepretī vairāk nekā 100 tūkstošiem, ko šis institūts gadā tērēja iepriekš, faktiski nozīmē šīs iestādes iznīcināšanu. Par 21 tūkstoti šis institūts nevarēs izdarīt neko. Tad nav arī lietderīgi tērēt šo 21 tūkstoti, jo šī nauda būs tikpat kā bezjēdzīga izsviešana gaisā.

Protams, var kritizēt Latvijas institūtu, ka tas par maz zīmējis skaistās krāsās Latviju, par maz bijis pretspara antilatviskai propagandai, ka nepietiekami daiļš bijis institūta portāls, reklāmas, aktivitātes un pats tā vadītājs Ojārs Kalniņš. Iespējams. Taču tas nav galvenais. Ja valdībai, politiķiem par švaku šķita šā iestādījuma produkti, tā varēja meklēt citus izpildītājus. Galvenais, ka šāds institūts bija. Tagad nebūs pat ne tik.

Jā, paralēli galvaspilsētā stutējas augšā piecus miljonus tērēt gribošais Šlesera–Flika Rīgas reklamēšanas projekts. Tomēr tas ir mazliet cits stāsts. Pat ja pasākums būs veiksmīgs, tas ir vienkārši biznesa projekts, domāts tūristu un uz Rīgu lidotgribētāju vilināšanai. Valstiski organizētai tēla kopšanai tomēr vajadzētu būt augstākiem virsuzdevumiem.

Valsts tēls jau nav tikai kāda institūta vai lidsabiedrības lieta. Katrs iedzīvotājs ar saviem ikdienas darbiem un nedarbiem ir tēla veidotājs. Īpaši pie saviem vārdiem un darbiem būtu jāpiedomā tām personām, kas ir šīs tautas priekšstāvji, augsti amatvīri, diži uzņēmēji.

Ne ar kādiem miljoniem latu nekāds institūts nevar iespēt apturēt pēdējā laikā jau draudīgus apmērus iegūstošo latvju elites tieksmi runāt angliski nevietā, pat labi neprotot šo valodu. Vai tad nepietika ar slaveno nasingu spešalu eksministra Ata Slaktera izpildījumā? Tik un tā kauna darbā atrodas sekotāji. Uzņēmējas Mairitas Solimas par valsts naudu finansētais reklāmas klips ar sakramentālo frāzi dīp relaksing masāž, ekonomikas ministra Arta Kampara stostīšanās citvalsts medijam to do, to do... jeb tu dū, tu dū par Latviju rada iespaidu, ka šeit uzņēmēji popularizē bordeļus, bet ministriem ir cieša ekonomiska sadarbība ar džungļu hulabula cilts mežoņiem, kuru valodā tudūtudū varētu būt tā kā vilciens, dzelzceļš vai kāds cits mehānisms, kas klab un pūš.

Tā vien izskatās, ka vēsture ir apmetusi plašu loku un tagad atkal atkārtojas. 19. gadsimta otrajā pusē latviešu patriotu izsmiekla mērķis bija baltvācu bizmaņi un tiem pakaļ skrienošie kārkluvācieši, padomju laikā latvji ar šausmām klausījās, kā krieviski garās runas pļeterēja Voss, Klaucēns, Rubens, Pelše. Tagad modē kārkluangļošanās, it kā nebūtu iespēju palūgt talkā tulkus. Mērkaķošanās, runājot greizā pidžininglišā, norāda uz pašcieņas trūkumu. Kāds ģīmis, tāds arī tēls spogulī. Jo, ja trūkst pašcieņas, nevar gaidīt, ka kāds cits ies tevi cienīt.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais