Sociologs Aigars Freimanis, prognozējot situāciju, kāda var izveidoties pirms 10. Saeimas vēlēšanām, nesen izteicās, ka vēlēšanas pēc satura var sanākt līdzīgas 6. Saeimas vēlēšanām, kad grandiozus panākumus guva Joahima Zīgerista uz populismu orientētā partija.
Jaunākā vēlētāju paaudze Zīgeristu diezin vai atminas, tāpēc jāatgādina, ka šis kungs, kam bija jau liela pieredze polittehnoloģijas jomā Vācijā, 1995. gada vēlēšanās burtiski nolika uz ausīm mūsējos, tolaik vēl tikai skoloties sākušos konkurentus – viņa izveidotā Tautas kustība Latvijai ieguva vislielāko mandātu skaitu 6. Saeimā.
Caur Zīgeristu latvju zeme iepazinās ar tolaik vēl neredzētām vēlēšanu kampaņas metodēm – efektīgu politiskās reklāmas dizainu, pompozi krāšņiem priekšvēlēšanu mītiņiem, emocionāli iedarbīgiem saukļiem, ienaidnieka tēla iezīmēšanu un diezgan bezkaunīgu tā nogānīšanu. Vēl tagad grūti saprast, kā tas iespējams, bet Zīgerists, kas iepriekš pilnīgi neko nezināja par Latviju, bija precīzi izpratis lielas vēlētāju daļas noskaņojumu un trāpīja ar savu kampaņu tā, lai tieši vēlēšanu dienā tas atbilstu viņa partijas piedāvājumam.
Zīgerista panākumi, protams, bija smags pazemojums šīs valsts varenajiem, kuri nākamajos četros gados Tautas kustību Latvijai sašķēla no priekšas, apakšas un iekšas, un vācieša politiskā ietekme izčibēja, kā nebijusi.
Nevar iekāpt divreiz vienā un tajā pašā ūdenī, tāpēc diezin vai 2010. gada 2. oktobrī iespējama tieši tāda pati 1995. gada notikumu atkārtošanās, tomēr kaut kas no Joahima gara ir bijis jaušams visu laiku un bez tā neiztiks arī turpmāk. Problēma tikai tā, ka mūslaikos politiķi nespēj vai kautrējas paņemt no skolotāja arsenāla visu ieroču komplektu, bet katrs ir piesavinājies tikai daļu duramo – viena partija rīko visskaistāko izrādi sporta arēnā, cita izdomā biedējošu vienkārši nepaplašinātu saukli, un visas kopā noformulē sava ienaidnieka aprises, lai tad ņemtos nocīnīties pret.
Ir dažas jomas, kur skolnieki ir skolotāju pārspējuši. Zīgerists ierādīja melnbaltu politiskās ainas zīmēšanas paņēmienu un to, kā štancējamas klišejas un stereotipi. Taču viņš šajā ziņā bija amatnieks salīdzinājumā ar mūslaiku industriālo ražošanu – daļa nabaga latvju elektorāta, kas nav izvēlīga informācijas ieguves avotos, ir spiesta katru dienu dzīvot sirreālā, rēgainā pasaulē, kur darbojas tādi briesmoņi kā trīs oligarhi jeb ŠŠL, vecās un jaunās partijas, prokrieviskie spēki, destruktīvie un konstruktīvie utt. Dažām partijām, kā izrādās, ir arī gaišas daļas, no kā tad jāsecina, ka pašas partijas ir tumšas.
Ja uz politiskajiem grupējumiem, kas šīs klišejas atražo, paskatās ne caur šo klišeju prizmu, bieži vien top redzams, ka visvairāk to iecienītās birkas atbilst tieši pašiem to karinātājiem: pret prokrieviskajiem visskaļāk kliedz tieši tie spēki, kas gatavo Latvijas tranzītbiznesa mezglu atdošanu krieviem; ja nu kāds Latvijā varētu vilkt uz oligarha definīciju, tad tā ir Sarmīte Ēlerte, kas tiecas iestiepties gan plašsaziņas līdzekļos, gan politikas varā.
Politiskās ietekmes zuduma papluinītu partiju iecienītu manevru – kopīgas listes sastellēšanu – tagad sauc par konsolidāciju. Bet kronis visam tomēr ir tas, ka no vienas partijas uz citu jau neskaitāmas reizes bēguļojušu politisko žurku kopveidojumus liela sabiedrības daļa uztver kā jaunus spēkus, un šo spēku līderus, kas vēl nupat nesen pilnām mutēm ēda no varas katliem augstos ministru amatos, – kā jaunus politiķus, pār kuriem negulstas ne mazākā vainas ēniņa par pašreizējo drūmo finanšu un ekonomikas stāvokli.
Zīgerists vēsturē ir palicis arī kā personāžs, kas dalījis vēlētājiem banānus. Banāni pārnestā nozīmē tiks dalīti arī pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Taču tas notiks tikai relatīvi īsu brīdi pirms tām – pāris nedēļas, pāris mēnešus. Ja ar Dievpalīgu ap to laiku atkal būs parādījusies kāda naudiņa, ko piešķirt skolu jumtiem, tad banāni izskatīsies kā šie jumti. Ja nebūs, ko dalīt, tad partijas mālēs ļaudīm ciet acis tikai ar tukšu runāšanu un bez dāvanu pasniegšanas, jo, ja ilgi saka "medus, medus", mutē varot rasties salda garša.
Taču, ja gribat redzēt patieso politiskās elites seju visā tās spektra krāšņumā un aso zobu atņirdzienā, tad tas ir jādara tagad – diezin vai turpmāk šķērētāju cinisms, bezjūtība, ideju un mērķa trūkums un bezierunu verdziska paklausība ārzemju onkuļiem būs tik labi saredzama kā šajās rudens dienās – gadu pirms nākamās banānu ražas.