Latvijas tauta ar lielu atvieglojumu sirdī var tagad priecāties, ka pēc dīvainām peripetijām koalīcijas veidošanā un nežēlīga kašķa valdošākās politiskās apvienības Vienotība iekšienē beidzot ir izveidota valdība ar Valdi Dombrovski priekšgalā, šai valdībai ir deklarācija, ir arī jauns Saeimas prezidijs, līdz ar to politiskā vide var sākt ieņemt konstruktīva darba pozu.
Daudzi uzņēmēji un eksperti jau ir paguvuši izkritizēt valdības deklarāciju no panckām ārā, un šajā ziņā vistēlaināko vērtējumu ir devis Latvijas Brīvo arodbiedrību līderis Pēteris Krīgers, kurš ūdens apjomu deklarācijā salīdzinājis ar Kluso okeānu. Taču kritizētāji varēja arī tā necepties, jo visas iepriekšējās valdības savas deklarācijas ir rakstījušas tikai, lai atrakstītos, līdzīgi kā partijas pirms vēlēšanām sacerot savas 4000 zīmju programmas. Neba nu šī valdība būs pirmā, ne pēdējā, kuras darbības laikā notiek tādas pārmaiņas, ka deklarācijas uzstādījumi izčib kā neizpildāmi vai vienkārši aizmirstas. Gan deklarācijas teksts, gan premjera un jauno ministru publiskie izteikumi liecina, ka pie varas ir ļoti lieli optimisti. Savu turpmāko darbību viņi balsta uz vislabvēlīgāko scenāriju tam, kā tuvākajos gados varētu virzīties globālie finanšu un ekonomikas procesi. Bet ja nu piepeši šis laiks, kuru mēs dēvējam par krīzi, izrādīsies tikai tādas uzkodas, bet īsto zupu un silto ēdienu globālā krīze vēl tikai gatavojas pasniegt. Jebkurā mirklī biržas spekulāciju burbulis kaut kur Amerikā var pārplīst, un tad... Negribas pat domāt, kas notiks pēc tam. Un Dombrovska valdība arī nedomā.
Arī ar visoptimistiskāko scenāriju latvju zemei priekšā grūti laiki. Mantra par "Finanšu ministrijā izstrādātajiem fiskālās konsolidācijas pasākumiem", kuru pirms vēlēšanām katrā intervijā skaitīja Dombrovskis, tulkojumā nozīmē, ka 350 miljonu ietaupīšanā vai iegūšanā, ko paģēr Starptautiskais valūtas fonds, pastāv tikai divas izejas jeb bezizejas, sauc, kā gribi.
Vienā variantā jāgriež no pensionāriem, otrā – no tiem, kas vēl strādā.
Negribas kaut kā ticēt, ka tādā ciniskā veidā kā pēc pašvaldību vēlēšanām pensionārus apskādēs arī tagad – otru tādu piekrāpšanu pensionāri nepiedos, un tā Dombrovskim būtu politiska nāve. Tomēr arī uz sava pašreizējā iztikas līmeņa vecāka gadagājuma ļauži nepaliks – tarifu, nodokļu, cenu celšanās un inflācija ēdīs ārā no maka santīmu pēc santīma. Laikam jau nekur neizbēgt arī no pensionēšanās vecuma paaugstināšanas. Tāpat var tikt skarta līdzšinējā pensiju otrā līmeņa iemaksu sistēma un ne jau par labu šā līmeņa iemaksātājiem.
Attiecībā uz strādājošajiem Dombrovskis ir izdomājis formulu, ka 350 miljoni taps iegūti, trešdaļu naudas iekasējot nodokļos un divas trešdaļas – samazinot izdevumus.
Ko vēl pacelt un kur nogriezt – tā ir milzu problēma. Valdība pašlaik vienkārši nespēj domāt tālāk par budžeta pieņemšanu – budžets un budžets ir tas, kas premjeram rādās sapņos, ar to viņš ceļas un guļas. Pacelt PVN līdz 22 vai 23%? Atlaist skolotājus, medicīnas māsas un policistus? Skaisti skan lozungs par nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz patēriņu un nekustamo īpašumu, taču neba ikviens patērētājs un nekustamā īpašuma īpašnieks ir buržujs un rantjē, kuru paslaukšanu ar entuziasmu apsveiktu trūcīgās masas. Vairākums to, kas patērē un dzīvo nekustamajās privātmājās, ir vienlaikus arī darbaspēks un pensionāri.
Arī Klusajā okeānā ir atoli, un tā arī valdības deklarācijā ir atrodama virkne konkrētu apņemšanos, kas ir jauki, tomēr, ja nozaru eksperti ir uzvilkušies uz deklarācijas trūkumu un pretrunu meklēšanu, tas nozīmē, ka no Dombrovska bija gaidīts vairāk.
Neba šī krīze pirmā, ne pēdējā. Pasaule ir pieredzējusi ne tādas vien finanšu, ekonomikas un sociālās šausmas. Zināms arī, kā kurā reizē ir iets no krīzēm ārā, kāds valdīšanas stils piekopts un kādus rezultātus tas devis. Piemēram, Lielā depresija ASV. Protams, tie bija citi laiki un citi mērogi, taču šādas tādas paralēles var vilkt. Arī ASV Herberts Hūvers (Aigars Kalvītis) nogulēja krīzes sākumu. ASV I pasaules kara veterāni izgāja ielās un demonstrāciju apspieda ar spēku (2009. gada 13. janvāra bruģa nemieri Vecrīgā). Pēc tam valdīja un valsti no krīzes aiz matiem ārā vilka Frenklins Rūzvelts (par kuru tagad tā kā nāktos tapt Dombrovskim?).
Rūzvelta valdīšanas raksturīgākās pazīmes bija novirzīšanās no līdz tam piekoptā vaļīgi liberālā kursa. Rūzvelta valdība ņēma grožus savās rokās un aktīvi jaucās iekšā ekonomikā, gandrīz vai sociālistiski regulējot tirgus procesus. Pie Rūzvelta tiem, kas nemaksāja nodokļus, aplauza nagus un vairāk maksāja tie, kas pelnīja vairāk. Rūzvelta laikā, tiklīdz situācija daudzmaz stabilizējās, sākās vērienīga infrastruktūras objektu būvēšana, dodot darbu miljoniem un radot pamatu uzņēmējdarbības uzplaukšanai. Kā gribētos, lai Dombrovska II valdībai būtu tāds prāts un spējas kā Rūzveltam, jo Latvijā joprojām nav neviena kilometra šosejas, kas būtu salīdzināma ar Vācijas autobāņiem vai Amerikas haivejiem.
Taču diemžēl Dombrovskis nav un arī nevar būt Rūzvelts. Drīzāk pastāv nopietnas bažas, vai šī valdība, kas ir tapusi, izvēloties ministrus nevis atkarībā no to piemērotības amatam, bet Vienotības partiju un iekšējo grupējumu kvotu ietvaros, būs spējīga ilgi dvašot.