Noticot partiju apvienības Vienotība nosaukumam, lozungiem un Valda Dombrovska gaišajam tēlam, milzīgs skaits Latvijas pilsoņu vēlēšanās nobalsoja par šo politisko veidojumu.
Taču nav pagājis pat mēnesis kopš vēlēšanām, kā Dombrovska tēlam ir uzsisti puni, virkne lozungu iekrituši dubļos, bet dažādo apvienības iekšfrakciju darbošanās drīzāk prasīties prasa saukt apvienību kādā Vienotības antonīmā – par Sašķeltību vai kaut kā apmēram tā.
Ir diezgan pasmagi aizlauzta Dombrovska autoritāte, norādot viņam, ka viņš jau var visu ko savā prātā domāt un runāt, bet Sabiedrībai citai politikai tas nav saistoši – tā izvelk no kabatas savu veto un nākamajam premjeram aizliedz uzņemt koalīcijā VL!–TB/LNNK.
Absurdā ideja par četru partiju koalīciju, pēc tam streipulīgā mētāšanās no galējības galējībā, aicinot valdībā te saskaņiešus, te vislatviešus, rada iespaidu par Dombrovski kā par neloģisku un spontānu lēmumu pieņēmēju vai arī kā par personāžu, kam atvēlēta kāzu ģenerāļa loma un kura vietā lēmumus pieņem citi cilvēki.
Pagaidām teikt, ka Dombrovskis jau būtu nolauzts, būtu pāragri, taču krakšķis bija dzirdams, un tendence ir redzama. Nevis kādi ārēji konkurenti ir pie vainas, bet kādam Vienotības iekšpusē ir bijusi vajadzība pabojāt Dombrovskim aveņu ievārījumu, lai puisis sajūt, ka nav tik varens, kā bija iedomājies.
Skaistajā brīdī, kad pēc pāris minūtēm jau Vienotības tautumeitas ar ziediem būtu sveikušas kā jaunos valdības locekļus brašos saskaņiešus, atradās tomēr Vienotības rindās tādas sievas kā Ina Druviete, Ilma Čepāne un Janīna Kursīte, kuras atļāvās pacelt balsi un piedraudēt, ka ies projām, ja tiks taisīta šāda interesanta koalīcija.
Ina Druviete un Janīna Kursīte ir filologu, literātu, izglītības darbinieku aprindās cienītas, un jādomā, ka ne viens vien vēlētājs, kurš citādi par Vienotības jenotīgo ideoloģiju nefano, atdeva savu balsi par šo sarakstu tieši tāpēc, ka tajā ir Druviete.
Šerpo sievu trijotnes pienesums Vienotības kopējam katlam bija vajadzīgs līdz vēlēšanām. Tagad vēlēšanas ir garām, un viņas ir kļuvušas ne tikai nevajadzīgas, bet arī traucējošas.
Ir tāda sena atziņa: "Bijis tik cilvēks, gan kompromats atradīsies." Druviete esot bijusi eksperte tiesā, kurā bijušais ministrs Laimonis Strujevičs karoja par savu godu un cieņu pret bijušo Dienas komentētāju Aivaru Ozoliņu. Ozoliņš kādā no savas verbālās nesaturēšanas lēkmēm bija nosaucis ministru par zagli. Druviete sniedza savu lingvistes atzinumu, un tiesa vērtēja. Ozoliņš trijās instancēs Latvijā zaudēja, bet Eiropas cilvēktiesību tiesā vinnēja. No turienes tad arī nāk Druvietes "noziegums", un tā Druviete tagad kļuvusi "Lemberga stipendiāte".
Tiesvedības epopeja nenotika kaut kur mežā, un Druviete savu atzinumu nesniedza anonīmi, slēpdamās zem deķa. Visi, kas kaut garāmejot painteresējās par šo tiesvedību, zināja, kas tur ir Druviete. Taču tagad toreizējie notikumi tiek pasniegti kā pasaules brīnums, kā pārsteidzošs jaunums un šaušalīgs Druvietes nodarījums, kas nupat atmaskots. Druviete jau kopš 2002. gada ir jaunlaicīgi pilsoņsavienīgi vienotīgajā apritē, taču nekad agrāk viņas ekspertīze Ozoliņa lietā problēmas neradīja.
Ja vēl stāsts par Druvieti kā slikto būtu lasāms tikai interneta klaču portālos... Taču Meierovica biedrība visā nopietnībā aicina Vienotību izvērtēt Inas Druvietes darbību. Proti, valstī pašai valdošākajai partiju apvienībai tagad jāvērtē, vai Druviete ir vai nav Lemberga sirdsdraudzene.
Nezinot, kas ir Meierovica biedrība, būtu grūti saprast, ko īsti vispār inkriminē Druvietei. Ar loģiku to neizskaidrot. Taču pastāv arī tāda lieta kā mitoloģija, kuru ir radījusi un ilgus gadus no vietas ir kultivējusi Druvietes jaunā partijas biedrene Sarmīte Ēlerte un visa viņas pseidoekspertu un sargsuņu komanda. Ilgajos ziemas vakaros partijas biedri saviem bērniem stāsta tā: "Drūmajā Ventspilī dzīvo baisais Aivars Lembergs. Viņam ir stipendiāti. Virs šo nešķīsteņu galvām karājas VVF piesolītais Damokla zobens. Tas karājas un karājas, karājas un karājas..." Ja Ēlertei kāds ļoti nepatīk, viņš tiek nodēvēts par Lemberga stipendiātu, un tad vairs nekādi pierādījumi, pat kaut cik ticama šā cilvēka sasaiste ar Lembergu, nav vajadzīga.
Ja pret Druvieti izvilkts stipendiātu zobens, tad tie vairs nav joki. Pret šo ieroci nav paņēmienu, jo nevar atvairīt to, kas nav materiālas dabas. Arī Kursīte un Čepāne tagad var gaidīt, ka viņas skars atriebe par pretīrunāšanu – tikai tā nāks negaidīti, citā reizē un citādā sakarā.
Meierovica biedrība Pilsoniskajā savienībā un Vienotībā kopumā līdz vēlēšanām bija kā dzeguzes ola. Tagad dzeguzēns ir izšķīlies un viņam vajag vietu, kur izvērsties. Tāpēc paredzams, ka no vienotēnu ligzdas sāks krist ārā ne viens vien pilsonēns un jaunlaicēns.
Pa daļai realitātē, pa daļai mītu murgos dzīvojošā apvienība Vienotība tagad būs tā, kas gatavojas Latviju izvest cauri ērkšķiem uz saulaino attīstību. Tādā garā kā tagad ministri un deputāti ik pēc trim soļiem apstāsies, lai samestu cits citam pa ģīmi, nevis domās par ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību vidējā termiņā.
Var iedomāties arī, ar kādu līksmi uz šo staļinisko cīņu par "Rietumu vērtībās orientētās" Vienotības kadru tīrību noraugās Par labu Latviju politiķi. 2. oktobris viņiem bija zaudējuma šausmu nakts, bet jau tagad konkurenti viņiem ir pagādājuši pagalam daudz iemesla priekam. "Tauta drīz mūs aicinās atpakaļ, jo redz, ka šitie ir ēzeļi, kam valsts stūri nevar uzticēt," pie sevis jau domā A un Š kvadrātā.
Vienotība savā jauniegūtās ietekmes skurbulī ir sasniegusi to stadiju, kurā iekšējiem intrigantiem jau šķiet, ka var atļauties publiski sist savējos, lai citi baidās. Parasti gan šāda sišanās slikti beidzas. Tā, nespējot noturēt iekšējos kašķus publikai neredzamus, ietekmi izzaudēja Demokrātiskā partija Saimnieks, tā no skatuves nogāja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
Savējo sišana parasti sākas tieši partijai saharīnsaldākajā laikā – kad ir kāda ietekme, vara, ko dalīt. Jo varas nekad nav par daudz – vienmēr kādam tās nepietiek. Vienotība brīnumainā spītā neko nemācās no priekšgājējiem, kuriem triumfa arkas jau pārvērtušās par kapsētas vārtiem.