Labākais nākamās valdības modelis būtu četru politisko spēku – Vienotības, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS), apvienības Saskaņas centrs (SC) un nacionālās apvienības Visu Latvijai-TB/LNNK (VL-TB/LNNK) – sadarbība, taču koalīcijas veidošanas sarunas sarežģī pretrunas starp SC un nacionālo apvienību, trešdien intervijā LNT raidījumam 900 sekundes atzina premjers un jaunās valdības sarunu iniciators Valdis Dombrovskis (Vienotība).
Piektais Saeimā pārstāvētais spēks – Par labu Latviju (PLL) – tad iznāk atstāts pie ratiem kā tāds, kas skaitās sastrādājis trekno gadu kļūdas un tāpēc nav cienīgs piedalīties varas pīrāga dalīšanā.
Latvijas politiskā dzīve, tāpat kā dzīve vispār, mēdz būt paradoksu pilna, un galvenais paradokss ir tas, ka vismazāk traucēkļu sadarbībai pašlaik ir starp Vienotību un ZZS. It kā – kur tad vēl niknākus pretiniekus? Vienotības rindās ir tāda Sarmīte Ēlerte, kura vairāk nekā 15 gadus no dienas dienā Dienā ir apkarojusi ZZS premjera kandidātu, Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kurš savukārt ir sparīgi turējies pretī. Taču visa kopējā politiskā situācija ir saveidojusies tāda, ka starp visiem pārējiem spēkiem tomēr ir vairāk būtisku pretrunu nekā starp šiem diviem.
Diezin vai zaļzemnieki un vienotīgie domāja, ka pēc Ivara Godmaņa valdības krišanas un Tautas partijas demarša, veidojot Valda Dombrovska valdību, tas būs uz ilgu. "Paiesim kopā mazu ceļa gabaliņu, jo pašlaik nav citu variantu," gan jau sprieda gan vieni, gan otri. Taču visnoturīgākās un ilglaicīgākās būves dažkārt mēdz būt barakas.
Protams, tas nenozīmē, ka abi tagad būtu kļuvuši draugi – sorosiskā kosmopolītisma ideoloģija neiet kopā ar patriotisko savas zemes saimnieka nostāju –, taču abus spēkus satuvina pieeja, metode: lēmumus pieņemt izsvērti, necerot un nesolot brīnumus, izvērtējot realitāti. Abiem spēkiem arī vēlētājs ir lēmis iet kopā, lai taisītu valdošo koalīciju. Abiem kopā ir 55 mandāti, un it kā matemātiski trešais vairs nemaz nebūtu vajadzīgs.
Latvju politikas tradīcija ir šādā gadījumā taisīt tik koalīciju augšā un liekos atšūt, taču kāda netverama, nez no kurienes nākoša vibrācija vai balss šoreiz visreālākajam, visticamāk, nākamajam premjeram Valdim Dombrovskim II liek rīkoties citādi – runāt arī par VL-TB/LNNK un SC kā sadarbības partneriem. Dombrovskis nevar tā uzreiz un vienkārši viņus pasūtīt divas mājas tālāk.
Problēma ir Vienotības priekšvēlēšanu kampaņas saukļos, tajā, ko līdz 2. oktobrim Vienotība runāja, lai piesaistītu pēc iespējas lielāku vēlētāju masu. Tagad rīkoties pretēji nozīmētu vēlētājus uzmest. Viena no tēzēm, ko Dombrovskis nemitīgi atkārtoja, bija, ka ir laba viņa vadītā valdība un ka nākamajai valdošajai koalīcijai jābūt tai pašai vecajai. Īsti vecā, protams, nekādi nevar sanākt, bet nu domu publika saprata. Tātad kaut kāda nebūt cienījama vieta jāierāda arī vislatviskajiem tēvzemiešiem.
Ar tēvzemiešiem ir tāda problēma, ka vēlētājs viņus ir nikni svītrojis ārā un lielāko daļu mandātu piešķīris Raivja Dzintara vislatvijiešiem – relatīvi it kā skarbākiem nacionālistiem – tādiem kā Francijas Žana Marī Lepēna, Zviedrijas demokrātu vai Austrijas nu jau aizsaulē aizgājušā, autokatastrofā bojā gājušā Jerga Haidera Brīvības partijas radiniekiem. Ir bažas, ka Eiropa var Latviju nesaprast – kas tad tā par valdību, kurā iekšā ir šitādi?
Arī no Krievijas puses atskan rūcieni, ka neofašisms Latvijā plosoties. Realitātē gan nekāda zeme neatvērās, kad tēvzemieši agrākos laikos ne tikai piedalījās valdībā, bet pat viņu premjers Guntars Krasts premjerēja, un arī retorika, ko savās lekcijās no Saeimas tribīnes proponēja okupantu nāves vēlētāji Juris Dobelis un Pēteris Tabūns, nav bijusi mīkstāka nekā vislatvijiešiem. Tomēr problēmas var rasties – VL par sevi ir radījusi galēju ekstrēmistu iespaidu, tāpēc vajadzēs skaidrot, pierādīt, valdības vadītājam nāksies būt par VL-TB/LNNK advokātu augstos Rietumu un Austrumu namos.
Ne mazākas galvassāpes Dombrovskim ir SC. Gan Vienotībai, gan SC ir kopīgi sponsori, arī patiesie mērķi lielā mērā ir identiski, taču atklātā tekstā savienoties koalīcijā un atstumt visus pārējos Dombrovskis nekādi nevar. Kādā nākamībā, pēc kāda pusotra gada varēs mēģināt eskalēt kādu skandālu, kura rezultātā pēc tam stāstīt publikai, ka vienotīgajiem nav pa ceļam ar oligarhiem, ka tad labāki ir krievi, taču tas nav iespējams tagad, jo tagad ir par agru. Vienotībai tad ir jāveic ilga un intensīva ļaužu smadzeņu skalošanas kampaņa, lai elektorāta acīs attaisnotu savu saostīšanos ar SC. Ir, protams, Vienotībā dažs labs Artis Pabriks, kurš jau tagad saka: "Davai, uz priekšu, ar SC!", taču turpat ir arī rāmi prātīgā Ina Druviete, kura pauž: "Paga, paga, tik skaisti jau nu nebūs!"
Jo Vienotība taču priekšvēlēšanās kampaņoja, veicot socioloģisku aptauju, kurā ļaužiem bija izvēle starp Dombrovski un SC līderi Jāni Urbanoviču. Zemtekstā tas nozīmēja, ka elektorātam jābalso par Vienotību, lai krievi neatnāk. Kā tad tā tagad SC tiks ņemts valdībā? Tā būtu vēlētāja piemānīšana.
Tajā pašā laikā ir vēl tāda nopietna lieta, ka SC beidzot ir sasitis lupatās savu dabisko konkurentu nišā PCTVL. SC kā mild russian jeb salīdzinoši Latvijas valstij daudz tolerantāka partija ir guvusi iespaidīgu krievvalodīgo Latvijas pilsoņu atbalstu. Ar to arī nevar nerēķināties. Ir jāatrod kāds veids, lai šī partija un tās vēlētāji pārstātu justies atstumti.
Lai nu tad Dombrovskim ir tāds prāts, kas ļautu atrast tādu sadarbības modeli, kurā nebūtu atstumto un pazemoto! Situācija Latvijas ekonomikā, finansēs un sociālajā sfērā ir drūma, lai neteiktu sliktāk: vajadzēs atdot parādus vai panākt kādus atmaksas mīkstinājumus, vajadzēs fiskāli konsolidēt 3,5 miljardus budžetā, vajadzēs atņemt pensionāriem naudu tā, lai viņi nejustos aplaupīti, vajadzēs uzlikt nodokļus tā, lai tie nekļūtu nesamaksājami, vajadzēs iegūt broileru gaļu tā, lai vistiņas, kas dēj zelta oliņas, netiktu nokautas. Vajadzēs pārvest Latvijas valsts laivu pāri upei tā, lai kazas paliek dzīvas un vilki paēduši.