Lai arī 10. Saeimas vēlēšanās nobalsoja gandrīz 63% balsstiesīgo, kas ir lieliska aktivitāte krīzes apstākļos, tas vēl nenozīmē, ka tagad atkal tautā valdītu milzu uzticība parlamentam un valdībai.
63% pilsoņu 10. Saeimai ir piešķīruši uzticību kredītā. Šo kredītu var likt lietā visādi – izmantot kāpienā sauļup vai arī izsviest vējā ātri vien.
Jau tagad valdošās koalīcijas veidošanas spēlītes sāk ievirzīties pa diezgan nelāga scenārija gultni – redzams, ka gan starp politiskajiem spēkiem, gan to iekšpusē atmosfēra top aizvien kašķaināka, lai gan sākumā koalīcijas veidošana šķita matemātiski tik vienkārša. Ko lai dara – politiskā cīņa ne vienmēr ir skaista kā balets, un tas, ka politiķi rūc un rāda cits citam zobus, vēl nav mirstamā vaina.
Saeima savus kādreizējos uzticības reitingus atgūs vien tad, ja tajā jaunievēlētie un pārvēlētie politiķi parūpēsies par to, lai dažādie varas centri atgrieztos atpakaļ to normālajos plauktos. Saeimas deputātiem jāatceras, ka viņi ir tautas priekšstāvji, tāpēc viņu pienākums ir ne tikai izveidot izpildvaru, bet arī to parlamentāri kontrolēt. Diemžēl 9. Saeima četru gadu laikā tika tiktāl nospiesta un pazemota un arī ļāvās pazemot sevi, ka šo funkciju izlaida no rokām.
Pompozais optimisms ap Valda Dombrovska personu un milzu spēku ielikšana viņa jaunās valdības veidošanā rada bažas, ka arī jaunā Saeima var tik grūti dzimušo bērnu (valdību) sākt pārmēru lutināt un piemirst, ka viņam pēc skolas regulāri jāprasa parādīt dienasgrāmatu.
Jaunajā parlamenta sastāvā apvienības Vienotība rindās ir iesoļojuši vairāki politiķi, kas, ārpusparlamenta opozīcijā būdami, savulaik aktīvi un sekmīgi grāva 9. Saeimas prestižu un ar neslēptu tīksmi atminas kā savu labo darbu milzu jezgas sacelšanu ap drošības iestāžu likumiem. Tad nu gan labais darbs – mazināt parlamenta iespējas kontrolēt drošības iestādes! Tagad viss apgriezies kājām gaisā – lielie kritizētāji paši sēdēs savu upuru krēslos un sūkstīsies, ka nezina, kas notiek izpildvarā.
Gribas ticēt labajam cilvēkā – ja tie, kas agrāk metuši zemē pudeles un papīrus, tagad uzvilks cimdus, paņems grābekļus un maisus un ies sakopt mežu, tad jau ir jauki – lai nu tā būtu.
Gribas ticēt, ka šī būs pirmā Saeima vēsturē, kur veselais saprāts un valsts vajadzības politiķiem būs svarīgākas par vajadzību iekost, norakt, sist pretinieku. Pēdējos gados politiskie kautiņi ir bijuši tik ļoti ar rokām un kājām pa gaisu, tik ļoti neskatoties, kur acs, kur galva, ka blieziens nereti ir trāpījis nevis konkurentam, bet Latvijas valstij.
Grūti spriest, cik ilgam laikam jaunievēlētie priekšstāvji ir saņēmuši tādu uzticību, lai tauta pieciestu tā saucamos nepopulāros lēmumus. Dombrovskim II ir dots mandāts "vidēja termiņa fiskālās konsolidācijas pasākumiem", kas nozīmē skarbu izdevumu griešanu un lielākus vai jaunus nodokļus. Pie naudas trūkuma jau ir pierasts, un neviens nebrīnīsies, ka arī tuvākajā laikā tās nebūs. Taču, ja pēc gada vai diviem būs redzams, ka pašreizējām ciešanām nav bijis jēgas, tad Dombrovski II uz rokām vairs nenēsās.
Pirms ņemt šķēres budžeta griešanai, jaunajiem tautas priekšstāvjiem jau tagad vajadzētu galvām kūpēt ap problēmu, kā nodemonstrēt solidaritāti ar tautu un parādīt, ka jostas tiek savilktas ne tikai parastajiem mirstīgajiem, bet arī varai. Turklāt tas būtu jādara cilvēcīgā, saprotamā un lietderīgā veidā. Ja Dombrovska II valdība savienos patīkamo ar lietderīgo kā revanšisti, kas no valsts pārvaldes izmet ierēdņus par viņu oranžo krāsu, tas nebūs labi. Ierēdņu izglītošanā ir ieguldīti lieli nodokļu maksātāju līdzekļi, tāpēc kadru tīrīšana būtu jāveic nevis politiski, bet pēc spējām, zināšanām un padarītā darba.
Pirms vēlēšanām daudzas partijas izteica savus variantus, cik ministrijas vajadzētu likvidēt, kuras apvienot. Priekšvēlēšanu formāts noteica – lai vēlētājam šī lieta būtu saprotamāka, vajag šo problēmu mazliet primitivizēt: nosaukt, ka būs, piemēram, astoņas ministrijas, vai ka jāapvieno vide un ekonomika. Šis partiju piedāvājums neradās tāpat vien – sabiedrībā ir populārs uzskats, ka ministriju joprojām ir par daudz. Tāpēc jaunajam parlamentam jau tagad ir pēdējais laiks sākt iepazīties ar pašreizējo izpildvaras stāvokli, izpētīt un revidēt, kādas funkcijas tur tiek veiktas – vai nav tā, ka divās dažādās ēkās vienlaikus tiek darīts viens un tas pats darbs. Šādus gadījumus droši vien varētu atrast, un tur tad ir tās vietas, kur kaut ko var domāt, likvidēt un apvienot.