Pretējie efekti

 

Lai gan līdz vēlēšanām atlicis tikai mazliet vairāk nekā mēnesis, šī nedēļa iet uz beigām apbrīnojami rāmi, bez satricinošiem politiskiem notikumiem. Rodas iespaids, ka partijas taupās pirms pēdējā izrāviena, kas acīmredzot sāksies tikai septembra otrajā pusē.

Saskaņas centram atrādīšanās vēlētājam sekmējusies vislabāk. Vispirms pagājušajās brīvdienās pilsētas svētkos Rīgas mēram Nilam Ušakovam bija iespēja parādīties tautai, sakot īsas runas, atklājot un aizverot svētku pasākumus. Ļaudis bija priecīgi, skatoties aviošovu un salūtu, un šis tas no šā prieciņa iekrita arī Saskaņas centra groziņā.

Akurāt, kā uz vēlēšanām saukts, Latviju vienas dienas vizītē apciemoja Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, kas atkal deva iespēju Ušakovam eksponēt sevi blakus dārgajam viesim. Abi sarunāja tik daudz jauku vārdu – par kvēlu degsmi abām pilsētām sadarboties, par nepieciešamību atvērt Rīgas pārstāvniecību Maskavā, par vajadzību kāpināt preču eksportu uz Krieviju, par to, ka ir tik burvīgi, ka Latviju apmeklē daudz tūristu no Krievijas.

Taču tas pats Lužkovs pats arī visu sabojāja, piešaujot treknas darvas karoti visā saldenajā medus mucā. Latvija ar laiku būšot divvalodu valsts, un otrā valsts valoda, protams, būšot krievu valoda. Saskaņas centram līdz šim bija tik gludi gājis, ka ne viens vien latvis jau bija sācis skatīties uz šo partiju kā uz tādu, kurai aiz dusmām uz valdošajām partijām varētu atdot savu protesta balsi. Lužkovs šādu vēlmi pamatīgi atvēsināja. Jo doma par divām oficiālām valsts valodām Latvijas patriotam ir pats biedējošākais, kas vien var būt. Lužkova vārdi dabiskā kārtā pārnesas uz Saskaņas centru, un vēlētāja prātā abi šie tēli saplūst. Tātad Saskaņas centrs ir par divvalodību!? Vai arī: kas Saskaņas centram prātā, tas Lužkovam uz mēles?

Lužkova vizīte Saskaņas centram palīdzēja atstrādāt savu jau esošo, stabilo elektorātu, bet neko nedeva svārstīgā vai citu partiju vēlētāja piesaistīšanai. Ja kāda partija ko ieguva no Lužkova, tad tā ir Visu Latvijai/TB/LNNK.

Līdzīgi kā Saskaņas centram ar Lužkovu, tā arī tiem, kas cer ko iegūt no jaunās antilemberga kampaņas, gala bilancē sanāks gluži pretējs efekts. Dabā pastāv tāda likumība, ka, ja kāds politiķis vai amatvīrs tiek nepamatoti masēts, ja kompromitējošie materiāli pret viņu ir bez pierādījumiem, ja atklājas, ka nevis viņš ir zadzis mēteli, bet – gluži otrādi – viņam tas ir nozagts, sabiedrība tomēr nostājas viņa pusē. Tā tas bija jau pagājušajās vēlēšanās, kad plosījās Pilsētai un pasaulei. Uzbraucieni Lembergam bija tik acīm redzami nepamatoti, Lemberga demonizētais tēls tika zīmēts tik ļoti neatbilstīgs reālajam Lembergam, ka šī antireklāma nostrādāja tieši pretējā virzienā – diezin vai ZZS vēlēšanās būtu ieguvusi tik daudz mandātu, ja nebūtu šīs kampaņas pret ZZS premjera kandidātu Lembergu.

Taču ZZS un Lemberga politiskie pretinieki neko no kļūdām nav mācījušies un atkal kāpj uz tā paša grābekļa. Šoreiz internetā noplūdinātas Lemberga, viņa dēla un meitas banku norēķinu izdrukas – cik kurš kurp pārskaitījis, cik samaksājis veikalā vai kafejnīcā. Tad ta nu brīnums! Lembergs taču nekad nav apgalvojis, ka būtu trūkumcietējs, un ir gluži dabiski, ka gan viņš un viņa bērni dažkārt kaut ko nopērk vai apēd kafejnīcā. Diezin vai šāda materiāla publicēšana daudzus pārliecina, ka Lembergi ir briesmīgi cilvēki.

Tomēr šajā antikampaņā ir viena būtiska atšķirība no iepriekšējās. Iepriekšējās reizēs pasākums bija tikai mākslinieku apmaksāta ampelēšanās, taču tagad ir izdarīts noziegums – visīstākais, attiecīgiem Krimināllikuma pantiem atbilstīgais. Un arī cilvēktiesību pārkāpums. Jo personu vai firmu banku norēķini demokrātiskā valstī nav publicējami, vienalga, vai runa par Lembergu vai jebkuru citu pilsoni. Tiesībsargājošo iestāžu pienākums ir atrast, kurš un no kurienes dabūja šīs izdrukas, kurš apmaksāja publikāciju. Tas, ka Latvijā tiesībsargājošām iestādēm ir pietiekama kapacitāte kibertelpā, nesen jau pierādījās ar Neo atšifrēšanu. Šim izdruku gadījumam vajadzētu būt vienkāršākam. Vajadzētu vienreiz noskaidrot, kas ir tie vīriņi, kas, slēpdamies aiz anonimitātes maskas, ķēzās pa globālo tīmekli.

Vispār jau ikvienam, kas seko līdzi politikai, šo vīriņu vārdi nav noslēpums, tomēr nebūtu slikti viņus izcelt gaismā ar visiem pierādījumiem.