Līdz vēlēšanām palicis pavisam maz, tāpēc no partijām, kas reāli pretendē uz lielu pārstāvniecību 10. Saeimā, varēja gaidīt daudz gudru, kompetentu atbilžu uz šo vēlēšanu pamatjautājumu: "Kā Latvijai tikt ārā no krīzes?" Diemžēl partijas ir izvēlējušās citu ceļu – neatbildēt vai ļengani pavāvuļot par smagajām lietām.
Vienotība ir izrēķinājusi, ka vairs nav ko mesties virsū saviem tradicionālajiem konkurentiem – tā sauktajiem pašu formulētajiem oligarhiem –, bet jāpaspēlējas ar nacionālisma kārti, mēģinot atdabūt tās vēlētāju balsis, kas tagad plūst no Ģirta Valža Kristovska pie Raivja Dzintara un TB/LNNK. Tāpēc skaļā reklāma: Valdis Dombrovskis vai Jānis Urbanovičs. Zemtekstā skan: "Krievi nāk! Mēs tie pareizākie nacionālie!" Tikmēr Vienotības darbi, slepus dibinot privatizācijas darba grupas, liek domāt, ka mērķi ir vietoti atdot visus atlikušos Latvijas resursus svešzemniekiem. Novājināt šīs valsts varu līdz beidzamajam. Būt par starpniekiem Latvijas ādas, gaļas un kaulu uzpirkšanas darījumos ar starptautiskā akciju spekulanta Džordža Sorosa svētību un atbalstu. Izkalpoties starptautiskās finanšu oligarhijas priekšā kā priekšzīmīgiem pavēļu izpildītājiem. Bonusi tad gan jau nāks pēc tam.
TB/LNNK un Visu Latvijai uz vēlēšanu pasākumu reaģē tikpat neadekvāti. Viņiem, lūk, nepatīk likums, kas dod iespēju ārzemniekiem dabūt termiņuzturēšanās atļaujas, ja tie ir investējuši kādu pieklājīgu summu Latvijas uzņēmumos vai iegādājušies kādu nekustamo īpašumu. Arī bez šā likuma ārvalstu uzņēmēji šeit gluži labi termiņuzturas. Likumu iniciēja spēki, kas tagad saucas Par labu Latviju, lai demonstrētu savu pragmatisko darīšanu, lai rādītu potenciālajiem investoriem, ka Latvija ir jauka vieta, kur pret viņiem labi izturēsies. Nekāda milzu tieksme investēt pēc šā likuma nav manāma.
Ne tikai padomju mantojums un Krievijas intereses apdraud Latviju. Tagad Latvijai jāsāk domāt, kā nepadoties tiem kolonizatoriem, kas nāk arī no pārējām debesu pusēm, ne tikai no austrumiem.
Tēvzemieki tad tagad grib demonstrēt savu nepragmatisko nedarīšanu un likumu apcirst? Savukārt tie nacionālistu personāži, kas spēj spriest par ekonomiku, Roberts Zīle, piemēram, ir metušies izplatīt paziņojumus, ka no starptautiskajiem aizdevējiem ir jādabū atļauja, lai vairāk naudas piešķirtu... sportam. "Mēs neļausim savu sporta lepnumu ziedot šauri akadēmiskai pieejai finansēm," deklarēja Roberts Zīle. Klaustrofobijas un ksenofobijas vietā ir piedāvājumi investēt sportā.
Saskaņas centrs vispār varēja neko nedarīt, un tad Saeimas vēlēšanu rezultāti šai partijai būtu grandiozi labi. Taču Saskaņieši ir uzņēmušies organizēt piedalīšanos Eiropas ģenerālstreikā 27. septembrī pret valdību īstenotajiem taupības pasākumiem. Pirmkārt, jau pēc 2. oktobra Saskaņas centrs var nonākt tādā pozīcijā, ka pats būs spiests veikt nīstos taupības pasākumus.
Otrkārt, ģenerālstreikošana var izvērsties neprognozējama kā 13. janvārī. Tāpat var gadīties arī, ka ļaužu masas būs nīgras un inertas, un tad varēs teikt, ka SC nav pavilcis pasākumu. Un – kāds tad iznāk SC piedāvājums krīzes pārvarēšanai? Streikošana?
Par labu Latviju ir prezentējusi kā savu premjera kandidātu Aināru Šleseru, kas arī ir loģiski. Šlesers pašlaik ir enerģijas kamols, kas noteikti uzlauzīs ceļu uz pietiekami lielu vēlētāju atbalstu, lai pārvarētu Saeimas vēlēšanu barjeras. Tautas partijas kādreiz tik ieeļļotais mehānisms vairs nestrādā. Taču Šlesers strādā.
Protams, vietējie klani un to kašķīgās cīņas ir derdzīgas, taču, kad nāk virsū ārējs, Latvijas valstij naidīgs spēks, kas ir Vienotība, tad jāapvienojas, jāatmet nesaskaņas. Citādi būs kā ar savrupajām senslāvu kņazistēm, kuras tikmēr savā starpā kašķējās, kamēr tatāri atnāca un visus pa vienam apkāva un pakļāva.