Politisko partiju birojos šogad dala ne tikai programmas un reklāmas, bet arī dažādus saldumus. Vienotības birojā apmeklētājiem tiek piedāvāta zaļas krāsas cukurvate, savukārt Par labu Latviju (PLL) štābā iespējams tikt pie saldējuma.
Pieredzējuši politikas stratēģi zina, ka nekāda milzu ieguvuma vēlētāju piesaistīšanā no gardumu dalīšanas nebūs, tomēr paši allaž sēžas uz šīs adatas. Ja vien kādam listes cilvēkam vai viņa draugiem kāda ražotne, tā aiz labas sirds birojos un priekšvēlēšanu pasākumos parādās saldējums, cukurvate, enerģijas dzēriens, āboli, jogurts utt. Mūsējie te varēja pamācīties no kaimiņvalsts populista Vladimira Žirinovska, kurš dala saldējumu ar nosaukumu Žirik, un vēl ir arī degvīna marka Žirinovskij.
Ar labiem nodomiem ceļš, zināms, uz kurieni bruģēts, tāpēc var arī pamatīgi ieberzties – tā savulaik pilnīgi nejauši uz laiku laikiem saauga Joahims Zīgerists un banāni. Bija tā, ka Zīgerists organizēja savu atbalstītāju braucienus ar autobusiem uz Jelgavu. Bija karsts. Kamēr autobusi trinās uz vietas un nekur nebrauca, fani garlaikojās un slāpa. Tāpēc Zīgerists aizsūtīja savus palīgus uz tirgu, iedeva viņiem naudu un pateica, lai atnes kādu limonādi, minerālūdeni un kādus augļus. Nu un tad viņi atnesa banānus.
Zīgerists patiesībā nebija ļauns. Latvija, Taizeme, Rumānija šim Vācijas speciālistam bija vien laboratorijas, kurās izmēģināt šādus vai tādus ietekmes iegūšanas paņēmienus. Pilnīgi noteikti, ka Latvijas nolikšana uz ausīm naudiskā izteiksmē Zīgeristam bija ar lielu mīnusa zīmi. Toties neatsverama bija sportiskā bauda, adrenalīns, ko viņš guva. Vienīgais, par ko latviešiem bija apvainoties uz Joahimu – tas, ka latvieši bija lieliski izmēģinājumu trusīši – elektorāts, kas tik lēti apčakarējams. Pēc tam viņam kļuva garlaicīgi un viņš no Latvijas pazuda. Bet apčakarējamais elektorāts gan nekur nav pazudis...
Diemžēl rūgtais biķeris tiks dzerts arī 10. Saeimas vēlēšanu rezultātos. Atšķirībā no Zīgerista mūslaiku elektorāta apjājējus interesē ne tikai sports, bet arī pasākuma naudiskā atdeve.
Gan jau būs daudz ļaužu, kam ausīs tiks sabāzta zaļā Vienotības cukurvate un kas noticēs šā populistisko partiju salikuma meliem. Pēc tam atkal nāks vilšanās un skumjas.
Tā pati lētticīgā publika, kas savulaik dievināja Zigīti, tagad fano par gudro lācīti – Dombrovskīti, par Sandriņu, par Ģirtiņu un principiālo Sarmīti. Nu, bet tad nebrīnieties, ka šie personāži jums parādīs, kur vēži ziemo – tad, kad tiks pie varas. Te gan nepieciešama tāda vara, kas ir pārliecinošā apjomā, nevis, kā tagad, kad jādalās ar citiem.
Vienotība, kas nepārtraukti skandina savu godīgumu un profesionalitāti, zog pat sīkumos. Pat partijas logo – ķeksītis V burta veidā ir zagts no dezodoranta Rexona. Ko gan no šīs partijas var gaidīt, kad tā vadīs un valdīs nedalīti?
87,6 procentus visu vēja enerģijas kvotu šīs partijas kadrs Artis Kampars ir atdāvinājis savas partijas sponsoriem Skokam un Berķim. Brutāli gan. Jā, Šlesers vai Šķēle arī visādi shēmo, taču ne tik prasti un ne ar tik liekulīgu vāvuļošanu par godīgumu un visādām vērtībām un principiem. Te vienkārši ministrs paņem un piešķir kvotas uzņēmumiem, kas ar šo biznesa veidu agrāk pat nav bijuši nekādā sakarā. Kad sagribēs, šie uzņēmēji varēs uzsist gaisā uzņēmumus ar visām kvotām kādiem, kas ar vēja enerģiju tiešām nodarbojas, un starpību savākt sev.
Vienotības 4000 zīmju programma ir fantāzija jau ne vairs kvadrātā, bet kubā. Piemēram, četros gados radīt 1,1 miljonu darba vietu! Šlesers tur ar savām 50 000 darba vietām nobāl. Tur nobāl ne tikai Šlesers, bet arī Zīgerists un jebkurš priekšgājējs.
Tāpat kā Dombrovskis savulaik dievojās, ka nekādas pensijas netikts apgrieztas, un pēc vēlēšanām pirmajā dienā metās ar šķērēm pie pensijām, tā arī jau šā gada 3. oktobrī tiks pieņemti lēmumi privatizēt valsts uzņēmumus. Taču pašlaik par šo tēmu skan tikai meli, milzīgi meli vai gluži neiespējami meli. Viss esot spekulācijas, par privatizāciju neesot runas. Tikmēr uz Latviju atbrauc eirokomisārs un visu izpļāpā – valdībai uzdots līdz septembrim sastādīt privatizējamo uzņēmumu sarakstu.
Politiskā vide Latvijā aizvien deģenerējas, kļūst aizvien tukšāka, idejām nabagāka un aizvien klajāk populistiska. Ir tādas partijas, kuru zaļā cukurvate un saldējums sen jau pārspēj jebkurus banānus.