Finanšu kraha, ekonomikas kolapsa un sociālo šausmu laikā ļaužu domas novirzās projām no augstām matērijām un par pirmo domu, mostoties no rīta, kļūst: kā izdzīvot, kā pabarot savus bērnus, vecmāmiņas un mājdzīvniekus, kā samaksāt par īri un gāzi? Taču, lai cik nospiests būtu cilvēks savās ikdienas rūpēs, augstas matērijas tomēr turpina pastāvēt, un šā vai tā palaikam sanāk pie tām atgriezties. Jo neatkarīgi no santīmu džinkstoņas kabatā pastāv, piemēram, Dievs un Dzimtene.
Visaugstākā attiecības ar santīmu džinkstoņu jau divtūkstoš desmit gadus ir skaidras un nepārprotamas: Kristus savus sekotājus mācīja atmest nīcīgās šīssaules rūpes par naudu un doties viņam līdzi, pilnībā paļaujoties uz viņu.
Taču tik dedzīgu Kristus sekotāju procentuāli nav daudz. Šā vai tā lielākā ļaužu daļa kustas kā skudras, strādā, meklē, kā pašrealizēties šajā pašā, laicīgajā dzīvē. Un te tādai matērijai kā Dzimtene nav nekas pretī, ja ļaužu mērķis ir dzīvot turīgāk, padarīt savu valsti bagātāku, un te nav pretrunu – racionālais var sadzīvot ar piepacelti patētisko.
Nepatrioti neeksistē
Cik Latvijā dzīvo tādu, kas sevi uzskatītu un vēl arī deklarētu par šīs valsts ienaidniekiem? Tikpat kā nav vai ir maz. Starp latviešiem to ir vēl mazāk. Ir gan tāds teiciens, ka mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti, taču diezin vai tā autors pats apzinājās, ko runā, un tas būs tikai tā, kādā izmisuma dusmu brīdī pasprucis, kā kalambūrs bez īsti jēgpilni piemeklētiem domai atbilstīgiem vārdiem.
Latvijas valstij, ja to iedomājamies kā dzīvu būtni, patlaban ir laiks plēst sev matus: kā atdot piecu miljardu latu parādu, ja iedzīvotāju, ieskaitot slimniekus un bērnus, ir tikai 2,25 miljoni? Visi šie 2,25 miljoni nevar tieši piedalīties likumu izstrādē un pieņemt izpildlēmumus, tāpēc tiek ievēlēti 100 tautas priekšstāvji, kuri savukārt ievēlēs valdību, kurai kā nebūt būs jārīkojas.
Neviena politiskā partija vismaz atklātā tekstā nesaka, ka ienīst šo valsti, lielākā politiķu daļa bez apdomāšanās pateiks, ka viņi ir šīs valsts patrioti.
Taču izvēlētie ceļi, reālie darbi, kā šo patriotismu pierādīt, mēdz būt dažādi, ar likumiem un lēmumiem, kas tā kā bija domāti, lai valsts taptu turīgāka, nereti iznāk gluži pretēji.
Tēvzemes karogu un bungu ceļos
Tagad atkal nāk virsū vēlēšanas, un politiskās partijas priekšvēlēšanu cīņā rītā un vakarā sviež uz galda patriotisma kārti, un nav šaubu arī, ka viņi paši tic tam, ko runā.
Viena no vispatriotiskākajām listēm būs TB/LNNK un Visu Latvijai!, kur saplūdušas divas līdz šim savstarpēji kašķīgas partijas, un tādā veidā tām tagad ir cerība pat ne tikai nepazust no skatuves, bet pat pieaudzēt kaut ko klāt virs 5% barjeras. Ar šo partiju patriotismu gan ir tā, ka dažkārt tas ir par daudz urrā un dažkārt tas ir ksenofobisks, tomēr ne viss ir tik slikti – virkne tēvzemiešu dažādos laikos un dažādos varas līmeņos ir rādījuši, ka spēj vai vismaz cenšas strādāt arī reālpolitikā, ekonomiskos jautājumos, un arī tagad viņu vidū ir palikuši politiķi, kam ir ko teikt arī ekonomikā.
Latvieši paši nevar
Par to, kas ir labi vai slikti Latvijai, mēdz būt dažādas izpratnes. Bija tāda anekdote, ka Latvija, ja tai uz vienu dienu iedotu neatkarību no PSRS, no rīta pieteiktu karu Zviedrijai un vakarā jau padotos. Te nemaz nav jāsmejas, jo gan sabiedrībā, gan attiecīgi lielā politiķu daļā populāra ir doma, ka latviešiem pašiem nav jādomā, kādus likumus pieņemt, nav jānodarbojas ar biznesu, ka jāatdod rietumniekiem visa lemšana un teikšana kopā ar saviem resursiem un tas tad būs tas labākais. Šajā kontekstā lieti noder nepārtrauktā īdēšana par Latvijas šaušalīgo korumpētību, un katram satiktajam ārzemniekam jāstāsta par šo nelaimi, lūdzot naudu šīs korumpētības apkarošanai. Šādā kontekstā ikviens Latvijas uzņēmējs un politiķis, kurš ir bagāts, automātiski ir zaglis, bet ārzemju uzņēmēji un padomdevēji ir labie labdari, kas to vien alkst kā aplaimot Latviju. Šāda patriotisma nesēju šajās vēlēšanās visvairāk ir sapulcējies Vienotības listē. Viņi nav slikti cilvēki. Arī viņi mīl šo valsti, tikai pa savam, un reizēm viņu rīcība sakrīt ar valsts interesēm. Piemēram, Ģirts Valdis Krrrristovskis savulaik pārdzīvoja daudzu valdību krišanu, paliekot aizsardzības ministra krēslā, jo, izstiepies staltā miera stājā, pildīja visas NATO ģenerāļu pavēles. Un viņam neko nevar pārmest. Jo nācijas absolūtā vairākuma mērķis bija iestāties NATO, un politiķis šā mērķa sasniegšanu veicināja.
Bet varbūt latvieši tomēr var?
Latvijā, kā jau postkomunisma zemē, joprojām ir problēma un liela izpratņu dažādība par to, kur beidzas savtīgums un sākas darbs vispārības un valsts labā. Šo robežu var staipīt, tāpēc savtīgumu var piešūt ikvienam bagātniekam un ikvienam politiskajam spēkam, ko neveido nabagi. Bet vajadzētu uz šo lietu skatīties mierīgāk – tam, lai ķertu sliktos, ir tiesībsargājošās iestādes, bet vaina un sods lai ir tiesas kompetencē. Tas, kurš nemitīgi kliedz, ka jāķer zaglis, bet bez pierādījumiem, ir nelga.
Jā, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs nav nabagi, taču jāvērtē, kā viņu personīgās bagātības pieplūdums ir korelējies ar to, ko viņu darbs ir nesis ciemam, pilsētai un valstij. Te iznāk, ka viņi, Kārļa Ulmaņa vārdiem, ir strādājuši katrs savā darbā un valsts darbā. Uzņēmēji ir tie, kas stumj uz priekšu ekonomiku, kas rada darba vietas, kas maksā nodokļus, lai būtu ko maksāt skolotājiem un pensionāriem. Un par to viņus kar pie zvana.
Ir tikai dabiski, ja cilvēks, kurš ir centies kaut ko radīt, nevēlas, lai viņa darbs tiktu izvazāts vai pievākts.
Dziļi simboliski, ka komponists Imants Kalniņš tagad ir vienā komandā ar Ventspils mēru Lembergu. Kalniņš, iespējams, vienīgais mūsdienu latvietis, kura mūzika skanēs arī pēc simtiem gadu, asi iebilda, kad viņa komponēto Dziesma, ar ko tu sācies mēģināja nolaupīt sīkām politikāniskām interesēm un izmantot destruktīvos samusinātu ļaužu gājienos ar lietussargiem. Kalniņš nosargāja to, ko ir radījis pats, bet kas jau ir arī latviešu tautas, šīs valsts garamanta.
Tā arī Lembergs nevēlas, lai tas, ko viņš ir radījis savām rokām – sakoptā Ventspils, tranzītbiznesa objekti –, tiktu izvazāts. Vai lai vinnē tie, kas sapņo pārdot pilsētu rietumniekiem un austrumniekiem, lai varētu doties pavadīt vecumdienas uz savām jau iegādātajām villām siltu jūru krastos?
Patriotisms mēdz būt dažāds, un vēlētājiem, kas ir patrioti, nebūs viegla izvēle, par kuru patriotisma virzienu atdot savu balsi. Tomēr šī izvēle ir jāizdara. Latvija ir nikna par savu pašlaik nožēlojamo stāvokli, taču tomēr viņai būs jāizvēlas savi priekšstāvji. Ej nu zini, varbūt, piesakoties par kalponi ārzemju kunga namā, viņa ātrāk tiks paēdusi? Bet varbūt jāpacieš kādu laiku kurkstošais vēders un jāmēģina tomēr pašai tikt par kundzi savā zemē?