Latvijas vara gadu gaitā to vien ir darījusi, kā, tēlodama piedzērušu šoferi, streipuļvadījusi auto no viena grāvja otrā. Kad eiroiestāšanās eiforijā debesmanna kredītu veidā bira no gaisa un IKP auga kā turku pupa, bremzes netika lietotas, bet tā vietā gāze tika spiesta grīdā. Tā politika jau ir sabrukusi.
Taču ir jau pagājis arī pietiekami ilgs laiks, kopš valsti vada cita, jauna, pilsoniska lācīša jeb Valda Šķērroča politika: visu apgriezt, nodokļus pacelt. Jo tā grib starptautiskie aizdevēji. It kā viss būtu pareizi – lai aizbāztu komercbanku radīto caurumu, bija jāaizņemas. Bija arī jāsamazina valsts pārvaldes izdevumi un jāpaceļ arī šādi tādi nodokļi. Taču – kas tālāk? Kāda ir izdevumu apcirpšanas un aizņemšanās dziļākā jēga nākamības kontekstā? Cirpt un cirpt, celt nodokļus darbaspēkam un darba devējam, īpašumam, gaisam, galvai un bārdai? Tas taču mazina saimniecisko rosību, mudina neinvestēt Latvijā, mudina darbaspēku pārcelties uz Īriju – nekāda pievienotā vērtība nerodas, līdz ar to arī starptautisko aizdevumu nebūs no kā atdot.
Valda Dombrovska valdība darbojas īsteni šīsdienas režīmā, tās tālākā nākotne saistās labi, ja ar rudeni, kad būs 10. Saeimas vēlēšanas – līdz tām kā nebūt izķeipt, bet pēc tam kaut vai ūdensplūdi. Izķeipšana savukārt ir tikai viena vienīga padošanās un pakļaušanās Starptautiskā valūtas fonda speciālistu diktātam – kā viņi lems, tā būs.
Tautsaimniecisku ideju deficītu premjers pašlaik veiksmīgi kompensē ar ārišķīgām izpausmēm – apmeklē kazarmas Afganistānā, paplivina rokas vēja tunelī Ķīnā. Ja Aigara Kalvīša valdība bija neapdomīga kāja uz gāzes pedāļa, tad Valda Dombrovska valdība ir bremze, kas jau ir tā ieklemmējusies, ka nekādu kustību pat neplāno, bet, ja uz kādu kustēšanos sadūšosies, tad tas būs tikai ar SVF ekspertu atļauju. Taču SVF ekspertiem ir dziļi vienalga, kāda tautsaimniecība, kāda sociālā dzīve būs Latvijā un kā jutīsies šīs teritorijas iedzīvotāji.
Tā kā kārtējais lienētās naudas sūtījums no ārzemēm tiek saņemts bez aizķeršanās un līdz rudenim nekāds milzu kolapss nav sagaidāms, premjers, Jaunais laiks, Vienotība, vērojot savus diezgan augstos sociologu reitingus, ir ieslīgusi taukainā pašapmierā – ir taču tik ērti gānīt konkurentus, nemitīgi atražojot mitoloģiskas klišejas par ļaunajiem oligarhiem un korumpantiem, kas neesot viņi paši, bet visi tie citi.
Šajā saharīnsaldajā brīdī vajadzēja nākt kādai aukstas dušas šaltij, un par šādu darvas karoti medus podā ir kļuvusi valsts kontroliere Ingūna Sudraba, kas otrdien LNT raidījumā 900 sekundes sacīja, ka valdības vadītāji ir vāji un nespēj paši paust savu viedokli, pārāk pakļāvīgi klausoties starptautisko aizdevēju prasībās un ieteikumos. "Mums ir jāsāk domāt pašiem," sacīja Sudraba.
Viņa kritiski izteicās arī par strukturālajām reformām, sakot, ka daudzviet tās notikušas formāli, nedomājot par sekām. Kā piemēru viņa minēja veselības nozari, kurā veiktās reformas ir nevis līdzējušas ietaupīt, bet gan pasliktinājušas sabiedrības veselības stāvokli, samazinot cilvēkiem iespēju laikus vērsties pēc palīdzības.
Sudraba kārtējo reizi uzsvēra, ka "nedrīkst akli griezt", bet jādomā, kā panākt valsts augšupeju.
Lai gan Sudraba viscaur savā runā lietoja eifēmismus – tas ir kā nesaukt čūskas par čūskām, bet par lunkanajiem –, skaidrs, ka abstraktā valdība ir tas pats, kas Valdis Dombrovskis. Ja Dombrovski kritizētu kāds nebūt viņa tiešais politiskais konkurents, tam varētu arī nebūt pārāk liela svara, taču ar valsts kontrolieri ir cits gadījums – viņa pašlaik bauda vislielāko sabiedrības uzticību, ikviena partija savos sapnīšos kvēli alkst pēc Sudrabas vārda savā listē, taču viņa tām visām vismaz pagaidām ir devusi kurvīti.
Tāpēc vienotīgajām, jaunlaicīgajām aprindām tagad nav daudz izvēļņu – vienā variantā tās var sākt domāt ar savu galvu, ja tāda tiem vispār ir. Citā variantā – mēģināt Sudrabu diskreditēt un tā censties mazināt viņas ietekmi uz sabiedrisko domu.