Latvijas politikas spektra nacionālkonservatīvais gals – TB/LNNK un Visu Latvijai – ir tikuši pie skaudras atziņas, ka startēt 10. Saeimas vēlēšanās ar saviem atsevišķiem sarakstiem ir diezgan bezperspektīvs pasākums – maz ticams, ka tēvzemieši varētu saaģitēt tādu elektorāta pulku, kas pārceltu viņus pāri piecu procentu barjerai.
Līdzīgi ir arī ar Visu Latvijai, kas viena pati nekādi nevar uz kaut ko pretendēt. Tāpēc ir loģiski un saprotami šo partiju izmisīgie meklējumi pēc kāda perspektīvāka polittehnoloģiju projekta.
Visu Latvijai jau tāpat nav bijis kādas būtiskas ietekmes, taču TB/LNNK ilggadējiem biedriem izkrišana no aprites varētu būt visai traģiska – ir taču pierasts allaž būt vairāk vai mazāk tuvu pie varas siles.
TB/LNNK līdz šim ir taustījusies pēc varbūtējiem draugiem dažādos virzienos, taču nekas prātīgs nav sanācis – AŠ kvadrātā iztiek bez viņiem, tāpat arī ZZS.
Visu Latvijai jau ir pasēdējusi partiju apvienības Vienotība uzgaidāmajā priekšnamā kā lūdzēja uzņemt vismaz pionieru pulciņā, taču sava reitinga augšupejas varenajā apziņā lielā Vienotība pret jaunajiem, mazajiem nacionālajiem censoņiem pagaidām ir bijusi visai vēsa.
Tomēr darbs ir turpinājies – savstarpējās taustīšanās, ostīšanās un glāstīšanas procesā nupat jau ir tikts tiktāl, ka nav izslēgta TB/LNNK un arī Visu Latvijai kandidātu iekļaušana kopīgā Vienotības priekšvēlēšanu sarakstā. Tādā gadījumā ar skaļiem urrā saucieniem priekšvēlēšanu uzbrukumā kā vienots karaspēks metīsies Raivis Dzintars un Sarmīte Ēlerte, Juris Dobelis un Artis Pabriks, Aleksejs Loskutovs un Pēteris Tabūns, Ģirts Kristovskis un tā joprojām – ļaudis, kuru atrašanās uz viena kvadrātkilometra vien jau izskatītos visai mulsinoša, kur nu vēl startēšana vienā listē.
Jau bez nacionālkonservatīvo piedalīšanās Vienotības reālā vienotība ir bijusi diezgan fiktīva, un nav bijušas noslēpjamas milzīgās uzskatu plaisas, kas agrāk vai vēlāk visu Vienotības pasākumu sadalīs gabalos. Piemēram, viens no Aigara Štokenberga Sabiedrības citai politikai ekonomistiem Jānis Ošlejs partijas kopsapulcē februārī izteicās, ka derētu tā kā devalvēt latu. Tas citam Vienotības iekšējam grupējumam – Jaunajam laikam un jo īpaši Ēlertes domubiedru grupai – ir tas pats, kas Indijā iespert govij – ēlertiešu ausīm nav briesmīgākas svētuma apgānīšanas par Ošleja idejām aiztikt cieto latu.
Tas, ka Vienotības iekšējie grupējumi, nesavietojamu interešu epicentri un intrigu čūsku midzeņi pieklusina savus šņācienus, ir saistīts vien ar priekšvēlēšanu laika nepieciešamību demonstrēt tautai nekašķēšanos.
Pievienojot sev abas nacionālās sīkpartijas, Vienotības kopējais klājums kļūs plašāks, taču vienlaikus arī vēlētājam vēl neprognozējamāks, drumstalaināks, izburbušāks bez stūres un kompasa – labējsociālistisks, nacionālkosmopolītisks. Ar tādu virziena trūkumu vēlētāju, protams, var piemānīt, taču tikai ļoti īsu ceļa gabaliņu.
Ņemot Vienotībā iekšā nacionālos, rodas vēl viena plaisa – tagad arī starp nacionālkonservatīvo ideoloģiju, kādu līdz šim kā savu ir definējusi TB/LNNK un Visu Latvijai, un Ēlertes ilggadēji aizstāvētajām liberālisma idejām.
Kamēr TB/LNNK ir demonstrējusi spējas darboties reālpolitikā – premjeru Guntaru Krastu, mēru Jāni Birku, Roberta Zīles ekonomisko programmu –, Visu Latvijai ir allaž tīši pozicionējusies kā Lepēna tipa partija, kurai, izņemot nacionālo karogu vicināšanu, nav kādas nopietni ņemamas politiskas idejas. Var, protams, cerēt, ka Raivis Dzintars pamazām pieņemsies prātā kā Vācijas jaunības ekstrēmists Joška Fišers, kurš brieduma gados kļuva par ārlietu ministru, taču neba vienā dienā iespējamas šādas pārvērtības.
TB/LNNK līderi runā, ka iespējamā iekļaušanās Vienotībā nebūšot iestāšanās šajā apvienībā, bet tikai startēšana kopējā sarakstā, kas tikšot apzieģelēts ar kādu asociatīvu līgumu. Un ja līgums nebūšot diskriminējošs tēvzemiešiem. Taču vēlētāju acīs diezin vai būs kāda nozīme, kam šis līgums ir cik asociatīvs. Šā vai tā viņi raustīs plecus un nesapratīs, kas notiek un kur palicis mugurkauls.
Tikmēr Vienotības līderu aprēķins, ja viņi ņems nacionālos savā listē, it kā varētu būt vienkāršs un kārdinošs – ar vienu vieglu vilcienu piesummēt sev kādus četrus – sešus procentus abu pievienojamo partiju vēlētāju balsu. Taču politikas matemātikā ne vienmēr divu reitingu summa ir tas pats, kas vēlēšanu rezultāts. Kopā ar nacionālkonservatīvajiem ieguvumiem Vienotība iegūs arī dažu labu problēmu. Tik plašs dažādu politisko viensētu apvienojums lielā kolhozā kādu brīdi var izskatīties jauki, taču vēlāk no kopējās klēts sāks zust graudu maišeļi un izslaukumi fermā kritīsies. Tik plašai kopsaimniecībai tad varētu asociatīvi pievienoties arī vēl AŠ kvadrātā un Saskaņas centrs, un tad visi kopā vienā mīlīgā un saskanīgā dejā varētu bučojoties un apkampjoties doties uz rudens vēlēšanu urnām.