Policijai izdevies aizturēt Ceturtās atmodas tautas armijas līderi Neo, kurš amatu savienošanas kārtībā ir arī datorģēnijs, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieks Ilmārs Poikāns. Pret aizturēto uzsākts kriminālprocess pēc skarba panta, kas paredz cietumu līdz 10 gadiem vai naudas sodu līdz 200 minimālajām mēnešalgām.
Neo ir latviešu Robins Huds, Zorro un Jurijs Ģetočkins vienā personā, kurš it kā tā kā sanāk varbūt pārkāpis likumu, uzrakstot programmu, ar kuru atvērt Valsts ieņēmumu dienesta failus. Taču, no otras puses, mēle nelokās viņu par to bargi nosodīt, jo, pateicoties Neo, nodokļu maksātāji uzzināja to, ko tiem tāpat pieklātos zināt – kur tiek tērēta viņu nauda: kāda apmēra algas saņem valsts un pašvaldību ierēdņi, daļēji valstij piederošo lieluzņēmumu priekšnieki un citi šīs valsts varenie. Ļaudīm nācās ar dusmām sirdī secināt, ka ne vienu vien latvju zemes krējuma dižkungu dižķibeles fiskālās konsolidācijas pasākumi nav skāruši jeb, kā teicis Eduards Veidenbaums, "citam nav nekāda darba, nauda kā no gaisa birst".
Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzē tik tiešām varētu būt informācija, kas tās publiskošanas gadījumā varētu nodarīt šausmu kaitējumu valsts tautsaimniecībai, komercnoslēpumi, kas varētu uzspridzināt ne vienu vien juridisku vai fizisku personu. Tā ir informācija, kuru teorētiski varētu izmantot šantāžai, dati, no kuriem vērtīgus secinājumus varētu izkalkulēt citvalstu spiegotāji. Taču Neo ir bijis cēls – nav bijis manāms, ka viņa darbībā būtu bijuši kādi savtīgi motīvi. Viss, kas līdz šim ir nācis klajā ar viņa armijas brendu, ir bijis VID datu bāzes vieglais gals – būtībā šos pašus datus varētu iegūt arī legāli, pa citiem ceļiem, tikai tas būtu milzu darbs, kas prasītu tādus resursus, kādu Latvijā nav visiem plašsaziņas līdzekļiem kopā.
Droši vien būs tiesu darbi un būs juristu diskusijas par to, vai vispār ir noticis noziegums: vai Neo ir kaut ko nozadzis, vai Neo jāsoda par to, ka viņam ir vairāk zināšanu nekā parastam datoristam un viņam ir izdevies atvērt failus, kurus publiski pieejamā datorvidē varēja mēģināt atvērt jebkurš? Vai Neo bija kādi ļauni, mantkārīgi nolūki? Bet nu šo jautājumu noskaidrošana pieder nākotnei.
Pat ja pieļaujam, ka Neo ir smags likumpārkāpējs, viņu tvarstot, represīvās iestādes ir smagi pārcentušās, rīkojušās nesamērīgi un brutāli, pārkāpušas visas sarkanās līnijas, uzspļāvušas visiem mūsdienu demokrātisko valstu kultūras tabu, rīkojoties tā, kā tas piedienētu īsteni neostaļiniskā, totalitārā iekārtā.
Ne tikai nerakstīti, bet arī rakstīti likumi pauž, ka žurnālista avotu aizsardzība ir svēts katras valsts pienākums. Tā vietā policija vēlā vakarā ir ielauzusies LTV raidījuma De facto žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī, veikusi kratīšanu un atņēmusi viņai datoru, zibatmiņas un datorpeli.
Var vēl saprast policistus, kuriem Neo noķeršana bija principa lieta un kuri, pārāk aizrāvušies savā spēles kaislē, varēja gribēt rīkoties nekorekti. Gribēt vien vēl nav kaitīgi.
Taču I. Naglas dzīvokļa kratīšana un datorpeļu atņemšana notikusi ar prokurora piekrišanu.
Labi, pieņemsim, ka menti varēja nesaprast, ko dara, bet tad prokuroram vajadzēja tā kā saprast, ka žurnālistei nedrīkst uzbrukt. Taču nē – zaļā gaisma!
Represīvās iestādes kopumā – policija un prokuratūra, tāpat arī Iekšlietu ministrija ir pieļāvusi situāciju, kurā notiek vēršanās pret Satversmē garantēto vārda brīvību, centieni ierobežot un iebiedēt žurnālistus. Saskaņā ar preses likumu paģērēt informācijas avotu izpaušanu drīkst tikai ļoti atsevišķos gadījumos un to drīkst tikai tiesa, un arī tad vēl tiesas lēmumu var pārsūdzēt.
Represijas pret žurnālisti būtu attaisnojamas vien tādā gadījumā, ja viņa pati darītu ko noziedzīgu, taču nav dzirdēts, ka pret I. Naglu būtu vērstas kādas apsūdzības.
Kopā ar I. Naglu pašlaik ir pazemoti visi Latvijas plašsaziņas līdzekļi, visā to spektrā, neatkarīgi no to savstarpējās konkurences un uzskatu dažādības. Skaidrs, ka no vēršanās pret I. Naglu nav tālu līdz tam, lai žurnālistus mestu cietumā vai šautu kā suņus gaišā dienas laikā.
Rodas iespaids, ka nepārspējamajā barbarismā vainojamie joprojām nav sapratuši, kas notiek. Tā vietā, lai pati laikus tītu makšķeres, iekšlietu ministre Linda Mūrniece iekrampējas savā krēslā. Desmit gadus sistēmu kultivējušais un apakšniekus audzinājušais Jānis Maizītis tiek tēlots kā labais, jo nupat ir beigušās viņa ģenerālprokurora pilnvaras. Nu ja – vai tad J. Maizītis vainīgs, ka, tiklīdz viņš projām, tā žurkas pa galdu lēkā.
Saskaņā ar žanra tradīciju, kad kungu aprindas beidzot attaps, kas noticis, tiks meklēts vismazākais, zemākais pārmijnieks, kuram uzvelt visu vainu. Par malējo, peramo, acīmredzot tiks taisīta Ekonomikas policija.