Pēc Saeimas balsojuma neapstiprinot Jāni Maizīti ģenerālprokurora amatā uz trešo piecu gadu termiņu, sarūgtinātās politiski ekonomiskās aprindas ir radījušas vairākas J. Maizīša atbalsta petīcijas – vienu sacerējuši bijusī prezidente un bijušais prezidents, otru – bijusī laikraksta redaktore un kāda fonda priekšsēdētāja.
Šādas darbaļaužu vēstules ir diezgan iedarbīgs polittehnoloģijas paņēmiens, ar kura palīdzību var censties veikt sabiedrības smadzeņu masāžu un ievirzīt ļaužu domāšanu vēlamajā virzienā.
Šis paņēmiens ir klasisks – zināms, ka allaž kāda sabiedrības daļa būs par slinku, lai pati kritiski izvērtētu faktus, un slieksies pievienoties uzskatiem, ko pauž sabiedrībā pazīstami viedokļa veidotāji.
Taču starp petīcijām ir viena tāda, kas jau vairs nav joka lieta – tā ir vēstule J. Maizīša atbalstam, ko parakstījuši gandrīz 300 prokuroru. Šīs petīcijas efekts ir stindzinošs. Jo 300 prokuroru ir amatpersonas no iestādes, kas nodarbojas ar kriminālapsūdzēšanu un valsts apsūdzības uzturēšanu. Ja 300 prokuroru paģēr, ka jābalso par J. Maizīti, tas jau ir īpaši brutāls spiediens – tas ir represīvas iestādes pārstāvju mēģinājums diktēt tautas ievēlēta parlamenta locekļiem, kā tiem būs domāt un kā tiem būs balsot.
Likumības uzraugi pret likumīgu lēmumu
Prokurori ir tie, kam demokrātiskā valstī būtu stingri jāpastāv uz to, lai tiktu ievēroti likumi un likumīgi lēmumi, ko pieņēmusi Saeima. Tā kā Saeimas balsojums pret J. Maizīša iecelšanu bija likumīgs, no prokuroru puses te nevajadzētu būt kādām iebildēm. Ja kāds balsojums nepatīk, par to var būt diskusijas politikas līmenī – par un pret var iestāties politiķi, eksredaktores un eksprezidenti, taču ne prokurori.
Vienīgais gadījums, kad prokurori var un tiem pat ir pienākums to darīt, ir apstrīdēt nelikumīgus Saeimas lēmumus vai antikonstitucionālus likumus. Taču diemžēl, kad 9. Saeima pieņēma Pensiju likuma grozījumus, kuri tiešām bija pretrunā Satversmei, tā nebija prokuratūra, kas apstrīdēja tos Satversmes tiesā.
Pašlaik Saeima nebeidz klausīties uzbrēcienus, cik tā melīga un ļauna. Tajā pašā laikā arī petīciju parakstījušo prokuroru vārdi nav zināmi – petīcijas parakstītāji ir nolēmuši slēpties tumsā un aizklātībā. Un tas tad nav melīgi?
Grinbergiādes arhitekts kā petīcijas autors
Daži uzvārdi gan tomēr ir zināmi. Kā var noprast no Latvijas Radio vēstījumiem, viens no pasākuma aktīvistiem, iedvesmotājiem, vēstules autoriem un parakstu vācējiem ir Ģenerālprokuratūras prokurors Jānis Ilsteris.
Tieši J. Ilsteris ir tas prokurors, kuram vislielākajā mērā pienākas negods par prokuratūras kaunpilno zaudējumu tā saucamajā grinbergu lietā.
Ļaužu atmiņā šīs lietas sakarā vairāk gan palicis prokurors Māris Leja, kurš apsūdzību uzturēja tiesā. Taču M. Lejam tas bija rūgts pienākums un priekšniecības uzdevums. Īstenais grinbergiādes arhitekts ir J. Ilsteris, kurš 2005. gadā ar īpašu kaisli atsaucās uz toreizējā ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa iesniegumu. K. Kariņš iesniegumā prokuratūrai žēlojās, ka Ventspils dome nepildot viņa rīkojumu iecelt par Ventspils ostas valdes locekli Jaunā laika kadru Ojāru Grinbergu. Taču Ventspils dome nevarēja ministra rīkojumu izpildīt, jo dokuments bija tik aptuvens un paviršs, ka tajā nebija iespējams identificēt, kas tas par O. Grinbergu – nebija norādīti šā O. Grinberga personu identificējoši dati. Tāpat arī institūcija, kurā šis O. Grinbergs jāieceļ, bija norādīta kļūdaini. Tā vietā, lai kļūdas izlabotu, ministrs voluntāri iespītējās un sauca palīgā prokuratūru.
Ievelk prokurorus politiskā ambrāžā
Palīgs atradās. 2005. gada 15. decembrī J. Ilsteris nosūtīja pieprasījumu Ventspils domei, uzdodot izpildīt valdības rīkojumu, kā arī turpmāk nepieļaut līdzīgus likuma pārkāpumus. Saprotams, ka Ventspils dome neizpildīja rīkojumu, ko nebija iespējams izpildīt. Lai arī pat tālaika valdība pati jau bija atzinusi kļūdu, prokurors gluži kā rubenis riestā to neņēma vērā. Par to, ka pašvaldība nav klausījusi ministru, 2005. gada 29. decembrī pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu tika ierosināts kriminālprocess par smaga nozieguma izdarīšanu pēc Krimināllikuma 318. p. 2 daļas. Lietu nezin kāpēc nosūtīja izmeklēšanai KNAB, kas bija nepareizs adresāts, savukārt uzraudzības funkcijas tika uzticētas prokuroram M. Lejam, kurš arī uzturēja apsūdzību tiesā. Triju gadu laikā, tērējot milzu valsts līdzekļus, visās trijās instancēs prokuratūra zaudēja, kas arī bija loģiski. Jo pastāv virkne normatīvo aktu, kas regulē valdības un pašvaldību attiecības, pastāv likumos precīzi aprakstīta lietvedības kārtība, kuru, kā tiesā atklājās, lieliski pārzina A. Lembergs, kamēr prokuratūrā par to ir bijis visai aptuvens priekšstats.
Iespējams, ir likumsakarīgi, ka J. Ilsteris, kurš jau 2005. gadā aktīvi sarūpēja kaunu prokuratūrai, arī tagad turpina to darīt, sacerot kārtējo politisko daiļdarbu un ievelkot pasākumā gandrīz 300 prokuroru, kuri acīmredzot nav padomājuši, kādu papīru paraksta.