Pēc Tautas partijas aiziešanas no valdošās koalīcijas joprojām vaļā ir caurums – neaizpildītās ministru vietas, kas Valda Dombrovska valdībai ir diezgan būtiska problēma.
Problēma tādā ziņā, ka jāaizveģetē atlikušie pieci mēneši līdz vēlēšanām kā nebūt tā, lai kaitējums no vadības trūkuma kādā no bāreņos palikušajām nozarēm netaptu pārāk acīmredzams. Pagaidām valdība izlīdzas ar papildu pienākumu uzticēšanu valdībā jau strādājošajiem ministriem – piemēram, iekšlietu ministre Linda Mūrniece ir spiesta piehalturēt vēl arī par veselības ministri. Tas ir tā pagaidām. Līdz ar šo pagaidām pagaidu situāciju arī pati valdība iznāk tikai tāda pagaidu valdība.
Ja premjers un valdošā koalīcija grib no šā nievājuma atsvabināties, jau vistuvākajā laikā būtu jāievieš skaidrība, kāda būs valdības uzbūve atlikušajā laikā līdz vēlēšanām un kuras personālijas būs pilnvērtīgi atbildīgas par attiecīgām nozarēm.
Diemžēl, izrādās, pašlaik pie varas esošajam partiju spektram ir gaužām nožēlojami kadru rersursi. Piedāvājumā ir acīmredzami nederīgi kandidāti, no kuriem kroņvainagojums ir Vienotības aprindu gribētais kadrs, jurists Lauris Liepa kā varbūtējs tieslietu ministra krēsla ieņēmējs, kurš ir pazīstams arī kā Ventspils oligarha Oļega Stepanova advokāts. Šī rīcība liecina par diezgan dīvainu šā politiskā strāvojuma izpratni par partiju attiecībām ar saviem sponsoriem. Klajā un bezkaunīgā formā ielikt ja ne gluži pašu sponsoru, tad viņa labo roku par tiesiskuma nozares kūrētāju? Nav brīnums, ka pats Lauris Liepa, solīds advokāts būdams, atteicās no ministra goda, ko partijas tam dzīrās piedāvāt savstarpējā kacināšanās prieka mērcē un pārprastā pieglaudībā saviem finanšu avotiem.
Vienotībā ietilpstošo partiju pārstāvji nav gluži viendabīga masa – tie, kas agrāk bija Jaunais laiks un ir apbružājušies reālpolitikā, ir relatīvi konstruktīvāki un kaut cik jau sāk izprast, ka politika ir kompromisu māksla. Tikmēr Pilsoniskās savienības ļaudis demonstrē pilnīgu atrautību no realitātes un kā rubeņi riestā dzied savu veco dziesmu par gaismas spēkiem, kas it kā esot viņi paši, un visi citi tad attiecīgi esot tumšie. Tas varētu būt amizanti un interesanti priekšvēlēšanu kontekstā, taču ne gadījumā, kad jādomā, kā vadīt valsti – tā, lai tā galīgi nesabruktu vismaz līdz vēlēšanām.
Vienotības politiķi joprojām demonstrē, ka nav iemācījušies dzīvot citādi, kā vien konfrontējoties, apkarojot, cenšoties pazemot konkurentus. Šo konkurenta, vienlaikus koalīcijas partnera pazemošanas taktiku vēl varēja saprast tolaik, kad galvenais partneris Jaunajam laikam bija Tautas partija ar tās uz leju pikējošo reitingu, uz kuras neveiksmju fona jaunlaicēni varēja visādi izcelties. Taču tagad situācija ir cita – tagad ZZS ir tas spēks, kuram pateicoties Dombrovskis vispār vēl sēž valdības galvgalī. Un ZZS nav tas pats, kas TP. Taču Vienotība (Jaunais laiks) pēc inerces mēģina iedomāties, ka arī ar ZZS varēs runāt no saviem vecākā brāļa augstumiem. Tā pēc Saeimas balsojuma pret Jāni Maizīti vienotīgie sāka runas, ka zaļzemniekiem nepienākas tieslietu ministra amats, jo viņi droši vien bija balsojuši pret tiesiskuma garantu. Taču, ja jau zaļzemniekiem nepienākas un ZZS ir sliktie, tad Dombrovskim un Vienotībai tā kā būtu pēdējais laiks skaidri definēt, kurus politiskos spēkus tad tie redz kā sev vistuvākos – un, ja tie vairs nav ZZS, LPP/LC un TP, tad tie ir PCTVL un Saskaņas centrs. Pietiek tad vienreiz mulsināt publiku ar stāstiem par savu patriotismu un latviskumu un vajadzētu atklāti pastāstīt, ka vienotīgi jaunlaicīgajiem tuvākie politiskie partneri ir bites un saskaņieši.
Taustoties pa tumsu un neprotot rast kompromisus, valdošās aprindas atkal jau kuro reizi cenšas izspēlēt populistisko ideju par nepolitiskām personām, profesionāļiem, kuri nebūšot saistīti ar partijām – ka šāda tipa ministriem tagad vajadzētu ieņemt tukšos amata krēslus. Latvijā vismaz pagaidām ir parlamentārās demokrātijas iekārta, līdz ar to pašā saknē absurda ir doma, ka kāda nozare varētu tikt vadīta ārpus politiskās atbildības. Ja ministram nebūs pat ne tik kā politiskā atbildība, tad viņam nepaliks vispār nekādas atbildības.
Tāpat neiztur kritiku doma, ka nozares profesionālis būtu labāks par politiķi, un pats profesionāļa – politiķa pretnostatījums. Nebūt nav obligāti, lai, piemēram, par veselības ministru vienmēr un allaž tiktu celti tikai un vienīgi dakteri. Valdība nelemj par kāda konkrēta aklās zarnas izgriešanas procesa niansēm, neuzdod ņemt to vai citu skalpeli. Ministram būtu jāskatās no augstāka punkta, jāredz sev uzticētās nozares un visas valsts tautsaimniecības kopsakarības. Vēl viena nelāga lieta, kas traucē ministriem – nozares profesionāļiem pilnvērtīgi strādāt, ir Latvijas teritorijas, cilvēku skaita un tirgus mazums un šaurums – nozares profesionāļi vienlaikus ir arī tik ļoti korporatīvi ietīkloti savu aprindu interešu lobēšanā, ka no viņiem prasīt bezkaislīgu visu nozaru vajadzību kopuma izvērtējumu praktiski nav iespējams. Piemēram, tajā pašā veselības sfērā simti ārstu ir sasaistīti līgumattiecībās ar farmācijas firmām. Grūti tad būs no ministra – ārsta gaidīt, lai viņš pieņemtu tādu lēmumu, kas varbūt varētu būt vajadzīgs valstij, patērētājam, pacientam un vienlaikus izrādīties pretrunā ar kādu farmācijas biznesa grupu interesēm. Varbūt ir gadījumi, kad labāks par ārstu veselības ministra krēslā tomēr ir pacients?