Ja Jāņa Maizīša iecelšana vai neiecelšana uz trešo ģenerālprokurorēšanas termiņu tiktu iekļauta bukmeikeru kantoru derībās, par to, ka Maizīti varētu neiebalsot, būtu ļoti niecīgs iespējamības procents.
Vēl aizvakar nekas neliecināja, ka Saeimas balsojums varētu būtu Maizītim negatīvs. Tautas priekšstāvji nošļukušiem pleciem un nolaistām galvām rādīja, ka spiediens uz viņiem ir pārmēru liels un ka nekādu variantu, izņemot Maizīti, nevar būt. Taču tavu brīnumu! 47 deputātiem balsojot pret, 45 – par un divām vēlēšanu zīmēm atklājoties nederīgām, Saeima vakar neapstiprināja Maizīti par ģenerālprokuroru uz trešo termiņu. Šāds rezultāts bija negaidīts ne tikai Maizītim, bet deputātiem pašiem, jo matemātika liecina, ka Maizīša izšimpēšanā būs roku klāt pielicis arī dažs deputāts no tā partiju bloka, kas nomināli bija pieskaitāms pie Maizīša atbalstītājiem.
Droši vien tā varēja notikt vien tāpēc, ka balsojums bija slēgtais, – varbūt dažam tautas priekšstāvim pašā pēdējā brīdī, redzot, ka uz viņa pirkstu uz pogas neviens neskatās, ierunājās sirdsapziņa un viņš izšķīrās nenobalsot par dažādu spēku uzspiesto trešā termiņa kandidātu. Lai vai kā – Saeima kopumā ir parādījusi mugurkaulu, sakot, ka galu galā pietiek – Latvijas tiesiskuma garantam, kas patiesībā ir viens no lielākajiem tiesiskuma grāvējiem, pietiek ģenerālprokurorēt. Desmit gadus jau ir prokurorējis, cik tad var?
Maizīša neievēlēšana tagad ir gluži vai apokaliptisks trieciens visai tai politikāņu varzai, kas bija pieradusi dzīvot zem Ģenerālprokuratūras pieseguma spārna brīžos, kad pašiem iegadījusies kāda šmuce un kam Ģenerālprokuratūra kalpoja kā uzrīdāms suns, lai kriminālvajātu konkurentus. Tās ir lielas sēras partiju sagrupējumam Vienotība – Jaunajam laikam, Pilsoniskajai savienībai, Sarmītes Ēlertes domubiedru trupai iekš Zigfrīda Annas Meierovica. Varam būt gatavi, ka tuvākajās dienās attiecīgos preses izdevumos, radio un televizora ekrānā skanēs vaidi, dusmas un melns naids, tiks meklēti ļaunie nebalsotāji par Maizīti, pats Maizītis, kaut jau sista kārts, tiks slavināts, varbūt tiks meklēti iespēju salmiņi, kā likt parlamentam balsojumu atkārtot. Arī pats Maizītis jau draud, ka viskautkā runās. Deputātiem tagad jādreb, ka eksģenerālprokurors atmaskos viņu ļaunos darbus. Kaut ko līdzīgu savulaik gan pauda arī no KNAB priekšnieka amata izlidinātais Aleksejs Loskutovs, taču līdz pat šai dienai nekādi slaveni atklājumi no viņa mutes nav dzirdēti. Varbūt tad Maizītim sekmēsies labāk?
Pagājušā gada rudenī Maizītis vēl pats izteicās presē, ka negrib kandidēt uz trešo termiņu, taču pēc tam kādi aizkulišu padomdevēji acīmredzot viņam ieteica posteni nepamest. Varbūt tagad sanāk, ka Maizītis iekšēji ir pat priecīgs, ka Saeimas balsojums sanācis šāds un smagā amata nasta viņam no pleciem nost. Iespējams, zināmā mērā šis neiebalsojums Maizīti glābj no liela kauna kaut kad nākamībā. Ej nu zini, varbūt jau tuvāko piecu gadu laikā noslēgsies divas atlikušās krimināllietas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Un, iespējams, šīs lietas beigsies ar to pašu, ar ko beidzās grinbergu lieta, – ar attaisnojošu spriedumu. Un tad varētu rasties jautājums: "Maizīt, Maizīt, ko nu?" Bet tagad, kad ģenerālprokurorēšana aprāvusies, Maizītis būs jau aizmirsies.
Ar Maizīša neiebalsošanu vien Latvijas tiesiskuma pamati vēl nav nosargāti. Maizīša vietā var būt jebkurš cits, taču ar to vēl nebūs līdzēts. Tautas priekšstāvjiem būtu tā kā pēdējais laiks sākt pamanīt problēmas un sākt diskutēt par to, kas vispār Latvijas tieslietu sistēmā ir Ģenerālprokuratūra, kādas ir tās funkcijas, kāpēc tā neveic likumības ievērošanas uzraudzību, kāpēc Latvijas valstī par prokuroru rīcību nav kur sūdzēties, izņemot to pašu prokuratūru, kāpēc Latvijas valsts masveidā cieš zaudējumus Eiropas Cilvēktiesību tiesā? Sistēmā ir milzīgi defekti, ko jūt ne tikai slaveno, lielo lietu apsūdzētie, bet arī simti vienkāršo mirstīgo.