Sens, tik sens, ir tas stāsts un laiks, kad publicists Vilis Seleckis laida klajā grāmatu Andris Šķēle – leģendas un patiesība – bija 1998. gads, kad Tautas partijas dibinātājs, toreizējais premjers Šķēle, pārskaities par Selecka Neatkarīgajā un pēc tam arī grāmatā pausto kritiku, ieblieza tiesā skarbu civillietu pret Selecki par goda un cieņas aizskārumu, panākot, ka tiesa prasību apmierina, liekot izteikumus atsaukt un piespriežot Šķēles labā no Selecka naudisku gandarījumu – 10 tūkstošus latu.
"Viņš bija parazītiskās, noziedzīgās jaunbagātnieku šķiras pārstāvis", "Izvirzot Andri Šķēli par premjera kandidātu, valsts prezidents signalizēja – dzīvojiet mierīgi – blēži, zagļi, korumpanti – mēs jūs neaiztiksim, ļausim valdīt vienam no jūsu vidus". Šīs ir tās divas kriminālās frāzes, ko Šķēle nekādi nevarēja piedot Seleckim un kuru dēļ sākās visa garā tiesāšanās sāga.
Uz mūsdienu fona Selecka izteikumi šķiet gluži nevainīgi – tagad dažs cits publicists gan Šķēli, gan citus politiķus apsaukā vēl ne tādos vārdos vien, taču deviņdesmito nogalē Selecka izteikumi šķita ja ne šokējoši, tad diezgan piparaini gan.
Gadu gaitā pamazītēm ir turpinājusies juridiska stīvēšanās, līdz beidzot pagājušajā nedēļā Eiropas Cilvēktiesību tiesa apstiprināja Latvijas valsts iesniegto vienpusējo deklarāciju, kurā atzīts, ka ar Latvijas tiesu varas spriedumu ir pārkāptas publicista Selecka tiesības uz vārda brīvību un taisnīgu tiesu. Tagad Latvijas valstij jāmaksā 25 tūkstoši eiro jeb 17 570 latu kā kompensācija Seleckim. Te vainīgs nav nedz Šķēle, nedz Seleckis, bet Latvijas tiesu vara, kas, kā tagad izrādās, nav spējusi lietu izspriest gana taisnīgi.
Būtu bijis labāk, ja jau tolaik Latvijas tiesu vara būtu vairāk raudzījusies uz līdzīgu lietu precedentiem vecajā Eiropā, ņēmusi vērā, kādi vārda brīvības un goda, cieņas standarti pastāv valstīs ar ilgākā laika posmā nepārtrauktām demokrātijām. Latvijas tiesa deviņdesmitajos gados, iztiesājot goda un cieņas lietas, bieži vien bija tendēta iebāzt galvu smiltīs un neņemt vērā, kas tās par personām, kuru gods un cieņa ir šķietami vai reāli aizskarta.
Ir būtiski, vai presē tiek kritizēts politiķis, valsts pārvaldes darbinieks vai vienkārša mirstīgā privātpersona. Pieļaujamās kritikas robežas te ir dažādas – diezgan plašas attiecībā pret politiķiem, mazāk plašas pret valsts pārvaldes darbiniekiem, bet ievērojami šaurākas – pret privātpersonām. Ja kāds grib rāpties kokā (tribīnē, augstā krēslā), viņam jārēķinās, ka sabiedrības sargsuņi (prese) pamanīs, ka viņam bikses dibengalā pārplīsušas, un nekautrēsies par to riet (informēt, paust viedokli). Savukārt, ja skarbu kritiku, kas turklāt nav pamatota, par sevi avīzē izlasa vienkāršs, publiskās diskusijās nenorūdīts pilsonis, viņam var piemesties sirdstrieka ar letālām sekām.
Ir arī būtiski, vai paša amatvīra vai politiķa rīcība, izteikumi, pieņemtie lēmumi ir vai nav provocējuši žurnālistus paust asus viedokļus. Teikt, ka Šķēle tolaik būtu bijis neprovokatīvs, nebūtu gluži patiesīgi. Tā laika Šķēlem bija raksturīga pārspīlēta pašreklamēšanās, sava gaišā tēla zīmēšana iepretī vecajiem, tumšajiem, Šķēle pozicionējās kā pretstats iepriekšējos gados valdījušajiem kā jauns, agrāk nekādā varas elitē nebijis personāžs, kā gudrāks par visiem citiem. Nu gluži tāpat, kā tagad to pašu dara jaunie un demokrātiskie vienotīgie. Dabiski, ka šāds uznāciens uz skatuves radīja ne tikai jūsmu, bet arī alerģiju, jo īpaši zinot, ka Šķēle savulaik bijis lauksaimniecības ministra vietnieks, bet pēc tam kaut kā nejauši kļuvis par gluži vai visas lauksaimniecības ražojumu pārstrādes nozares īpašnieku.
Seleckim viņa rīcībā esošā informācija radīja iedvesmu grāmatai, savukārt Šķēlem tiesu darbi pret Selecki bija veids, kā stāstīt publikai, ka viņš nav sliktais.
Cik kuram bija taisnības – par to droši vien var strīdēties vēl 50 gadu. Tas arī nebija šīs lietas apskatāmais temats. Šīs lietas secinājums ir cits – Latvijai ir vairāk jārūpējas par to, lai plašsaziņas līdzekļiem netiktu aizbāzta mute, lai žurnālisti varētu kritizēt politiķus un amatpersonas, nebaidoties, ka viņiem pēc tam par katru pateikto vārdu būs jāmaksā barga nauda. Eiropeiska vārda brīvības izpratne par pieļaujamajām izpausmes robežām ir diezgan vaļīga, tā neaizliedz pat parupju gānīšanos. Tāpēc katram publicistam atkarībā no savas izpratnes par gaumi un stilu pašam vajadzētu just, vai netiek šauts pār strīpu. Gan jau agrāk vai vēlāk auditorija novērtēs, cik šī kritika bijusi pamatota, cik asprātīgi vai gluži otrādi – prasti ir bijuši izteiksmes līdzekļi.
Taču neba tiesai tas būtu jāvērtē – tiesa nav literatūrkritiķe, valodniece, politoloģe vai žurnālistikas vēsturniece. Un tiesai nav jāspriež sods par viedokļa paušanu.