Kā tas gadījies, kā ne, latvju zemē daži ļaudis, informējošie orgāni un izlūkošanas orgāns Satversmes aizsardzības birojs (SAB) piepeši ir atcerējušies, ka dabā eksistē tāds Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs.
Kādu gadu kopš viņa iecelšanas amatā nevienu šis personāžs neinteresēja, bet nupat atkal tā kā interesē.
Jau pa otram lāgam tiek vētīta Bičkoviča pagātne un visi viņa skapjos atrodamie skeletu kauliņi. Kaut kā tā ir sanācis, ka jau pirmajā reizē, kad Bičkovičs vēl bija svaiga tēma un zem viņa tika rakts, SAB konstatēja, ka nekādas nopietnas iebildes pret viņa kļūšanu par AT priekšsēdētāju nav atradušās, viņa kandidatūra tika likta uz balsošanu Saeimā, un Bičkovičs par AT priekšsēdētāju kļuva.
Loģiski, te rodas jautājums, cik reižu var cilvēku čakarēt par vienu un to pašu? Ja vienreiz neatrada, nekonstatēja, atļāva, tad tā kā vajadzētu pavilkt svītru un likties mierā.
Tā tas būtu loģiskā valstī, tiesiskā valstī un valstī, kur ir demokrātiska iekārta un kādi nebūt saprātības standarti. Diemžēl latvju zemē kārtība ir savādāka, un te saprāts un loģika nevalda – atkal uz uguns ir tā pati vecā zupa par AT priekšsēdētāja vecmāmiņu, kura tā kā bijusi, kā nebijusi poliete, kamdēļ Bičkovičs tā kā nevarētu, bet varbūt tā kā varētu būt Latvijas Republikas pilsonis. Šā kutelīgā apstākļa dēļ SAB tad tā kā būtu varējis nedot, bet varbūt arī dot Bičkovičam pielaidi valsts noslēpumam. Respektīvi, sanāk, ka Bičkoviča noziegums ir tāds, ka viņa vecmāmiņa ir bijusi poliete, kamdēļ viņš varētu sanākt neuzticams Latvijas valstij, jo poļi, kā zināms, visi ir ar spalvainām mugurām un jau senos laikos šļahtiči kāroja paverdzināt Livonijas mantojumu un karoja par mūsu zemēm pret zviedriem un krieviem. Kā gan tādam briesmonim var dot pilsonību un pielaidi?
Tas nekas, ka Bičkovičs jau tiesiski ir pierādījis, ka ir šīs valsts pilsonis, tas ir noticis diezgan sen, ilgu laiku viņš ar šādu nepareizu pilsonību ir bijis tiesnesis. Ja arī viņa māte vai vecmāmiņa ir ko nebūt safleitējusi, tie nav paša Bičkoviča meli, ļaunā ticībā un krāpjoties darīts.
Apbrīnojami komiski, komitraģiski skan šis kompromats par Bičkoviču. Svēts cilvēks! Ja par kādu var atrast tik vien, tad tik tiešām tas ir apbrīnojami, jo cilvēkiem ir raksturīgas vājības, kļūdas dzīves gājuma laikā. Iznāk, ka Bičkovičam pagātnē vispār nekā nav. Izņemot poļu vecmāmiņu…
Un tomēr šāda veida argumenti mūsu valstī tiek izmantoti, lai šantažētu, raustītu un manipulētu ar amatpersonām. Bīsties, Bičkovič! Slikti būs, ja mūs neklausīsi!
Kāda gan, kam un tagad vajadzība varētu būt spiest uz AT priekšsēdētāju? Atbilde ir pavisam vienkārša, un spiedēji to pat neslēpj: pēc nepilna pusgada AT priekšsēdētājam jānosauc nākamā ģenerālprokurora vārds, jo pašreizējam Jānim Maizītim iet uz beigām viņa pilnvaru termiņš. SAB vadītājs Jānis Kažociņš jau vienreiz noklaušināja un nozvērināja Bičkoviču – tad, kad viņš tikai vīkšījās uz amatu, un laikam jau saņēma solījumu, ka AT priekšsēdētājs būs paklausīgs.
Taču ar to laikam ir par maz: tagad Bičkovičs tiek drebināts otrreiz. Sak, lai amatvīrs neaizmirst, kam jākalpo. Gara acīm var iztēloties, kā šoreiz atkal Bičkovičs brauc uz Miera ielu ar 11. tramvaju, izkāpj, drebošām kājām iet iekšā SAB ēkā. Tur viņu sagaida bargais Kažociņš un pērkondimdoši jautā: "Nu, kas ir, poļu ārlaulības… mazdēl? Vai nosauksi pareizo prokurora kandidatūru?" Bičkovičs tad sarkst, svīst un bālē, un saka: "Vai es, Jāni, ko? Nu, protams, nosaukšu, kā nu citādi."
Žanra arhetipiski, hrestomātiski, bibliski folkloriskie noteikumi prasa, lai būtu trīs labas lietas un trīs reizes – jo, raugi, arī Pēterim bija trīs reizes jānoliedz Kristus. Bičkovičam te būs trīs reizes atzīt pareizo kandidātu, un tad Kažociņš viņu liks mierā, dos visas pielaides un aizmirsīs par poļiem. Nākamā, trešā, reize, kad telpā atkal aktualizēsies Bičkoviča poliskās izcelsmes jautājums, acīmredzot būs kaut kad neilgi pirms svinīgās nākamā ģenerālprokurora nominēšanas.
Šāda murgaina situācija ar daudzreizējām AT priekšsēdētāja čakarēšanām ir radusies tāpēc, ka Latvijā pašā saknē nav kārtībā attiecības starp spiegošanas iestādēm un valsts struktūrām. Normāli būtu jābūt tā, ka SAB izpēta kandidāta pagātni vēl pirms tā kļūšanas par amatvīru. Pēc tam par veciem grēkiem jāaizmirst. Ja izmeklēšanas kantoris ko būtisku nepamanīja, tad tā jau ir šā kantora atzīšanās savā neprofesionalitātē, neprasmē laikus atsijāt kandidātus ar tumšām pagātnēm.
Izņēmums, protams, varētu būt tikai gadījums, ja amatvīrs piepeši ir pamanīts iepinamies kādā jaunā šmucē, kādā pretvalstiskā spiegošanas pasākumā, pieķerts, sadarbojoties ar ienaidnieku, vai nu arī pieķerts pirtī ar nolaistām biksēm kopā ar mazgadīgiem puisīšiem. Taču vecas zupas sildīšana jau izskatās hipernekorekti, nestilīgi. Tikpat labi kā SAB AT priekšsēdētāju, varētu mūžam un pa jaunam vētīt arī pašu Kažociņu – cik viņam kurā brīdī bija pilsonību, kad viņš kļuva par SAB priekšnieku? Vai Kažociņš kā britu militārais pensionārs kalpos Latvijai vai Lielbritānijas kronim, ja gadījumā teorētiski izceltos kādas kolīzijas abu valstu starpā? Vispār, kuras valsts Satversmi (konstitūciju) aizsargā SAB – mūsējās vai kādas citas?
Tagad mums atliek minēt, vai pēc tādas kompetentu iestāžu apstrādes, kādai viņš pakļauts pašlaik, Bičkovičs varētu neklausīt SAB, būt neitrāls, spriest patstāvīgi, vadīties no profesionalitātes kritērijiem kandidāta izvēlē, nevis no viedokļa, kas viņam pašlaik jau laikus tiek uzspiests no malas.
Turklāt spiedēji no malas arī ir labi zināmi. Tie nav paši jaukākie cilvēki šajā valstī. Tie ir tie paši varas kārie manipulatori no Sorosa politiskās apvienības, kas allaž ir klāt visur, kur kā nebūt var pakaitēt šīs valsts tiesiskuma un demokrātiskas iekārtas pamatiem. Šajā gadījumā sorosīti manipulē ar Kažociņa rokām, lai pakļautu Bičkoviču, kuram nu jānozvēr pa vairākiem lāgiem, ka nevienu citu ģenerālprokuroru, kas nebūtu Maizītis vai kāds cits sorosītiem vēlamais, viņš nenosauks.
...lai gan kāds tur vēl cits kandidāts varētu būt vēl labāks par Maizīti? Šis ģenerālprokurors savos divos pilnvaru termiņos Ģenerālprokuratūru ir pārvērtis par balagānu, kur piesedz sorosītiem labos likumpārkāpējus un tendenciozi fabricē lietas pret sliktajiem, kur politiska vajadzība ir pirmajā vietā, bet likums kaut kur topa apakšdaļā vai vispār nekādā vērtē. Kas var būt labāks par šo?