Nesen valsti pāršalca priekpilnā ziņa, ka sociologu firmas TNS Latvia pētījumā ģenerālprokuroram Jānim Maizītim uzticas piektdaļa Latvijas iedzīvotāju, gandrīz piektdaļa neuzticas, bet 47 procentiem par ģenerālprokuroru nav tāda konkrēta viedokļa.
Sociologu reitingus allaž ir varēts interpretēt dažādi – ja uzsvars tiek likts uz to, ka viņam uzticas 20% ļaužu, tad skan jauki – re, cik liela uzticība! Savukārt, ja uz šo pašu pētījumu skatās no cita gala, sanāk, ka tautas mīla pret ģenerālprokuroru nav nemaz tik milzīga – ja sasummē pozitīvo ar negatīvo, pozitīvā daļa paliek pavisam sīka – katrā ziņā ne tāda, ko varētu izbazūnēt par dižu sasniegumu. Politiķim šāds pieticīgs pozitīvais vērtējums būtu teju vai traģēdija un, to redzot, būtu jāsāk drudžaini gudrot, ar ko un kā zīmēties elektorāta priekšā, lai paliktu apritē.
Par tiem 47 procentiem, kam nav viedokļa, ir daudzmaz skaidrs – acīmredzot, viņiem nav iznācis saskarties ar Ģenerālprokuratūru, tās darba stilu. Līdz ar to jāsecina, ka divām piektdaļām tautas tomēr šāda vai tāda saskarsme ir bijusi – jo no kurienes tad citādi varētu rasties uzticība (neuzticība)?
Iznāk, ka tie aptuvenie 16 procenti, kas vērtē J. Maizīti negatīvi, ir tie, kas no Ģenerālprokuratūras cietuši – saslēgti rokudzelžos, slodzīti cietumos un kaunināti. Skaidrs, ka tādi taču neies uzticēties.
Savukārt, 20 procenti, kas uzticas, acīmredzot ir tie, ko Ģenerālprokuratūra piesegusi, nelikumīgās darbības gan pamanījusi, taču aiz draudzīgām jūtām nekādus kriminālprocesus un kriminālvajāšanas nav uzsākusi.
Jau gadu gadiem ir skanējušas nebeidzamas slavas dziesmas – cik ģenerālprokurors drosmīgs, cik izturīgs un tādā garā. Šo dziesmu galvenie vārdu un nošu rakstītāji ir bijuši jaunlaicīgie un sorosīgie spēki, kas saplūduši vienā Vienotībā un cer uz vēlētāju vientiesību. Aiz bailēm vai kā šai dziesmai it bieži ir centies saldeni piebalsot arī dažs politiķis no tām partijām, kas ir Ģenerālprokuratūras peramais upuris. Skaidrs, ka intensīvajai ļaužu smadzeņu masāžai vajadzētu kaut kā rezultēties, lai šopavasar pirms J. Maizīša trešās pārvēlēšanas varētu vispārībai kā aksiomu ienest tēzi: "Tauta mīl Maizīti!"
Taču no sociologu firmas reitinga šāda frāze nekādi neizriet – izrādās, ka ne nu mīl, ne nemīl, bet lielākajai daļai tāds Maizītis vispār vienaldzīgs.
