Amerikāņu kinorežisora Kventina Tarantino filmās nemēdz būt tādu īsti labo un ļauno – relatīvi labie personāži, kuru gaitai seko skatītāja acs un jūt līdzi sirds, paši nav ar diez cik augstu morāli.
Tad, lūk, vērojot Latvijas politiskās elites krējuma izdarības, laikam jau cits skatpunkts nav iespējams, kā visu mērot nosacītās kategorijās – jo bez savas uts nav neviens.
Briesmoņi un skaistules veselībā
Tad ej nu saproti, kurš ir sliktais filmā par veselības ministri Baibu Rozentāli un saniknotajiem baušķeniekiem. Laikam jau tas, kurš biežāk tiek pie tribīnes un kam tribīne augstāka. Rozentāle laikam te ir tā, kurai nevedas tikt pie plašām bazūnēm, tāpēc viņu tā mazliet apskādē. Slikti bija, ka Rozentāle vispirms neaizbrauca pie protestētājiem, kurus tā mazliet pabrutāli izklīdināja specvienība Alfa. Varbūt Alfa turpmāk varētu aizvietot gan Rozentāli, gan citus ministrus, tiekoties ar arodbiedrībām, ar vēlētājiem utt. Tā teikt, vispirms Alfas vīri ar stekiem izskaidro politisko situāciju arodbiedrību aktīvistiem, un tad ierodas ministrs vai ministre, aicinot parakstīt jau iepriekš sagatavotu dokumentu par algu samazinājumu un citām skaistām idejām.
Rozentāle ir viegls mērķis, ja zem kāda vajag parakt vai norakt. Jo ministre ir daktere, un dakteri, kā zināms, ir apmēram tikpat spalvaini briesmekļi kā ārsti indētāji PSRS trīsdesmito gadu beigās. Jo, raugi, dakteri mēdz noslēgt līgumus ar farmācijas firmām, un šajos līgumos ir gandrīz vai tikpat daudz morāles kā tad, ja dakteri noslēgtu līgumus arī ar apbedīšanas kantoriem.
Ja uz Bauskas niknajām norisēm skatās no vēl vienas puses, tad kaut kā jocīgi sanāk, ka Rozentāle viena tā galvenā vainīgā. Vai tad Rozentāle ir iekšlietu ministre, kas sūtīja spēcīgos kaujiniekus cīņā par sabiedrisko kārtību Bauskā? Šķiet, ka vismaz šobrīd iekšlietu ministre ir Linda Mūrniece (Jaunais laiks), kura tad tā kā iznāk sūtījusi Alfu izrēķināties. Taču kaut kā nav dzirdēts, ka prezidents vai organizācija Delna būtu kauninājuši Mūrnieci un paģērējuši arī viņas braukšanu uz Bausku.
Dubultuzmetiens Daugavpilī
Tālajā Daugavpilī, kas dzīvo pēc pavisam citiem laikrāžiem nekā Rīga un kas vispār ir tik tāla vieta no galvaspilsētas, ka šķiet – šī pilsēta atrodas uz citas planētas, šonedēļ notika trakas lietas. Nedēļas vidū no Dinaburgas atskrēja vēsts, ka pilsētas mērs Rihards Eigims ir atcelts no amata – atcelts un viss. Tās pašas dienas pēcpusdienā atskrēja jauna vēsts – Eigims ir atpakaļ! Tātad bija mērs, pēc tam nebija mērs, bet pēc tam atkal kļuva par mēru, kas ir Latvijas vēsturē unikāls atgadījums. Vieniem īss triumfa brīdis un aplauziens, otriem sašļukusi sabēdāšanās pusdienlaikā un kumeļa prieki vakarpusē.
Lai vai kā, Eigimam ir izdevies tāds kā paņēmiens no cīņas sportiem, kur, lai vinnētu pretinieku, vispirms pats krīt zemē un pēc tam met pretinieku sev pāri, lai pēc tam pats atkal tiktu virspusē.
Pagaidām jau vēl nekas – vēl ir daudzmaz silts, un pagaidām vēl var šādā komitraģiskā veidā lauzties pa domes gaiteņiem. Taču pagalam bēdīgi būs, ja šādas spēlītes turpināsies arī dziļā rudenī un ziemā, kad Daugavpils iedzīvotājiem tā pa īstam uz savas ādas būs jāizjūt, ka viņi dzīvo Latvijā, kas ir viena no pasaulē visvairāk no globālās krīzes cietušajām valstīm, savukārt Latgale ir šajā Latvijā viens no visatpalikušākajiem nostūriem, kas ir bijis diezgan aizmirsts un pamests pat labajos laikos. Tā ir depresīva vide kvadrātā. Tāpēc būtu jauki, ja turpinājumā šajā pilsētā būtu kāda nebūt stabila vara, nevis nemitīgi apvērsumi.
Deviņdesmitie ir atpakaļ
Kas sēts, tas tiek pļauts. Valsts policijā ir notikušas skarbas kadru izgraizīšanas, budžets tai nošņāpts ar asiņainām dzirklēm, policisti algā saņem sīknaudu. Tas nevarēja palikt bez sekām, un nu jau ar neapbruņotu aci ir redzama aizvien pieaugošāka kriminālās pasaules bezkaunība, pamazām mediju ziņu lentes sāk atgādināt tos krimināljaunumu kopsavilkumus, kādi bija raksturīgi 1993. gadam, kad vai katru nedēļu tā vien ņirbēja ziņas par nošautiem, pazudušiem, uzspridzinātiem uzņēmējiem. Kā no kāda karstā punkta skan jaunums, ka apšaudīts 15. trolejbuss. Asinis stindzinoša ir ziņa par uzņēmēja Andreja Rihtera Buļļupē atrasto līķi. Taču asinis sabiedrībai stings vēl vairāk, jo šis diemžēl nebūs pēdējais gadījums. Jo, ja ir mazāk policistu, bandītu ķērāju, tad – loģiski – vairāk kļūst bandītu, kurus neviens neķer. Turklāt specvienība Alfa šajos laikos arī ir aizņemta ar protestējošu invalīdu vilkšanu pa zemi aiz kājām. Tas taču ir svarīgāk par noziedzības apkarošanu. Tikmēr televīzijas ekrānos rāda Alfu, nevis tos, kas dod pavēles kaujiniekiem.
Un dažādu līmeņu iekšlietu sistēmas amatvīru optimistiski možie aijājumi, ka policija spēj pildīt savas funkcijas iepriekšējā apmērā, skan kā dziesmiņa Ak, cienījamā kundze, viss kārtībā, viss kārtībā. Var jau taupīt, taču arī jātaupa ar mēru. Šādā veidā taupot, tā vien skaties, Ministru kabineta sēžu zālē ieradīsies tetovēti jaunieši treniņbiksēs un pastums malā Valdi Dombrovski, un valsts valoda tad vairs nebūs latviešu, bet feņa.