Jau desmit gadu ģenerālprokurora krēslā sēž Jānis Maizītis. It kā bija jau sen jāpietiek, it kā vajadzētu jau nu pašam prasties, taču nē – Maizītis, kam 11. maijā beidzas pilnvaru termiņš, vakar pauda, ka būtu gatavs kandidēt uz šo amatu arī trešo reizi, ja saņemtu šādu piedāvājumu. Piedāvājums tiek gaidīts no Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča, kurš jau teicis, ka esot gandarīts par Maizīša līdzšinējo darbību, taču pagaidām neatklāšot, vai Maizīti virzīs.
Virzīs jau virzīs. Jo tad jau sanāks kaut kā neloģiski – ir gandarīts, bet nevirza? Nekāda ja varianta Bičkovičam patiesībā nemaz nav – ja Bičkovičs sāks kā nebūt svārstīties vai tiks pieķerts kādu alternatīvu kandidatūru meklēšanā, šis pats Gandarīts viņam parādīs, kur vēži ziemo. Neba nu velti Bičkoviča biogrāfija ir izpētīta līdz viņa darbiem un nedarbiem bērnības smilšu kastītē, un, lai Augstākās tiesas priekšsēdētājam neaizmirstos, kura kandidatūra jānosauc, Gandarīts līdz pavasarim profilakses pēc vēl pāris reižu atgādinās viņa poļu senču, čekas kartīšu vai kādu citu pikantu stāstu iz augstākā tiesneša pagātnes.
Arī pašam Maizītim, pat ja viņš no sirds vēlētos amatu pamest, tas netiktu ļauts – ir pārāk daudz ietekmīgu ļaužu, kas nevēlētos riskēt ar to, ka varētu tikt ievēlēts cits ģenerālprokurors, kurš varbūt pēkšņi nebūtu raustāma lelle un rādītu zobus gan vieniem, gan otriem, gan trešajiem. Šādu ģenerālprokuroru viņi redz šausmu sviedru sapņos, tāpēc jau tuvākajā laikā gan Augstākās tiesas namā, gan Saeimas ēkā, gan vairākos plašsaziņas līdzekļos sāksies spiediena kampaņa, lai par katru cenu Maizītis tiktu prokurorēt uz trešo piecgadi. Radiofonā jau diktors Levitāna balsī skandēja, ka Maizītis un tikai Maizītis, ka Maizītis esot profesionālis un turklāt vēl politiski neitrāls. Nu te gan, kā anekdotē par Jānīti un Anniņu, jāsaka: "Piedodiet!" Maizītis – profesionāls? Maizītis – politiski neitrāls?
Maizīša divu piecgažu bilance profesionālajā plāksnē ir vienkārši graujoša – katras piecgades plāns zaudētajās lietās ir pārpildīts kādos trijos gados. Eiropas Cilvēktiesību tiesā pašlaik izskatīšanas kārtu gaida 900 iesniegumu no Latvijas, kas ir ārkārtīgi augsts rādītājs attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu. Maizīša prokurorēšanas laikā Ģenerālprokuratūra ir klaji nostājusies uz politisku cīņu takas, iztopot vieniem politiskajiem un ekonomiskajiem grupējumiem, kalpojot tiem par ieroci konkurentu apkarošanā. Demokrātiskā valstī tas ir kas neiedomājams, taču Latvija tad šajā ziņā demokrātiska valsts nekādi nesanāk – Latvijas Ģenerālprokuratūra ir uzsākusi virkni politisku izrēķināšanās prāvu, no kurām skaļākās ir krimināllietu virtene pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu un Jaunajam laikam cīņā pret Tautas partiju nepieciešamās digitālgeitas. Kas tad bija prokuratūras zaudētā grinbergu lieta – vai tad ne politiskais pasūtījums?
Apbrīnojami, bet Jaunais laiks, pat negaidot, ka tam kāds vaicās, jau atbild, ka ar visām četrām rokām būs par Maizīti. Kā nu ne. Jo šī partija var būt īpaši pateicīga Maizītim ne tikai par darbu konkurentu apkarošanā, bet arī par šīs partijas kadru un partijai vajadzīgo cilvēku piesegšanu, kad tiem atgadījusies kāda kriminālķibele. Maizīša prokuratūra ne tikai neko nerosināja pret Rēzeknes gaļas burtnīciņu pierakstu autoriem, bet pieļāva burtnīciņas atdošanu viņiem atpakaļ iznīcināšanai.
Maizīša laikā ir iekultivēta arī dīvaina prokuroru ētika – nav nekas slikts, ja prokurora mobilās sarunas ilgtoši apmaksā privāta struktūra, nav nekas slikts pratināt lieciniekus viesnīcā, un nemaz nav slikti dzert tēju Rīdzenes bārā kopā ar Lembergam naidīgiem tranzītoligarhiem dienu pirms Lemberga arestēšanas. Ģenerālprokuratūras izpratnē skaitās arī pilnīgi normāli uzticēt arestētu mantu lietā līdz pat spalvainajiem elkoņiem iesaistītam Šveices advokātam.
Par Maizīša kandidatūru maijā būs jābalso Saeimas deputātiem. Tāpat kā Bičkovičam, arī viņiem uz ādas būs jāizbauda, ko nozīmē skarbs spiediens gan kulisēs, gan aizkulisēs kopā ar histērisku parmaizīša kampaņu presē, radio, televīzijā. Skaidrs, ka tikai retais spēs tam pretī turēties.