Atsaucoties uz Elita Veidemanes rakstu „Latvietis kā tualetes papīrs”
Elita Veidemanes komentārs par tualetes papīru trāpīgs, kaut konkrētā frāze, manuprāt, par skarbu. Šāda sevis paša nosaukšana arī ir daļa no pazemošanās, no kuras autore aicina aiziet. Tas ir pavisam vienkārši, tas patiesi ir mentalitātes jautājums. Es vienmēr esmu brīnījusies, ka pat Latvijā dzimušie krievi, lai arī atšķiras no Krievijas krieviem, tomēr savā pašpārliecinātībā un atraktivitātē viņi savu ģenētisko piederību saglabā.
Domāju, ka visām nācijām lielākā vai mazākā mērā, īpaši jau lielajām, pat svešumā dzīvojot, ir svarīgi saglabāt kaut kādas mentālās īpatnības. Arvien vairāk pārliecinos, ka citas tautības cilvēka rīcībā (konkrētā gadījumā krievu) jāmeklē nevis politiski, bet mentāli cēloņi. Ja krievu cilvēkam raksturīgā pašpārliecinātība mums šķiet bezkaunība, tad latviešiem raksturīgā pieticība krievam var šķist lūzerisms.
Un šeit runa nav par to, lai atteiktos no savas mentalitātes, lai pielāgotos citiem, bet par to, lai izprastu šīs atšķirības un prastu ar tām sadzīvot un pieņemt. Un mums nevajadzētu domāt, ka, ja no Latvijas pazustu krievi un nekad vairs te nerādītos, tad mums nebūtu tas jāmācās.
Pirmkārt, jau pilnīga norobežošanās no krieviem principā nav iespējama, kaut vai tāpēc, ka Krievija paliks kaimiņvalsts. Otrkārt, lai kā mums negribētos atzīt, lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju (amerikāņu, vāciešu, britu, japāņu, ķīniešu utt.) noteikti ir lielāka pašapziņa par mūsējo kaut vai tāpēc, ka viņu valstis ir lielākas un ar lielāku neatkarības vēsturi. Cik saprotu, pat lietuviešiem un igauņiem pašapziņa par mūsējo ir lielāka. Tas nozīmē, ka pašapziņas celšanas process mums tik un tā būs jāmācās, ja mēs kā tauta vispār gribam pastāvēt. Un nevajadzētu to uztvert kā piekāpšanos kāda priekšā, bet gan kā sevis garīgo attīstīšanu.
Kas attiecas uz rakstā minēto gadījumu, es, protams, varētu pamatoti apgalvot, ka līdzīgu stāstu par saviem piedzīvojumiem skolā un tajā pašā Latvijas vēstures vai pat latviešu valodas stundā tikpat labi var pastāstīt arī šī paša vecuma latviešu jaunieši. Turklāt neesmu pārliecināta, ka skolotāja noteikti bija latviete (diez vai latviete būtu sviedusi grāmatas).
Domāju, ka konkrētais gadījums ir vairāk kā ilustrācija situācijai mūsu izglītības sistēmā vispār, bez etniskā iedalījuma. Skolotāja profesijas prestiža kritums, skolēnu visatļautība, skolotāja absolūtais beztiesiskums un bezspēcība. Protams, ka iespējams arī profesionalitātes trūkums, nespēja ieinteresēt. Taču mūsdienās skolotājam ir jābūt izcili harizmātiskai personai, lai spētu paņemt vienkārši ar interesi paaudzi, kura ir pārsātināta ar specefektiem dzīvē. Diemžēl tāda harizma ir retums pat globālā mērogā visām skolām tīri fiziski nav iespējams nokomplektēties ar šādiem pedagogiem pat pēc skolotāju un skolu skaita samazināšanas.
Bet es sapratu, ka autori vairāk aizķēra meitenes pēdējā frāze par to, ka „latvieši ir noderīgi”. Te gan ir vairāk stāsts par jau pieminēto mentalitāti un arī audzināšanu. Pieņemu, ka tie nav meitenes pašas izdomāti vārdi, iespējams, ka tādā kontekstā tiek spriests ģimenē. Taču, manuprāt, šis ir jāpieņem nevis kā apvainojums, bet gan signāls savas uzvedības un attieksmes pret apkārt notiekošo maiņai.
Ja pašu tautieši viens otru pazemo (valdība – tautu, tautā – kaimiņš kaimiņu un paši sevi), tad nevar gribēt, ka cittautieši varētu mūs cienīt. Viņi taču to visu redz, saprot, analizē. Un te jo spilgti parādās atšķirības mentalitātē un no tā izrietošā rīcība. Ja krieviem raksturīgs, ka viņi paši savu valsti labprāt kritizē, bet necieš, ja to dara citi un tas viņos rada tikai lielāku vēlēšanos darīt pa savam, tad latvieši – tieši otrādi, bieži gatavi reaģēt uz jebkuru mazāko aizrādījumu vai kritiku un uzreiz apvainoties, nolamāt kritizētāju un, kas vēl nožēlojamāk, dažkārt aicināt trešo pusi, lai kritizētāju nostrostē.
Cilvēkos ar paaugstinātu pašapziņu tāda rīcība rada tikai nicinājumu. Kaut vai tas nelaimīgais Jaunais vilnis. Lielā daļā tautiešu tas izsauc pazemojuma sajūtu. Te, redz, sabrauc tie iedomīgie un ārišķīgie cittautieši un vēl, mūsuprāt, ņirgājas par mums. Un tā ikgadējā šausmināšanās plašā mērogā, protams, nepaiet nepamanīta.
Vietējie krievi pasmejas par latviešu mazvērtības kompleksiem, bet tos, kas brauc uz šejieni, vienkārši velk nostaļģija, kas ir tik raksturīga krieviem, bet laikam ne tik ļoti latviešiem. Un, manuprāt, te ir tas galvenais piedauzības akmens. Latviešiem šķiet aizdomīgi, ka viena valsts vēlas citā valstī rīkot savu pasākumu, bet krievi no sirds brīnās, kāpēc viņi to nevarētu darīt, ja viņi par to maksā.
Viss pārējais ir kāda daļa bezgaumīgu joku, kas tiek atzīti par bezgaumīgiem arī Krievijā, daļa labdabīgas ironijas, ko mēs uztveram kā apvainojumu, jo ironijas kultūra (ja tā drīkst izteikties) pašiem ir mazattīstīta un pašu brīvās gribas apmeklēt vai neapmeklēt, runāt vai nerunāt, tulkot vai netulkot. Arī par to visticamāk kāds pasmejas, ja vienai valstij viens brīvdienu pasākums kļūst par valsts un pat starpvalstu līmeņa notikumu, kas ir centrālo mediju uzmanības vērts, tad tas norāda tikai uz šīs valsts, atvainojiet, provinciālismu, tātad nav nekā svarīgāka ko apspriest un par ko satraukties, nav labāka pasākuma, uz kuru aiziet augsta līmeņa amatpersonām.
Patiesībā arī tas nav nekas traģisks, ja vēl mēs paši spētu to uztvert ar ironiju. Viens par mums bagātāks kaimiņš uz laiku noīrē daļu no mūsu īpašuma, lai jautri palustētos ar saviem ciemiņiem. Jā, viņš te ierodas tāds nedaudz pašpārliecināts un skaļš, kaut kur izsities, ticis pie lielas naudas, bārsta to pa labi un kreisi. Mēs tādi vienkāršāki, klusāki, tik pa to savu zemīti ņemamies.
Var jau justies pazemots un nonievāts, ka esmu vien tāds „noderīgais” kā tualetes papīrs, var arī atmest uz brīdi savu pieticību un pats iesaistīties tusiņā, neviens neliedz, bet var arī vienkārši klusiņām no malas pasmīnēt par kādu kaimiņa pārmērību vai bezgaumību, bet pašam būt apmierinātam par to, ka, lai kāds tas kaimiņš būtu (protams, ar savām dīvainībām cilvēks), tomēr manis iekoptā zemīte viņam patīk, ja jau gadu no gada gatavs par to maksāt, lai arī pašam teritorijas, ka biezs. Un tā zeme tomēr ir mana, nevis viņa.Un tas arī ceļ manu pašapziņu.
Un galu galā vai tad slikti būt noderīgam? Noderīgumu jau var salīdzināt ne tikai ar tualetes papīru. Esmu pārliecināta, ka ne jau tādā kontekstā to domāja meitene pie jūras. Visticamāk viņa domāja par noderīgiem klientiem, pakalpojumu un preču izmantotājiem viņas tēva biznesā, noderīgiem kā gudriem, inteliģentiem, disciplinētiem sadarbības partneriem.
Iespējams dažkārt, kā izdevīgām cērpjamām avīm vai slaucamām govīm, bet tā jau ir mūsu izvēles un prāta lieta tādiem nebūt. Un ja viņai gadīsies kāda izcila skolotāja latviete, draudzene latviete, kas kļūs par labāko draudzeni uz mūžu, kāds latviešu puisis, kas dāvās patiesu mīlestību bez ārišķībām, tad viņa arī latviešos kā tautā saskatīs ko vairāk kā vienkārši noderīgumu.
Ja mēs paliekam pie tā, ka tomēr vēlamies saglabāt savu pieticību un uz āru nevērsto sirsnību, tad jāsamierinās, ka to tik vienkārši un uzreiz nemaz nevarēs pamanīt, jo īpaši sveštautietis. Ar parastu vēstures stundu te būs par maz.
Kas attiecas uz šaubām par cittautiešu lojalitāti, par to tiešām varētu pasmaidīt, ja vien nebūtu tik skumji. Kāpēc daudziem bija tāda pārliecība, ka, piespiežot šeit dzīvojošos nelatviešus runāt latviski, mācīties latviešu skolās, padarīsim viņus par latviešiem arī mentāli?
Tas taču ir naivi. No otras puses, šķiet, ka dažkārt mēs nelojalitāti pierakstam cilvēkam vien par to, ka viņam ir citi uzskati, ka viņš domā citādāk kā mēs (tas jau no personīgās pieredzes). Nevajadzētu piesaukt nelojalitāti tad, ja cilvēks vien nevēlas samierināties ar vietējo pieticības psiholoģiju.