Raksts publicēts Zviedrijas laikrakstā Svenska Dagbladet 2015. gada 6. martā
Politiskā attīstība Krievijā raisa manī lielu satraukumu. Mūsu ievērojamā kaimiņvalsts varētu tik daudzās jomās būt par svarīgu sadarbības partneri Zviedrijai un visai Eiropas Savienībai. Tā vietā šodien sastopamies ar pilnīgi pretēju īstenību.
Tieši pirms gada tika sperti pēdējie soļi, lai pilnībā pabeigtu Krievijas īstenoto Krimas okupāciju un pretlikumīgo aneksiju.
Tad kļuvām par lieciniekiem tam, kā Krievijas militārpersonas bez valsts atšķirības zīmēm soli pa solim iedibina kontroli pār Ukrainai piederošo pussalu. Vienlaikus Ukrainas karogus nomainīja Krievijas zilibaltsarkanie. Ar pilnu jaudu tika iedarbināta propagandas mašinērija un sagatavota augsne referendumam, lai, pārkāpjot Ukrainas likumdošanu, bruģētu ceļu Krimas formālai iekļaušanai Krievijas Federācijas sastāvā.
Laikā kopš šiem notikumiem esam pieredzējuši, kā no jauna tiek vaļā vērtas dažas no Eiropas vēstures drūmākajām nodaļām.
Vispirms Krievijas īstenotā Krimas okupācija un tad nelikumīgā aneksija. Pēc tam varējām redzēt, kā Krievijas agresija turpinās atbalsta un palīdzības veidā separātistiem Austrumukrainā, kas, Maskavas uzmundrināti, aizsāka bruņotu konfliktu ar valsts centrālo valdību Kijevā. Un visbeidzot esam redzējuši, kā Krievija nekautrējās pāri robežai nosūtīt īpaši apmācītas Krievijas armijas vienības, lai palīdzētu separātistiem, kas ar ieročiem rokās mēģina uzveikt ukraiņu aizsardzību un paplašināt savu kontroli pār arvien lielākām Ukrainas teritorijas daļām.
Notikušais gluži saprotami ir bijis katastrofāls pārbaudījums Ukrainai. Tā piedzīvojusi, kā kaimiņvalsts okupē daļu no valsts teritorijas, kā iet bojā tūkstošiem tās kareivju un civiliedzīvotāju, nesot sev līdzi neizmērojamas cilvēciskas ciešanas. Milzīgu daļu no savas politiskās un ekonomiskās jaudas, kas citos apstākļos tiktu izmantota valsts nākotnes veidošanai, Ukraina ir bijusi spiesta ieguldīt, lai nosargātu pašas valsts pastāvēšanu.
Šāda situācijas attīstība negatīvi ietekmējusi arī Krieviju. Sabiedriskās domas aptauju rezultāti gan liecina par spēcīgu atbalstu valsts vadītājiem, taču pašiem iedzīvotājiem atsvešināšanās process no Eiropas nekādu labumu nav devis. Borisa Ņemcova noslepkavošana uz ielas visu acu priekšā ir zīme, kas liecina par arvien saspīlētāku noskaņojumu sabiedrībā.
Notikušais, protams, ir arī dziļi satraucošs Zviedrijai un visai Eiropai, kas bijusi spiesta secināt, ka Maskavas pašlaik izvērstā politika nozīmē visnopietnāko izaicinājumu Eiropas miera un stabilitātes ietvaram kopš aukstā kara laikiem.
Zviedrija ir gatava stāties pretī šim izaicinājumam kopā ar mūsu partneriem Eiropas Savienībā.
- Pirmkārt, Zviedrijas valdība grib redzēt vienotu, modru un veiksmīgu, rīcībspējīgu Eiropas Savienību.
Vienotu ES tāpēc, ka Eiropas valstīm tikai kopīgiem spēkiem un sadarbībā ar ASV ir spēja gan ietekmēt, gan izrādīt spēcīgu pretestību. Modru ES, jo nopietna situācija liek mums visiem nezaudēt modrību. Un veiksmīgu, panākumiem bagātu ES tāpēc, ka, demonstrējot, kā darbojas atvērtas sabiedrības, un apliecinot sadarbības pavērtās iespējas, mēs varam ilgtermiņā veicināt Krievijas attīstību tādā pašā virzienā.
- Otrkārt, mūsu valdība uzskata, ka jāturpina atbalstīt Ukrainu un citas valstis aiz Eiropas Savienības austrumu robežām, kas paudušas vēlmi turpināt darbu pie Eiropas reformām un padziļināt integrēšanos Eiropā.
Zviedrija ilgstoši un konsekventi bijusi to Eiropas valstu lokā, kas iestājas par šāda atbalsta palielināšanu. Īstermiņā tas vērsts uz palīdzības sniegšanu Ukrainai, lai nodrošinātu akūtākās vajadzības krīzes laikā, savukārt ilgtermiņa mērķis ir caur šo atbalstu veicināt dziļāku un aptverošāku transformācijas procesu, kas mūsu kaimiņvalstīm Austrumeiropā jāiziet, lai varētu tuvināties Eiropas sadarbībai.
Īstermiņa mērķu sasniegšanai Zviedrijas valdība iestājas par papildu finansiālas palīdzības piešķiršanu Ukrainai, un mūsu valdība jau nobalsojusi par jaunu grantu piešķiršanu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) vadītās starptautisko novērotāju misijas darbam Ukrainas austrumdaļā. Ilgtermiņā Zviedrija ir gatava piešķirt finansiālu atbalstu 1,5 miljardu zviedru kronu apmērā reformu īstenošanai Ukrainā laika posmā līdz 2020. gadam. Zviedrija ir apņēmības pilna enerģiski veicināt ambiciozu atbalsta politiku tā sauktās ES Austrumu partnerības programmas ietvaros, tai skaitā gaidāmajā ES samitā Rīgā. Zviedrija ir arī to valstu vidū, kas piešķir vislielāko finansējumu humānās palīdzības veidā: 2014. gada laikā kopumā 50 miljonu zviedru kronu apmērā un šogad – jau 42 miljonu kronu apmērā.
- Treškārt, mūsu ārpolitikai pret Krieviju jābūt tādai, kas nosoda agresīvu rīcību un padara to grūtāk īstenojamu un dārgāku.
Zviedrija ir konsekventi bijusi starp tām Eiropas valstīm, kas pieprasa skaidru un konkrētu ES reakciju gadījumos, kad tiek atklāti pārkāptas būtiskākās starptautisko tiesību normas. Tā tas ir bijis līdz šim, un šis uzstādījums paliks spēkā arī turpmāk, tai skaitā, ja, piemēram, netiktu ievērotas Minskā noslēgtās starptautiskās vienošanās. Diskusijas par šo tēmu notika arī nedēļas nogalē, kad Rīgā uz neformālu tikšanos pulcējās ES ārlietu ministri.
Politiskā attīstība Krievijā raisa manī lielu satraukumu. Šī ievērojamā valsts mums kaimiņos varētu tik daudzās jomās būt par svarīgu sadarbības partneri Zviedrijai un visai Eiropas Savienībai. Tā vietā šodien sastopamies ar pilnīgi pretēju īstenību. Iekšpolitiskā ziņā redzam, kā Krievijas sabiedrība kļūst arvien noslēgtāka, un nu apklususi arī Borisa Ņemcova balss. Krievijas ārpolitikā vērojama arvien asāka nostāja pret Eiropu un ASV, kas cita starpā ir bijusi par pamatu arī agresijai pret Ukrainu.
Eiropas Savienībai vajag iestāties pret šo politisko attīstību ar nelokāmu stingrību, bet reizē arī dialogu. Stingrība izpaužas sankciju politikā, kamēr mūsu centieni veicināt risinājumu politisku sarunu ceļā ir apliecinājums otram ceļam. Tam pašam principam jābūt pamatā arī Zviedrijas ārpolitikā. Visos savos kontaktos ar Krieviju mēs stingri iestāsimies par likumu un taisnīgumu un nepieļausim ne mazāko provokāciju vai pārkāpumu. Tomēr vienlaikus mums jāprot uzturēt sarunu par visu to, kas mūs satrauc, un par visu, kas mūsu abas valstis vieno, jo, lai kādi notikumi raisītos, mēs joprojām esam un paliksim kaimiņi.
Vienota, modra un veiksmīga Eiropas Savienība. Solīds atbalsts Ukrainai un citām ES kaimiņvalstīm, kas vēlas iekļauties Eiropas sadarbībā. Un stingra politika attiecībās ar Krieviju: ar skaidrām prasībām, konsekvencēm un atklātu komunikāciju. Tiem jākļūst par būvakmeņiem politikā, kuru īstenosim, lai stātos pretī nopietnajam izaicinājumam, kas apdraud mieru un drošību Eiropā un kas aizsākās Krimā pirms viena ļoti gara un ļoti smaga gada.
/Tulkojums no zviedru valodas, 2015/