Atmoda nāk no Austrumiem

 
©Privātais arhīvs

Daži vārdi par autoru. Ģimenes vīrietis ar maziem bērniem, piektās desmitgades vidū; naturalizēts pilsonis ar trim valodām, ieskaitot valsts valodu; ar divdesmit gadu pieredzi vadības jomā; daudz domā un runā par Latvijas likteni un ne vienmēr saprot, kāda dzīve gaida viņa bērnus.

Es paskatījos man apkārt -
mana dvēsele ir kļuvusi ievainota no cilvēces ciešanām ”

A. N. Radiščevs. "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu"

Ar šādu attieksmi rakstnieks pirms divsimt trīsdesmit gadiem aizbrauca no Sanktpēterburgas uz Maskavu, un pat tas, ka jamščiks (kučieris) pirmajā stacijā no viņa pieprasīja naudu degvīnam, nenovērsa viņu no skumjām domām par valsts un cilvēku likteņiem.

Atšķirībā no Radiščeva, mans ceļš bija no Sanktpēterburgas nevis uz Maskavu, bet uz Rīgu, un nevis pasta vagonā, bet gan jaunākajā divstāvu autobusā ar šoferi un stjuarti, bet es domāju aptuveni Radiščeva bēdīgās frāzes garā.

Fakts ir tāds, ka nesen Sanktpēterburgā, SPB Valsts universitātes starptautisko attiecību fakultātes aizbildnībā notika starptautiska apaļā galda diskusija “Baltijas reģiona attīstības stratēģijas”, kurā bijušie un pašreizējie diplomāti, ekonomisti, sociologi un demogrāfi darbojās kā eksperti, bet studenti, kuri studē mūs, Baltijas valstis, un žurnālisti - kā skatītāji. Priecājos, ka arī man bija iespēja piedalīties šajā pasākumā.

Pasākuma pirmā daļa - “Skats no Krievijas un Somijas” - bija veltīta Krievijas un Somijas sadarbībai, kontaktu lomai starp reģioniem un pilsētām un Somijas prezidentūras Eiropas Savienībā rezultātiem. Tas ir, kopumā šī daļa Latvijai (turpmāk tekstā - mums) interesēja diezgan ierobežoti. Ziemeļu dimensija, pārrobežu sadarbība, humānā palīdzība, jauniešu savstarpēja iespiešanās Krievijas un Somijas studentu kopienā. Zināmā mērā šie izvēlētie temati runā par to, ka, pēc diskusijas saimnieku domām, trūkst nopietnāku problēmu starp abām valstīm. Var tikai apskaust - par studentu apmaiņu var diskutēt, ja attiecībās nav ilgstoši pastavējoša negatīva. Ja tā ir taisnība vai kaut kas līdzīgs tam, var tikai priecāties par Krievijas un Somijas attiecībām.

Otrajā daļā - “Skats no Baltijas valstīm un Baltkrievijas” - tika apskatīti mūsdienās ārkārtīgi svarīgi jautājumi:

Transports un enerģētika Baltijā: galvenie dalībnieki un tendences”,

"Sociālekonomiskie procesi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 2050. gada perspektīvā",

"Dialogs starp Krieviju un Baltijas valstīm: vai iespējas ir izsmeltas?"

Šeit ir daži novērojumi.

ATTIEKSME PRET MUMS

Visu Krievijas puses dalībnieku runās bez izņēmuma bija faktu izklāsts bez jebkādas politiskas ievirzes, un tajās mūs uzrunāja ar labsirdīgu pacietību. Nebija pazīstamo sūdzību un pamācību, nebija pat norāžu uz demaršiem vai atgādinājumu par sekām. Izsakot tendences, kas nav piemērotas Krievijai - liela kaimiņa pieklājīga izdabāšana. Veseļojieties, mēs gaidīsim. Nekā negatīva.

Turklāt Krievijas Zinātņu akadēmijas Eiropas institūta direktora Alekseja Gromiko runā (ir jāņem vērā, ka viņš nav pēdējais cilvēks sistēmā) tika teikts: “Mūsuprāt, Latvija būtu guvusi daudz vairāk no valodas politikas pielāgošanas, nevis no tās turpināšanas.” Gribētu ticēt, ka šādā veidā runā nevis kā ar pacientu, bet ar potenciālo sadarbības partneri.

Pēc apaļā galda beigām daudzi pat bija pārliecināti, ka mums ir jānodarbojas nevis ar teorēmu, kurai nepieciešams pierādījums, bet gan ar aksiomu, kas izklausītos šādi:

- labu kaimiņattiecību klātbūtnē, austrumu resursu izmantošana Latvijā ir iespējama.

Tēlaini izsakoties, pragmatiska pieeja starpvalstu attiecībās ir resurss Latvijas ekonomikai, tātad arī tās iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanai.

Ja godīgi, es arī gribēju pamest forumu ar šo aksiomu, bet daudziem Latvijā austrumu resurss ir teorēma, kas vēl jāpierāda. Tas ir, šodien Latvijas austrumu resursa tēmu labāk būtu saukt par kaut kādu jaunu vārdu, piemēram, aksiremu.

PROGNOZES

Kad cilvēkam ir trīs bērni, no kuriem divi jau ir skolnieki, viņš daudzos aspektos nedzīvo sev pašam, kura dzīvei ir palikusi labi, ja puse, bet gan viņiem. Nopietnam cilvēkam un vecākam jāsaprot dažādu procesu dinamiku sabiedrībā un jāuzdod jautājums, kā un kur dzīvot viņa bērniem, lai palielinātu bērnu iespējas realizēt sevi, gūt panākumus un darīt labu citiem un valstij.

Bija iespēja uzzināt no demogrāfiem, ekonomistiem un sociologiem: kā viņi redz mūsdienu Latvijas izredzes?

Pēc ekspertu teiktā, divdesmit līdz trīsdesmit gadu laika posmā mēs pat nespēsim noturēties pie pašreizējām pozīcijām. Konkrēti:

Demogrāfijā: bez imigrācijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties (un ir jāņem vērā, ka šī imigrācija bloķēs mēģinājumus saglabāt nacionālo identitāti). Cilvēki cenšas nedzīvot un nevairoties tur, kur varas iestādes viņus nemīl. Acīmredzot, varas iestādes Latvijā nemīl tieši latviešus - statistikas dati liecina, ka valsti pametušo struktūrā viņi ir vairāk nekā puse. Vidējā Latvijas emigranta portrets: neprecēts vīrietis no 25 līdz 29 gadiem, latvietis, ar izglītību, kas nav zemāka par vidējo.

Ekonomikā: nopietni projekti - gan rietumu, gan austrumu - pārskatāmā nākotnē Baltijā nenāks. Tādu projektu attīstībai nav jēgas. Nav iedzīvotāju - tas ir, pieprasījuma. Krievijas gadījumā nav arī attiecību. Tranzīts pakāpeniski iet prom, un pašreizējos apstākļos arī aizies. Īpašo iespēju pelnīt kādu naudu ārvalstu tirgos valstij nav, jo Eiropas Savienībai mēs bijām vajadzīgi nevis kā sava produkta ražotāji, bet gan kā Eiropas produkcijas patērētāji. Varas iestādes turpinās radoši iekļūt iedzīvotāju kabatā.

Ņemot vērā šos ekonomikas novērtējumus un mūsu valdības rīcību, ko mēs redzam praksē? Akcīzes nodokļa likmju paaugstināšana naftas produktiem. Tabakas izstrādājumiem. Alkoholam. Par kādreizējiem 18% PVN laikiem var tikai sapņot. Un tas ir tikai sākums. Pēc Latvijas premjerministra teiktā, varas iestādes līdz pavasarim plāno atrast "iedzīvotājiem visnesāpīgākos veidus, kā palielināt nodokļu ieņēmumus budžetā". Vai jautājāt iedzīvotājiem? Viņiem nav nesāpīgu veidu.

Iekšpolitika: politisko skrūvju pievilkšana turpināsies, kamēr valdošajās koalīcijās tiks iekļauts nacionāli radikāls grupējums, kurš nenes sabiedrībai nekā pozitīva, bet gan šķel sabiedrību ar savu rīcību. Parasti vēlēšanās viņi saņem nelielu mandātu skaitu, taču viņu klātbūtne visās varas konfigurācijās pēdējās desmitgadēs liek domāt, ka nacionālradikāļu ideoloģija ir diezgan pieņemama pārējām partijām, kas veido valdību. Nelatviešu iedzīvotājus varas iestādes uztver kā piekto kolonnu, kuru, pēc varas iestāžu domām, Krievija kaut kādā veidā varētu mēģināt aizstāvēt, tāpēc daži tiks izspiesti no valsts pasliktinoties dzīves apstākļiem, bet pārējie tiks asimilēti.

Viss augstākminētais tika izteikts vairākās runās, atbilst novērojamajam, un, godīgi sākot, to nevar uzskatīt par iebiedēšanu, vai propagandu vai -pārsteidzīgiem spriedumiem: pasākumu apmeklēja nevis vēlētāji, bet gan eksperti. Viņiem aksioma ir tikai viena:

mūsdienu Latvijas sabiedrībā ir neapšaubāms pieprasījums uzlabot dzīves kvalitāti.

KODA VĀRDS

Pasākuma galvenā koncepcija bija jēdziens “dialogs”. Teju visi bez izņēmuma eksperti sacīja, ka dialogs ir svarīgs, ka dialogs ir labāks nekā tā trūkums un ka tas ir nepieciešams. Nav nekas jauns.

Diemžēl, un tas izskanēja arī diskusijas organizatora, Sanktpēterburgas Valsts universitātes Starptautisko attiecību fakultātes dekānes Irinas Novikovas runā, pasākuma formāts neļāva pārsniegt vienkāršo apgalvojumu, ka dialogs ir vajadzīgs.

Ļoti labi, ka šādas diskusijas ir plānots turpināt detalizētākā formā arī šogad. Tas nozīmē, ka tos būs iespējams papildināt ar specifiku, piemēram, ar šādu jautājumu: ar ko veidot dialogu?

Pēdējos divdesmit dzīves gadus autors, piecās valstīs, kas atrodas dažādos Eirāzijas galos, nodarbojās ar resursu pārvaldību. Cilvēki, laiks, informācija un nauda. Pārrunu prasme ir darba sastāvdaļa. Viens no nerakstītajiem sarunu noteikumiem: ir jēga sarunas vadīt kopā ar tiem, kas pieņem lēmumus.

No sarunu viedokļa attiecībās ar mums Krievija sēž pie sarunu galda vientulībā. Mūsu tur nav. Krievijai nav neviena, ar kuru sarunāties. Latvijas valstsvīri, kuri pieņem lēmumus attiecībās ar lielu un bagātu austrumu kaimiņu, ir nerunājami, nepamatoti naidīgi pret gandrīz visu, kas saistīts ar Krieviju, un vienkārši slēpjas no dalības šādos pasākumos (tālāk teikšu pāris vārdus par Baltijas forumu).

Es piebildīšu: un neatbilst patiesajiem uzdevumiem un problēmām, ar kurām saskaras jaunāko laiku Latvija. Kas ir vadība? Vadība - ir pareizo lēmumu pieņemšana par labu savai ģimenei, firmai, ministrijai vai valstij, balstoties uz adekvāto prioritāšu novērtēšanu. Es uzskatu, ka mūsu vara neizprot savas valsts prioritātes, vietu mūsdienu pasaulē un reālas iespējas tajā.

Nerunājami, jo par jebkuru nopietnu vietējo varas iestāžu lēmumu būtu jāvienojas Vašingtonā vai vismaz tiem lēmumiem nav jābūt pretrunā ar viņu interesēm. Kuratoru, nevis Latvijas interesēm. Kuratori rūpējas nevis par mūsu ekonomiku, bet gan par savu politiku, kas ļauj viņiem sankcionēti slēgt bankas un nacionalizēt ostas Latvijas teritorijā. Jāatzīmē, ka to nedara Eiropas Savienība, kurā mēs iestājāmies, bet gan Amerika, kuras sastāvā mēs nekad neesam bijuši.

Runājot par slēpšanos, var atcerēties pēdējo desmitgažu vienīgās publiskās diplomātijas platformas - Baltijas foruma - likteni: nekāda augsta Krievijas ekonomistu un politiķu pārstāvība nemudināja ne Latvijas ministrus, ne valdošo partiju vadītājus nopietni uztvert forumu Jūrmalā.

Es vēlos, lai gan latvieši, gan cittautieši - visi Latvijas pilsoņi, kuri galu galā izvēlas šādu varu - kaunētos par to, ka mūsu valstī ir tieši tā.

PAR SAVSTARPĒJĀM VIZĪTĒM

Objektīvs novērotājs atzīmēs, ka nopietnu attiecību veidošana ar Krieviju, ar labām kaimiņattiecībām kā mērķi, mūsu prioritātēs vispār nav iekļauta. Neatceros, lai kopš 2005. gada, kad toreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzskatīja par iespējamu privāti apmeklēt Lielā Tēvijas kara uzvaras 60. gadadienas svinības), mūsu vadība apmeklētu Krieviju, valsts vai oficiālu vizīšu ietvaros. Jā, 2010. gadā vēl bija Valdis Zatlers. Es neatceros arī oficiālus ielūgumus Krievijas vadībai apmeklēt Latviju jebkura ranga vizīšu ietvaros.

Tiesa, Krievija arī neaicināja, bet kam tas vairāk vajadzīgs?

Tajā pašā laikā citās pasaules valstīs, arī tajās, ar kurām Latvija vienkārši nerobežojas, un valstīs, kas atrodas planētas otrā pusē, dažādu vizīšu bija pietiekami daudz.

Analizējot mūsu diplomātiskās darbības sarakstu Krievijas virzienā, kļūst skaidrs: tās parasti ir vai nu rituālas lietas (piemēram, mūsu vēstnieka vizīte Magadanā, lai atzīmētu vietējās Latviešu sabiedrības 25. gadadienu), vai piespiedu kontakti starp tām ministrijām, kur bija īpaši skartas mūsu intereses.

Aptauja, ko veica viena no vecākajām Francijas kompānijām IFop, parāda: lielais vairums eiropiešu atbalsta attiecību uzlabošanu ar Krieviju. Pareizi izvēloties pēc dzimuma, vecuma, ģeogrāfijas, izglītības un darbības jomas, 84 procenti vāciešu, 78 procenti itāļu, 75 procenti francūžu un 68 procenti britu (ar 16 procentiem no tiem, kuri ir stingri pret) atbalsta attiecību normalizēšanu.

Pat Lielbritānijā, kas vēsturiski ir slikti noskaņota pret Krieviju, ir četras reizes vairāk cilvēku, kuri ir vērsti uz uzlabojumiem, nekā to, kuri ir pret! Vācijā attiecība ir 8 pret 1, Itālijā un Francijā gandrīz 6 pret 1.

Vai mēs veicam pētījumus ar šādu jautājumu formulējumu? Ja jā, kādi ir rezultāti? Ja tās ir vienādas vai aptuveni vienādas ar galvenajām Eiropas Savienības valstīm, kādas tiesības mūsu varai nepakļauties cilvēku gribai? Šie ir jautājumi gan sabiedrībai, gan varas pārstāvjiem, un ir pienācis laiks sākt uz tiem atbildēt.

Es uzskatu šo argumentu par labu sekojošam:

pašreizējā koalīcija, tāpat kā tās iepriekšējās versijas, nevar un nevēlas izmantot austrumu resursu, lai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti.

KĀDAS IR KRIEVIJAS INTERESES?

Sarunas notiek, lai. Krievijas gadījumā - lai ko?

Ekonomika? Pašreizējā situācijā - nē. Mums nav Krievijai nepieciešamo ekskluzīvo preču. Kā sistēmas tirgus kaut kam Krievijā ražotam mēs esam pārāk mazi. Jau daudzus gadus nepastāv bijušas nozīmīgas kopīgas ekonomiskās saites un ražošanas ķēdes. Krievija sāk realizēt savus aktīvus Latvijā. Notiek zināma veida preču aprite pat pašreizējos apstākļos, taču to ierobežo neliels skaits - ap pusmiljarda dolāru gadā - un nedaudzi preču veidi. Divas trešdaļas no mūsu importa no Krievijas ir minerālprodukti. Lielākā daļa eksporta uz Krieviju tiek pārpārdota sadaļā "mašīnas, iekārtas un aparāti" un mūsu pašu ražotie medikamenti / organiskā ķīmija. Vai ar to mums pietiek? Vairāk noteikti nevajag?

Konkrēti, tranzīts kā ekonomikas sastāvdaļa? Mūsu apstakļos - nē. Krievija lēnām, bet konsekventi novirza tranzītu uz savām ostām - tā ir lētāk, mazāk atkarības un mazāk risku. No mums bēg darbavietas, nodokļi un attīstība kopumā. Pēc runātāju prognozēm, līdz 2025. gadam kravas satiksme starp Krieviju un Eiropu, galvenokārt Vāciju, beidzot vairs nebūs atkarīga no Baltijas valstīm. Paliks tas, kas Krievijas ostām nebūs interesanti. Starp citu, 2000. gada septembrī tika parakstīts nolīgums starp Krievijas Federāciju, Indiju un Irānu par ziemeļu-dienvidu koridora izveidi, kam vajadzētu savienot Baltijas jūru un Indijas okeānu caur Krievijas teritoriju (vēlāk projektā ietilpa Azerbaidžāna, Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Omāna) un Sīrija). Pēdējos gados ir sākusies aktīva projekta īstenošana. Pēc ekspertu domām, šis plānotais transporta koridors apbrauks arī Baltijas valstis. Mēs tur noteikti negribam būt?

Politika? Nē. Runāsim godīgi: mēs neko nopietni neietekmējam. No pasaules lielo spēlētāju skata, mēs esam nenozīmīgi, nekaitīgi un neredzami. Tādējādi arī labdabīgā pacietība. Pat Baltijas pretkrieviskais priekšpostenis - Lietuva Gribauskaites laika Lietuva - bija kairinošs tikai krievu plašsaziņas līdzekļos (skaties reakciju uz triju Baltijas valstu prezidentu vizīti pie Trampa). Ko teikt par vienu Latviju!

Turklāt oficiālā Krievijas vara, kā tas ir, saprot... Latvijas prezidents veidojās kā personība Vācijā, bet premjerministrs - vispār no ASV.

Drošība? Nu taču nē. Buferzonas klātbūtne, par kuru rūpējas jebkura liela valsts, ir bijusi nozīmīga daudzus gadsimtus, bet tikai līdz principiāli jaunu ieroču veidu parādīšanās. Mūsdienu raķetes dažās minūtēs lido cauri Baltijas valstīm jebkurā virzienā. Ārvalstu kontingenti un ieroči, kas atrodas Latvijas teritorijā (un ko tik vēlas mūsu varas iestādes), liek vietējiem iedzīvotājiem draudi, neatkarīgi no tautības. Tas ir pieņemams varas iestādēm.

Vietējie krievvalodīgie, un ko ar viņiem šeit dara? Arī nē. Viņi nav īpaši sašutuši, viņu skaits ir tikai ap pusmiljonu, un dažiem no viņiem - piemēram, arī man pašam, kabatā ir pilsoņu pases. Tā jau sen ir dežūrpaziņojumu un atbilžu uz tām joma. Laiku pa laikam Krievija būs sašutusi par nepilsoņiem, izglītības likvidāciju nacionālo minoritāšu valodās un leģionāru gājienu. Latvija atbildēs ar mantru par teritorijas īpašo situāciju un atsauksies uz labvēlīgo Eiropas cilvēktiesību ekspertu viedokli. Ir pat teorētiski neiespējami ietekmes spēki. Un paldies Dievam, es teiktu, kopā ar decembra Sanktpēterburgas foruma dalībniekiem. Beigu beigās cilvēki kaut kā cenšas pielāgoties dzīvei visdažādāko klasisko aparteīdu apstākļos, kuros tomēr joprojām nepastāv īpaši nelabvēlīgas pazīmes - atsevišķas dzīves vietas un atsevišķas vietas transportā. Tā tas arī nebūs.

Es piekrītu ekspertiem, kuri runāja:

Krievija ir ieinteresēta, lai tuvumā būtu saprātīgi un draudzīgi kaimiņi, kuru politikas virzītājspēks nebūtu aizvainojums pret Krieviju un atriebība par kopējo dramatisko pagātni valstī, kura nepastāv jau gandrīz trīsdesmit gadus.

Ir jāsāk vismaz ar mērķi attīstīt diplomātiju austrumvirzienā. Jā, teorētiski ir strupceļa situācijas, kad uz sarunu galda ir skaitlis, kuru viena puse redz kā sešus, bet otru - deviņus, un abiem ir taisnība savā veidā. Neskatoties uz to, daudzu gadu pieredze, ieskaitot sarunās, man saka, ka divi kaimiņi, divas ieinteresētās puses, starp kurām nav neatrisināmu pretrunu, agrāk vai vēlāk spēs vienoties par abpusēji izdevīgu pozitīvu attīstību gan divpusējās, gan vispārējās projekta attiecībās.

SECINĀJUMS

Latvijā jau pamazam rodas izpratne vismaz par daļu no iepriekšminētā.

Paņemiet pēdējo interviju ar bijušo Latvijas prezidentu Valdi Zatleru, kurš runāja ar gandrīz smeldzīgām idejām, ka desmit līdz divdesmit gadu laikā mums joprojām būs jāatjauno attiecības ar Krieviju. Nav skaidrs, kāpēc viņš to neteica un nedarīja, kamēr viņš bija prezidents, un kāpēc ir jāgaida līdz nākamai paaudzei.

Vai arī nesenas bijušā satiksmes ministra Anrija Matīsa publikācijas, kurās viņš pašreizējās retorikas un veikto darbību apstākļos liek domāt par situācijas turpmāku pasliktināšanos.


Visbeidzot, galvenais: pasaules konfigurācija dramatiski mainās.

Amerikāņu beznosacījumu vadības sistēma pēdējo trīsdesmit gadu pasaulē zaudē un turpinās zaudēt spēku - tā pārvēršas America Plus kopā ar Lielbritāniju un daļu Eiropas, Āzijas un Āfrikas. Jautājumā par mūsdienu uzdevumu un problēmu piemērotību: mūsu valdība to vai nu neredz vai nepievērš tam uzmanību, pieturoties pie vakardienas idejām par to, kur un kāds ir ieguvums valstij un cilvēkiem.

Pretstatā amerikāņu projektam uz abpusēji izdevīga un brīvprātīga pamata tiek veidota “Lielā Eirāzija” ap Šahhajas Sadarbības Organizācijas valstīm, kuras vada, jā, Krievija un Ķīna (bet ne tikai). Šajā projektā Krievija paziņo par drošības nodrošināšanu pret mūsdienu draudiem, bet Ķīna - par ekonomiskā dzinēja darbības nodrošināšanu.

Lielā Eirāzija ir arī austrumu resurss.

Ja mēs pieņemam, ka pa ceļam no Sanktpēterburgas es nolēmu paust savu, krievu viedokli, tad ko man darīt ar Zatleru un Matīsu? Tie ir normāli latvieši.

Es atsakos domāt, ka latvieši vēlas redzēt savu valsti pamestu, nabadzīgu un sašķeltu, un es saku: mūsdienu latvietī ir akūts pieprasījums pēc ilgtermiņa un sistemātiskiem dzīves kvalitātes uzlabojumiem.

Šī nav teorēma. Tā ir aksioma ar latvisku akcentu. Cita lieta, ar kādiem instrumentiem veikt šo ekonomisko rāvienu.

Forumā Sanktpēterburgā man tomēr radās šads iespaids:

austrumu resursa restartēšana un izmantošana ir liela iespēja Latvijas ekonomikai un tātad arī tās iedzīvotāju sociālajiem standartiem.

Mūsdienu Latvija joprojām var pamosties, apzināties reālās problēmas, kuras nav izdomājušas varas iestādes, atrast cilvēkus, lai tos apspriestu valsts iekšienē un spējīgus dialogam ārpus tās un mainīt savu likteni. Latviešiem un cittautiešiem ir jāatrisina visiem kopīga problēma - zems dzīves līmenis. Mēs to varam pacelt, paceļot aizkaru uz austrumu robežas. Tas ir liels uzdevums, pēc mēroga vienāds ar Atmodu.

Tagad šī ceturtā Atmoda šķiet neiespējama, taču kādreiz tā teica arī par trešo.

 

Abonē