Šobrīd runāt par jautājumiem, kas ir saistīti ar COVID – 19 pandēmiju – vakcināciju, ar to saistītajiem valdības lēmumiem, dažādu ierobežojumu lietderību – kļūst apnicīgi, jo visa publiskās saziņas telpa ir ar to pārsātināta. Lai “neizlektu” no kopējā konteksta, vēlējos paskatīties uz COVID – 19 problēmu loku un konkrēti ar vakcināciju saistītajiem jautājumiem ar citu mērķi – cik veiktspējīga ir Latvijas valdība un cik saliedēta ir sabiedrība.
Neesmu pirmā, kas COVID - 19 pandēmiju salīdzina ar karastāvokli - lai gan var atrast ļoti daudz līdzību un apstiprinājumu šādai pieejai, mans stāsts ir par ko citu. Vakcinācija pret COVID - 19 atklāj daudz dziļākas un pamatīgākas problēmas (jā, tieši problēmas, nevis sīkas ķibeles) valsts pārvaldē un valsts attiecībās ar sabiedrību.
Sākšu ar to, ka veselības ministres, Ilzes Viņķeles, klusā, bet mierīgā nomaiņa bija tā retā reize, kad ministru prezidents K.Kariņš spēja realizēt reālu varu, nevis vienkārši spēlēt līdzsvarotāja -samierinātāja lomu starp ļoti sarežģītiem koalīcijas partneriem. Respektīvi pats demonstrēja un realizēja sev uzticēto varu. Uzskatu, ka reālu uzticību un respektu sabiedrībā iegūst realizējot varu un pieņemot pamatotus lēmumus sabiedrības kopējās interesēs, nevis izdabājot dažnedažādām koalīcijas dalībnieku interesēm - precīzāk untumiem un iegribām. Tajā pat laikā Ilzes Viņķeles nomaiņa neatrisina daudz pamatīgākas problēmas visā valsts pārvaldē un lēmumu pieņemšanas kārtībā Latvijā. Daudz sliktāk ir tas, ka vismaz pagaidām šķiet, ka ne jaunais veselības ministrs Daniels Pavļuts, ne ministru prezidents neapzinās tos iemeslus un cēloņsakarības, kas noveda pie pagaidām ne - veiksmīgās, drīzāk pretrunīgās vakcinācijas Latvijā.
Vakcinācijas iniciatīva un kampaņa atklāj ļoti fundamentālas problēmas visā Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Pirmā un galvenā ir tā, ka valstij nav informācijas, tas ir, datu - kas ir pamats ne tikai kvalitatīvai un pārdomātai lēmumu pieņemšanai un lietderīgai nodokļu maksātāju naudas izlietošanai, bet pirmkārt jau esošās situācijas, problēmu un risku noskaidrošanai. Datu trūkums faktiski ir ērta pozīcija, lai varētu pateikt, ka daudzu problēmu vispār jau nav, jo nav jau datu. Latvijā nav ne vēža pacientu reģistra, ne hronisko slimīgu pacientu datu bāzes. Ja veselības aprūpes sistēmas pamats ir ģimenes ārsta institūts (katram iedzīvotājam ir savas ģimenes ārsts), tad būtu likumsakarīgi, ka katram ģimenes ārstam būtu savs pacientu reģistrs vai, kas būtu loģiskāk, būtu kopējs reģistrs, kurā minēts konkrēta pacienta ģimenes ārsts, kurā ir fiksēts pacienta stāvoklis un veiktās manipulācijas (tas, manuprāt, ir principā anti-humāns termins, bet tieši tādu lieto veselības aprūpē, nosaucot ārstnieciskas darbības, kuras veic attiecībā uz klientu/ pacientu). Ja būtu šāds reģistrs, tad COVID - 19 un vakcinēšanās gadījumā, būtu skaidrs to personu skaits un dati, kuri ietilpst riska grupās - sākot ar vecumu un beidzot ar dažādām kaitēm, bet pats galvenais - šo personu kontakti ātrai saziņai, kas ļautu operatīvi organizēt vakcinēšanos. Te es ļoti atvainojos tiem ģimenes ārstiem, kuriem ir savu pacientu reģistrs un kuri to cītīgi aktualizē - visticamāk ekseļa tabulās.
Vienots Latvijas personu reģistrs ir veselības aprūpes pamats, lai valsts varētu plānot efektīvu budžeta izlietojumu veselības aprūpē. Tas ir pamats, lai zinātu, cik daudziem un kādas ir saslimšanas, kāda terapija ir veikta un turpmāk būtu nepieciešama un attiecīgi - paredzēt tam lietderīgākos (efektīvākos) ārstniecības līdzekļus.
Šeit vēlos atgādināt vēl nesen notikušo epizodi ar e-recepti. Viens no pirmajiem nu jau bijušās veselības ministres I.Viņķeles darbiem bija atklāt, vismaz norādīt iespējamos vainīgos jeb vaininiekus tam, ka e-receptes un e-veselības projekts ir brāķis, nelietderīgi tērējot valsts naudu. Ļoti apdomīgi lietoju šos terminus, jo neviens nav sodīts (pagaidām) par to, ka šīs sistēmas ne tikai darbojas problemātiski, bet nav spējuši tās savest kārtībā. Jā, izskanēja daži uzņēmumu nosaukumi, vārdi un uzvārdi, kā arī bija centieni piesaistīt tos, kas padarītu šo sistēmu normāli funkcionēt spējīgu. Ar to labie nodomi ātri beidzās, jo COVID - 19 pandēmija atklāja kārtējās likstas ar e-recepti. Mans minējums, kas ir skarbs apgalvojums: sliktu produktu pat vislabākie speciālisti nevarēs uzlabot, izņemot gadījumu, ja viņiem piedāvās to uzbūvēt no jauna.
Labi zināms, ka veiksmīgākais piemērs cīņā ar COVID - 19 pandēmiju, ieskaitot sabiedrības vakcināciju, ir Izraēla. Mans pieņēmums par to, kāpēc tā ir, sakņojas daudzu gadu tūkstošu senajā Izraēļa tautas vēsturē, kura ir pārdzīvojusi daudzas postošas epidēmijas. Tieši viduslaikos ebreju gudrība un rīcība bija iemesls uzvedības un sanitāri - higiēnisko normu ievērošanai, lai izvairītos un nepakļautu sevi mēra epidēmijai. Rezultātā salīdzinoši mazskaitlīgās ebreju kopienas Eiropas pilsētās sekmīgi pārdzīvoja šīs epidēmijas. Respektīvi, situācijas analīze, racionāli pamatoti lēmumi, kā arī kolektīvs un individuāls pienākums, dzelžaina disciplīna un tām sekojoša rīcība ir izdzīvošanas pamatā - totāla sabiedrības solidaritāte briesmu priekšā.
Jaunā veselības ministra D.Pavļuta viens no pirmajiem darbiem bija Vakcinācijas biroja izveide. Es atturēšos apgalvot, vai atsevišķas institūcijas izveide ir pareiza vai nē, jo šo lēmumu pamatos tas, vai tā spēs sekmīgi tik galā ar dotajiem uzdevumiem un attaisnot savas izveides mērķi. Gribu tikai norādīt uz to, ka šis kārtējo reizi vedina domāt par “pārslogotu valdību” (overloaded state), kad katrai problēmai neatkarīgi no tās lieluma un nozīmes valsts veido atsevišķus dienestus. Runa nav arī par atalgojumu šī biroja darbiniekiem un tā budžetu kopumā. Pārdomas raisa tas, ka valdība, veidojot vakcinācijas biroju, uz to raugās vairāk kā uz publisku kampaņu, kā uz sabiedriski nozīmīgu projektu līdzīgi Dziesmusvētkiem, bet mazāk uzmanības pievērš tām reālām problēmām un likstām, kas neļauj ātri un efektīvi īstenot pašu vakcināciju. Jautājums ir, vai tiešām vakcinēšanās ir liela mēroga publisks pasākums un komunikācijas kampaņa? Vai sabiedrības veselība un cilvēku dzīvību glābšanas pasākumu galvenais instruments ir publiskās komunikācijas īstenošana? Valdības rīcība, šo īstenojot, šķiet tieši tāda - ka Covid - 19 pandēmija un sabiedrības vakcinācija ir komunikācijas problēma, kas jārisina, izmantojot pārsvarā sabiedrisko attiecību, reklāmas un tamlīdzīgus instrumentus.
Cilvēki tic un uzticas reālām, labām lietām un reāliem darbiem. Ja šos darbus un lietas aizvieto runāšana, tad zūd ticība un uzticība pašām lietām un tiem, kas tās dara (vai nedara) vai tikai runā.
Jau labu laiku personas, kuras reprezentē valdību, saka, ka ir jāskaidro un jārunā ar sabiedrību. Bet publiskā komunikācija nevar aizvietot reālus darbus. Publiskā komunikācija nevar aizvietot vakcinēšanos (jeb potēšanos). Publiskā komunikācija nevar un nedrīkst kļūt par vētrainas darbības imitāciju. Es stingru uzskatu, ka vislabākā komunikācija ar sabiedrību ir reāls, mērķtiecīgs darbs. Jo darbi runā paši par sevi. Publiskā komunikācija drīzāk ir nepieciešama, lai aizvietotu bezdarbību, savas kļūdas vai nekompetenci. Šo pēdējo domu es neabsolutizēju, bet bieži vien tā notiek.
Nākamais pārdomu jautājums ir par politisko lēmēju, tātad valdības ministru, un ierēdņu attiecībām. Pēc I.Viņķeles aiziešanas jaunais veselības ministrs veica dienesta pārbaudi, kas ilga divas nedēļas. Tiesa, pirms tās uzsākšanas sabiedrība nezināja, ka tāda vispār būs. Bet tad pēkšņi veselības ministrija nāca klajā ar rezultātiem un arī nosauca vainīgos, acīmredzot domājot, ka tautai ir nepieciešamas asinis - tātad vainīgie. Upuru loma šoreiz krita Veselības ministrijas valsts sekretāri D.Mūrmani-Umbraško un NVD Iepirkumu nodaļas vadītājam A.Lācbergam. Dīvainākais šajā lietā ir tas, ka neviens (!), pilnīgi neviens, ieskaitot pašus vainīgos sīkāk pēc būtības nekomentēja šīs izmeklēšanas rezultātus. Visticamāk, ka šī dienesta izmeklēšana balstījās uz pieejamo dokumentu izpēti, nevis uz iesaistīto personu “padziļinātu izjautāšanu”. Ir labi zināms, ka daudzas, parasti pašas svarīgākās lietas notiek bez rakstiskiem rīkojumiem un sanāksmju protokoliem, bet mutiskiem lūgumiem. Šīs dienesta izmeklēšanas rezultāts principā ir tāds, ka pati ministre nav un nevar būt vainīga, jo tāda viņa taču nedrīkstēja būt. Arī vainīgajiem ierēdņiem nav piemērots jelkāds sods- ja vispār tāds sekos. Ir tikai ierosinātas disciplinārlietas. Kopsavilkums ir tāds, ka pagājušā gada novembrī Latvija faktiski atteicās no pieejamo vakcīnu daudzumu iegādes, pakļaujoties ierēdņu viedoklim ar vakcīnu piegādi un izplatīšanu saistītajiem riskiem. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka, ja būtu politisko lēmēju, tas ir, valdības skaidrs un apņēmīgs lēmums un rīkojums ierēdniecībai iegādāties vakcīnas un attiecīgajiem dienestiem izdomāt un nodrošināt to izplatīšanu un pašu vakcināciju, tad tas arī būtu izdarīts. Runājot līdzībās: ja vēlies, lai kalps strādā, tad ir jābūt kārtīgam vagaram jeb “burkāna un pātagas principam”, bet vēl labāk - pašam kalpam ir jāatzīst, ka kungs ir gudrs, taisnīgs un labvēlīgs, kas nodrošina efektīvu darbu. Šī vakcinēšanās pierāda Latvijā esošās politiskās un ierēdnieciskās varas attiecības un būtību. Ierēdniecībai ērtāk un drošāk ir nedarīt nekā darīt, bet politiskajai varai - totāls nacionālās politiskās gribas trūkums. Daudz vieglāk un vienkāršāk ir sekot ES, starptautisko organizāciju ieteikumiem un instrukcijām.
Vakcinācijas biroja izveidotā iniciatīva, ļaujot pieteikties uz vakcināciju elektroniski vai telefoniski, nav nekas cits kā sabiedriskās domas aptauja, kas vēlreiz pierāda manis augstāk teikto, ka valstij nav ne sistēmas, ne datu, pēc kuriem īstenot efektīvu vakcināciju - riska grupu personas, šo personu kontakti, lai ar tām sazinātos ģimenes ārsts un izstāstītu, kad un kur jāveic vakcinēšanās. Pat tas, ka Vakcinācijas birojs šīs interneta vietnes versiju krievu un angļu valodās uzņemas sagatavot divu nedēļa laikā (to Latvijas Radio minēja šī biroja pārstāve I.Stūre) vedina šaubīties par reālu šī biroja veiktspēju.
Kopsavilkums ir šāds: 1) veselības ministrijai un dienestiem nav datu, kas vispār ļauj runāt par efektīvu valsts budžeta plānošanu un lietderīgu izlietošanu veselības aprūpē, 2) valstij, šajā gadījumā, ģimenes ārstiem, kuri ir veselības aprūpes sistēmas pamats, nav tieša saziņa ar iedzīvotājiem, 3) veselības aprūpe un vakcinācija ir kļuvusi par publiskās komunikācijas projektu jeb reklāmas kampaņu, lai aizvietotu reālu jēgpilnu darbu, kas neuzlabo sabiedrības veselības rādītājus pandēmijas laikā. Tāpēc pagaidām notiekošo es saucu par vētrainas darbības imitāciju. Ja valdība uzskata, ka ar to pietiek, lai nomierinātu sabiedrību un celtu partijas reitingus, tad tas ir traģiski. Pandēmiju un sabiedrības veselības problēmas nevar uzvarēt ar runāšanu (komunikāciju), bet reālu darbu. Latvijas valdība, COVID-19 pandēmiju neapzināti salīdzinot ar karastāvokli, ir izvēlējusies hibrīdkara stratēģiju un taktiku, bet diemžēl pagaidām tai nav ne zināšanu, ne iemaņu, kā karot un uzvarēt COVID - 19.