Solījumi ieviest Šveices tipa valdību ar astoņiem ministriem pēc vēlēšanām izplēnējuši, bet joprojām dzirdami nomaļus stāvošo padomi, kuri gatavi pamācīt, kā pārkārtojama valsts.
Šobrīd aktuāli vispusīgi, vēsturiski un, galvenokārt, tiesiski aplūkot nozīmīgākā valsts pārvades orgāna - Ministru kabineta izveidošanas un darbības praktiskos un zinātniskos principus, lai viens no valsts pārvaldes svarīgākajiem elementiem netiktu debatēts vai pat pārkārtots zem anarhisma vai subjektīvisma karogiem. Valsts pārvaldes prakse un teorija gadsimtu gaitā izstrādājusi pamatprincipus, kuri ne tikai zinātniski pamatoti, bet arī pārbaudīti ilgstošā laika periodā. Kļūdas valsts pārvaldē kļūst ne tikai par zinātnieku izpētes objektu, bet maksājušas cilvēcei tūkstošu un miljonu cilvēku dzīvību.
Valdības pēc tās iekšējās organizācijas doktrīna iedala vairākās grupās. Monokrātiskās valdības eksistēja monarhijās un eksistē prezidentālās valstīs, kur valsts prezidents saņem savu leģitimāciju tieši no tautas un reizē ir arī valdības vadītājs. Tādai valdībai ir svešs ministru kabineta kopdarbības princips, visu nosaka un par visu atbild valdības vadītājs, bet ministri ir tikai padomdevēji (sekretāri) attiecīgajā nozarē. Koleģiāla valdība ir valdība, kurā katram ministram, ieskaitot premjerministru, ir viena balss; tā visu lemj kolektīvi. Šāda maza valdība - Federālā padome septiņu locekļu sastāvā eksistē Šveicē, kur liela nozīme ir tiešajai demokrātijai, kā arī kantonu izpildvarai. Resoriska valdība ir valdība, kurā katrs ministrs pārvalda savu nozari un kurā koleģialitātes princips ir nebūtisks (piemēram - cariskā Krievijā). Resoriska valdība cieš no savstarpējas koordinācijas un kopskata trūkuma. Prakse Eiropā izveidojusi ceturto valdības veidu - jaukta tipa valdību, kurā cieši ar resorisko principu apvienots koleģialitātes princips un tie ir nesaraujami saistīti. Šeit katrs ministrs pārvalda savu resoru, bet valdības kopīgās un svarīgākās lietas apspriež un izlemj kopā. Latvijas valdība - Ministru kabinets pieder pie jaukta tipa valdības, kura balstās uz koleģialitātes un resorisma principiem, bet monokrātisma princips pie mums ir nenozīmīgs, atšķirībā, piemēram, no VFR, kur jaukta tipa valdībā apvienoti visi trīs principi. Satversmes 61.pants nosaka, ka Ministru kabinets apspriež izstrādātos likumprojektus, jautājumus, kuri attiecas uz vairāku ministriju darbību, kā arī valsts politikas jautājumus. Attiecībā uz mūsu valdības darba principiem nav izteikti priekšlikumi par kādu jaunu principu ieviešanu vai esošo izslēgšanu, kaut arī praksē atsevišķi valdību vadītāji ar savu personību iedibināja monokrātiska tipa valdības iezīmes, kādēļ arī paši cieta. Šobrīd diskusija izvērsusies ne tik daudz par jautājumu, cik ministriem būt valdībā, bet par to, cik ministrijām jāpiedalās valsts pārvaldē. Ideja par Šveices tipa minivaldību balstās šī modeļa darbības nepārzināšanā, Satversmes 61. panta ignorēšanā, un jāatzīst par politiķu nemākulīgu izdabāšanu vēlētājiem ar mērķi zvejot balsis. Latvijai kā posttotalitārai sabiedrībai svarīga ir strukturālas daudzveidības uzturēšana, tādēļ monokrātiska vai minimāla valdība, ņemot vērā, ka tā ir galvenā likumprojektu un likumpakārtoto normatīvo aktu akceptētāja, nevar būt pieņemama. Diskusija ir nevis par varas centralizāciju vai decentralizāciju, bet par pārvaldes koncentrācijas (daudzu pārvaldes funkciju apvienošanu vienā iestādē) un dekoncentrācijas samēru un efektivitāti. Ministru kabineta sastāvs ir noteikts ar likumu, tā grozījumi izrietēs no valdības deklarācijā piedāvātā ministru un ministriju skaita un kompetences sadales starp tām. Primitīvi iedomāties, ka ministriju galvenā kompetence ir padoto iestāžu pārvalde; modernā valstī ministrijas galvenokārt nodarbojas ar nozares politikas izstrādāšanu un ar valdības starpniecību netieši pārvalda ne tikai sava resora iestādes, bet arī visas attiecīgās nozares institūcijas. Nosakot ministriju skaitu, vērā ņemams arī varas dalīšanas, valdības parlamentārās atbildības un ministru personiskās politiskās atbildības principi.
Prakse, ne likumdošana, izstrādājusi un aprobējusi mūsdienu klasiskā ministru kabineta sastāvu, kas ilggadīgā pielietojumā pārbaudīts un par labu atzīts arī Latvijā. Valsts pārvaldi ministriju līmenī doktrīna iedala sekojoši. Pirmkārt, valsts pārvaldi iedala valsts ārējā pārvaldē un valsts iekšējā pārvaldē. Ārējo pārvaldi valdībā realizē Ārlietu ministrija(1.) un neviens neaicina to likvidēt, vienīgi paplašināt tās kompetenci. Visas pārējās ministrijas pieskaitāmas valsts iekšējai pārvaldei. Otrkārt, valsts pārvaldi iedala valsts drošības pārvaldē un valsts labklājības pārvaldē. Valsts drošības pārvaldei pieskaitāms Francijas praksē izkristalizējies klasiskais piecu ministriju pārvaldes modelis. Tajā ietilpst Ārlietu ministrija(1.), kā arī Aizsardzības ministrija(2.), kura pārvalda ar aizsardzību saistītos jautājumus vēršoties tikai pret ārējo ienaidnieku. Valsts ārējās aizsardzības funkcija strikti nošķirama no Iekšlietu ministrijas(3.) pārvaldītās valsts iekšienē realizējamās policejiskās funkcijas. Saskaņas centra iebildumi pret Latviju NATO un balsošana pret Latvijas dalību tās operācijās, kā arī SC deputāta J.Ādamsona paziņojums par nepieciešamību apvienot abas ministrijas un visas valsts drošības iestādes vienā kopīgā spēka ministrijā, ne tikai ir pretrunā ar Satversmi un varas dalīšanas principu, bet ir desmitkārt ekstrēmākas par kādas dziesmiņas uzdziedāšanu vēlēšanu naktī, par ko komunisti mani izmeta no universitātes. Finanšu ministrija(4.) pārvalda nodokļu iekasēšanu, muitu un finanšu policiju, izstrādā nodokļu politiku un budžetu un pieskaitāma pie valsts drošības, ne valsts saimniecības pārvaldes. Valsts drošības pārvaldei vēl pieskaitāma Tieslietu ministrija(5.), kura realizē valsts pārvaldi tiesu varas resorā un likumdošanas jomā. Ņemot vērā Tieslietu ministrijas delikāto lomu realizējot valsts pārvaldi saistībā ar tiesiskā valstī pastāvošām neatkarīgām likumdošanas un tiesu varām, šīs ministrijas patstāvību un pat lielākas nekā citām ministrijām savrupības nepieciešamību var apstrīdēt tikai varas dalīšanas nozīmi neizprotošs totalitāra valsts modeļa piekritējs.
Valstij vēsturiski attīstoties tā savā pārvaldē pārņēmusi daudzu labklājības funkciju pārvaldi, kuras pirms tam atradās baznīcas, pašvaldību un atsevišķu pilsoņu un to grupu pārziņā. Tradicionāli valsts labklājības pārvaldi veic Izglītības un zinātnes ministrija(6.), kura pārvalda arī sporta jomu, bet citās valstīs arī kultūras jomu. Latvijā valsts kultūras jomu tradicionāli pārvalda atsevišķa Kultūras ministrija(7.) un eksperiments ar šo ministriju apvienošanu jau vienreiz izgāzās. Iebildumi pret šo ministriju apvienošanu nedrīkst balstīties tikai uz subjektīviem argumentiem vai populāru šīs jomas ministra personību, kas arī nav maznozīmīga, bet šeit jāņem vērā plašais netiešās pārvaldības lauks attiecībā uz kultūras pārvaldes atbildības jomā eksistējošām radošām profesijām, tautas mākslu un citām, piemēram, autortiesības, jomām. Pārvaldot ministrijas tiešā padotībā esošās kultūras un kultūrizglītības iestādes, kā arī nododot ministrijas pārvaldē valsts arhīvu resoru, tās tiesības uz patstāvību tikai nostiprinājušās. Bez tam pārvalde jomā, kurā aktīvi un argumentēti jāiestājas par kultūras vērtībām, kuras pēc savas definīcijas neatrodas tautas vairākuma, bet galvenokārt mazskaitlīgu grupu interešu sfērā, paģēr zināmu pārvaldes organizatorisku savrupību un speciālas ministrijas nepieciešamību. Tad jau pēc Ļeņina un Staļina parauga varam šodienas ekonomiskās krīzes iespaidā iztirgot muzeju šedevrus, ja nebūsim tos sapūdējuši. Savukārt Izglītības ministrijas kompetence būtu sašaurināma, nododot daļu sporta kompetenču NOK un nacionālo sporta federāciju pārvaldē, daļu zinātnes pārvaldes kompetences nododot Latvijas Zinātņu akadēmijai, kā arī, atzīstot, ka augstskolas saskaņā ar likumu kļuvušas par atvasinātām publiskām personām, izbeigt to tiešo nelikumīgo pārvaldi (labot ministrijas nolikumu). Valsts labklājības pārvaldē ietilpstošā otrā joma – labklājība tiešā vārda nozīmē, eksperimentu ceļā arī tika atzīta par tikai divu atsevišķu ministriju pārvaldē labāk funkcionējošu. Tautas veselības jautājumus, ārstniecības personas un valsts slimnīcas pārvalda Veselības ministrija(8.), bet Labklājības ministrijas(9.) pārvaldē pēc veselības pārvaldes funkcijas nodalīšanas palikusi pārvaldes kompetence ne tikai labklājības iestāžu, darba tiesību un pensiju jomā, bet arī milzīgā valsts otrā – sociālā budžeta pārvaldē. Pirms kara, kad Latvijā bija tikai viena kopīga Labklājības ministrija, šis budžets bija nodalīts no valsts un tam eksistēja neatkarīga trīspusēja publiska (valsts, darba devēji, darba ņēmēji) pārvalde. Izteikumus par šo divu ministriju apvienošanu var uztvert kā sagatavošanos uzbrukumam sociālajam budžetam un tā neaizsargātu sagraušanu.
Sākot ar XIX gadsimtu, līdzīgi kā valsts labklājības pārvalde, no iekšlietu pārvaldes atdalās arī centralizēta valsts administratīvi-saimnieciskā pārvalde. Atkarībā no valsts saimnieciskajām interesēm, vai ir sevišķa interese un resursi kalnrūpniecībā, tūrismā, kuģniecībā, mežkopībā un citur, valstis, arī Latvija, izveidojusi pārvaldi tradicionāli trijās valsts saimnieciskajās jomās – zemkopībā, zivsaimniecībā, mežkopībā, pārtikas un dzīvnieku drošībā – Zemkopības ministriju(10.), satiksmes, ceļu, sakaru un to resursu jomā – Satiksmes ministriju(11.), bet visas pārējās rūpniecības un tirdzniecības jomās pārvalde nodota Ekonomikas ministrijai(12.). Padomju laikā, kad darbojās centralizētā valsts komandu ekonomika, ministriju skaits un sadalījums bija hipertrofizēts - mazās, vidējās, smagās mašīnbūves un citas nozaru ministrijas PSRS, atsevišķa pārtikas rūpniecības, kā arī gaļas un piena rūpniecības ministrijas LPSR un tamlīdzīgi. Neatkarības pirmajos gados Latvija izgāja šīs jomas ministriju skaita samazināšanas skolu, arī šodien turpinām diskutēt par to, vai nepieciešams reducēt šo trīs ministriju skaitu līdz vienai – Ekonomikas ministrijai. Tomēr funkciju daudzveidība šo ministriju kompetencē, šo nozaru nozīme Latvijas tautsaimniecībā, atsevišķu reģionu un eksporta attīstībā, kā arī politiski apsvērumi nedod vēl pamatu šajā jomā veikt Satiksmes un Ekonomikas ministriju apvienošanu. Arī šo ministriju pārvaldē esošie lielie monopoluzņēmumi, kā Latvijas Valsts meži (ZM), Latvijas Dzelzceļš (SM) un Latvenergo (EM), ir līdzsvaroti sadalīti un sabalansē šo ministriju ietekmi un ministru atbildību.
Vēsturiski valsts attīstība radījusi nepieciešamību ārpus resoru centralizētām valsts pārvaldes iestādēm veidot valsts kontroles un uzraudzības pārvaldi, kur kādām iestādēm būtu piešķirta specializēta, no nozaru resoriem atdalīta kontroles un uzraudzības kompetence. Tā izveidojās atsevišķa institūcija valsts finanšu līdzekļu izlietošanas kontrolei, kas pieskaitāma izpildvaras jomai, bet saskaņā ar mūsu Satversmi nodalīta atsevišķā, neatkarīgā valsts iestādē – Valsts kontrole. Bez tam XX gadsimts ir devis mums jaunu izpratni par dabas resursu aizsardzību, kas modernās sabiedrībās un valdībās ir vainagojušās ar speciālas Vides ministrijas(13.) nodibināšanu, kas deviņdesmitajos gados atradās pat tiešā Augstākās Padomes pakļautībā. Vides ministrijas, kurai ir izteikta kontroles kompetence, apvienošanu ar zemkopības vai citām ministrijām vai tās nozīmes mazināšanu arī varam uztvert kā uzbrukumu demokrātiskai valstij un sabiedrības izdzīvošanai, tas var būtiski mazināt ES atbalstu šajās jomās.
Valsts pārvalde citās nozarēs, ieceļot speciālu uzdevumu ministrus vai pat dibinot jaunas, nebijušas ministrijas, vairāk uzskatāma par politisku apsvērumu diktētu, kad valsts ar likumdošanas un administratīviem līdzekļiem pasvītro kādas politiskas problēmas eksistenci un vēlmi šo problēmu risināt vai otrādi, to likvidējot – nerisināt. Tā valsts, lai pasvītrotu cīņas svarīgumu ar korupciju dibina KNAB, bet tai pašā laikā likvidē Saeimas deputāta L.Muciņa ierosināto un likumā noteikto Saeimas korupcijas, kontrabandas un organizētas noziedzības apkarošanas komisiju. Lai pievērstu uzmanību bērnu, sievietes, ģimenes un demogrāfijas jautājumiem valsts dibina Bērnu un ģimenes lietu ministriju, kura saskaņā ar Mērfija likumu, meklējot sev pārvaldāmos, pakļauj sev bāriņtiesas. Atsevišķu pārvaldi e-lietās, sabiedrības integrācijā un privatizācijā varam uzskatīt kā politisku mērķu diktētu un šobrīd izslimotu. Arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas nodibināšanā redzama vēlme ne tik daudz veikt teritoriālo reformu, kā iedibināt totalitāri centralizētās valsts pārvaldības modeli, nolikt pašvaldības vietējo valsts pārvaldes iestāžu statusā un mazināt to patstāvību, kā arī dalīt valsts budžeta līdzekļus pēc pašvaldības līderu degunu krāsas. Pirms kara pašvaldības kontrolēja neliels departaments Iekšlietu ministrijā, kura šodien orientēta citām funkcijām, tādēļ pašvaldību, kuras nav valsts kā juridiskas personas orgāni, bet atsevišķas atvasinātas publisko tiesību autonomas juridiskas personas, darbības tiesiskā kontrole uzticama, piemēram, Tieslietu ministrijai, bet reģionu attīstība – Ekonomikas ministrijai, jo ar vides jautājumiem šīs pārvaldes veids neaprobežojas.
Lai valdība un ministrijas nenoslīdētu pārāk resoriskā vadības stilā (es neprotestēšu pret tavas ministrijas projektiem valdības sēdē, tādēļ tu neprotestē pret manas ministrijas iesniegtajiem), Ministru kabineta darbībā jāpastiprina koleģiālās valdības darbības metodes. Neatsverama nozīme Ministru kabineta darbībā ir Valsts kancelejai. Neaizmirsīsim, ka Ministru kabinets nav valsts iestāde, bet tikai valsts orgāns; Valsts kanceleja veic gan visas Ministru kabineta, gan arī visas savas kā iestādes funkcijas. Priekšlikumi par Valsts kancelejas likvidēšanu neko finansiālai neatrisina – tad iestādes statuss ar visām iestādes funkcijām (juridiskais nodrošinājums, personāls, ēkas un mantība, budžeta finansējums) jānodod pašam Ministru kabinetam. Politisku apsvērumu dēļ Valsts prezidents un Ministru kabinets ir organizatoriski nodalīti no atsevišķas iestādes Valsts prezidenta kancelejas un Valsts kancelejas un tieši tās nevada. Šāds priekšlikums atņem ministru prezidentam instrumentāriju ar ko realizēt savas politiskās iniciatīvas un vadības funkciju, kā arī iespēju ierobežot ministriju birokrātijas resoriskās tendences, iespēju koordinēt ministriju darbību un kontrolēt iesniegto tiesību aktu kvalitāti un atbilstību kopējām valsts interesēm. Ministru kabinetam kopā ar Valsts kanceleju jāpastiprina koleģiālais kabineta darbības princips, arī aktivizējot dažādus Ministru kabineta orgānus (narkotiku, organizētās noziedzības, valsts drošības, sporta un cita veida padomes), caur kuriem Ministru kabinetu sasniedz informācija, kura tiek bloķēta ministrijās vai kurai nepieciešama viedokļu apmaiņa ar ārpus ministriju subjektiem. Arī valsts drošības iestāžu darbības kontrolei un koordinēšanai Valsts kancelejā, līdzīgi kā VFR, ieviešams atsevišķs valsts sekretāra postenis, kas nodrošinātu ministru prezidenta un valdības kontroli un koordināciju pār visu trīs valsts drošības iestāžu darbību.
Valsts varas apjomu nevar vienkārši iztēloties kā blakus stāvošu kompetenču summu. Valsts vara nav atsevišķu regulēšanas pilnvaru saišķis, bet ietver sevī arī tiesisko varu paplašināt vai ierobežot šīs kompetences, sadalīt vienveidīgās, apvienot dažādās. Piemēram, kaut arī Kultūras ministrija realizē valsts pārvaldi visās valsts kultūras sfērās, tomēr Iekšlietu ministrija tieši pārvalda Ugunsdzēsības muzeju, bet Aizsardzības ministrija – Kara muzeju. Funkciju (kāpēc ne kompetenču?) apcirpēji, kuri nēsājās ar apšaubāmiem priekšlikumiem, kuros kultūrai un izglītībai noteikta viszemākā prioritāte, neņem vērā, ka valsts pārvalde funkcionē pēc zināmiem likumiem un saviem principiem, kas nav atsevišķu personu subjektīvo priekšstatu summa un ir balstīta savā, arī kļūdainā, vēsturē un tradīcijās. Tomēr galvenais ir tas, ka priekšlikumu autori nav demokrātiski publiski leģitimēti. Ja demokrātiski ievēlēti politiķi izlaiž no savām rokām varu, tad rodas jautājums, vai tas darīts speciāli, lai pēc tam būtu iespēja savu atbildību pārlikt uz sliktajiem padomdevējiem, vai pašu impotences dēļ. Jaucot jēdzienus valsts vara, funkcijas, kompetence, padomdevēji mūs var ievest purvā, kur pazudīs pēdējās tiesiskas valsts pazīmes, jo ne jau visi jautājumi atrisināmi tikai ar balsošanas mašīnas nodrošinātu likuma pagrozīšanu. Ministru kabineta, ministriju un visai valsts pārvaldes pārējai struktūrai jābūt homogēnai, visām valstiskajām regulēšanas pilnvarām jābūt tā iedalītām un savstarpēji koordinētām pēc tiesiskas shēmas, lai tiktu novērstas pretrunīgas normas un lēmumi; dažādām regulēšanas funkcijām savstarpēji jāpapildinās un jāsavienojās bezpretrunu iekārtas shēmā. Tikai tādā gadījumā jaunais Ministru kabinets un ministrijas varam atzīt par tiesiskas valsts principiem atbilstošiem.
