Pēc autora Arņa Kluiņa privātās atklāsmes, kurā Rīgas Jaunatnes teātra mūžs, gluži kā Bībelē tiek saistīts ar paaudžu grēkiem (no 1940., “baigā gada” līdz pat teātra likvidēšanai 1992. gadā), es steidzu grēku nožēlā liekt galvu un sist krūtīs trīs reizes, jo man bija tas “negods” būt saistītai ar šo “mazo teātrīti” jau no skolēnu aktīva laika līdz pat LVK Teātra fakultātes studiju beigām.
Vēl jo grēcīgāka jūtos par to, ka man patiesi ir patikušas daudzas šī teātra izrādes!
Jau otro reizi Kluiņa kungs pārstāsta avīzes slejās Lāčplēša ielas un teātra ēkas daudzo nosaukumu vēsturi un pats vaicā, - kāds tam sakars ar Ādolfa Šapiro grāmatu “Kā aizvērās priekškars”? Viņš pats arī atbild: JRT pāreja uz atjaunotajām telpām ir politkorekts iegansts, lai pārlasītu JT bijušā galvenā režisora Ādolfa Šapiro (talantīgi uzrakstīto, kā atzīst raksta autors) darbu. Vēlāk gan Kluiņa kungs līgani pāriet uz citu ieganstu - tas ir karš Ukrainā un (toreiz) Harkovā dzimušā un studijas beigušā Ā. Šapiro darbība galvenā režisora amatā un īpaši aiziešana no tā.
“Ja tas kādu interesētu”, raksta žurnālists, varētu uzrakstīt veselu grāmatu par teātra namu, bet “vieglāk (gluži aizkustinoši vaļsirdīga atzīšanās - L.S.) šādu interesi atrast tikai par atsevišķiem ar teātra ēku saistītiem notikumiem un cilvēku likteņiem, kad tie sasaucas ar aktualitātēm. Autors izsaka cerību, ka šādu aktualitāšu: “vēl jo vairāk [..] būs nākotnē (ceram taču uz bezgalīgu nākotni)”. Jautājums - vai aktualitāte ir JRT atjaunotās mājas vai tomēr karš Ukrainā? Lai vai kā, autors cer, ka materiāla rakstiem būs gana arī mūžībā. Slikti uz ko tādu cerēt (uz karu un tam sekojošajām raganu medībām). Un, kur vēl labāka aktualitāte kā varbūtējs režisors - “kolaborants”. Citēšu: “Pasaules lielvaras un kāda maza teātrīša agonija laikā sakrita precīzi (pāris gadu mūžībai ir “štrunts”), bet kāda starp tām saistība?” Precīzi uzdots jautājums. Un tad nāk pats galvenais - Jaunatnes teātra likvidēšanas salīdzinājums ar Uzvaras pieminekļa nojaukšanu: “Abos gadījumos novāktas zīmes, kas okupantiem ļāva šeit kopumā justies kā mājās” un: “Pieminekļa nojaukšanai bija tāda pati jēga kā teātra likvidēšanai.” Tālāk vesels birums “faktu”, dažus nosaukšu - JT slēgšana notiek pavisam pieticīgi, pazūdot starp citiem lielākiem notikumiem un “vai tiešām bijušā teātra priekšnieka žēlabas par zaudētu darbu ir veselas grāmatas vērtas?” Te Šekspīrs nožēlā izsauktos, ka viņam jāredz: [..] Kā dzelzu pirkstos dzejas ziedi vīst un, ka [..] Tad labāk mirt un neredzēt neko… Paskaidrojot, kāpēc dzejas ziedi, fragments no mūsu grāmatas “Ar ko pārsteigsit. JT I studija”, kura nule kā nodota ražošanā: “[..] savas izrādes Šapiro sacer kā dzejnieks, un savos izteikumos viņš bieži min poētiskuma nozīmi teātrī, arī to, ka šodien tas sāk izzust no režisoru pasaules redzējuma. Viņš dzejo daudzas reizes svītrojot, pārrakstot, meklējot īstās metaforas... Un allaž ir kāds iekšējais impulss, kurš liek izrādei ieskanēties, un tas gandrīz vienmēr ir dziļi cilvēcisks un uzrunājošs.”
Ar to gribu sacīt, ka liela teātra (divas aktieru trupas un visi citi darbinieki, arī orķestris) galvenā režisora darbs nav gluži parasts - no tikiem līdz tikiem. Galvenais režisors savā teātrī dzīvo, ja viņš grib, lai viņa teātris ir labs. Un Šapiro Jaunatnes teātris ir novērtēts neatkarīgās Latvijas kultūras kanonā. Tāpēc tas, ka viņam piedāvāja piedalīties konkursā par teātra vadītāja vietu, liekas kā anekdote. Tieši viņa laika teātris, tāpat kā Jaunušāna laika Drāmas teātris un Liniņa laika Dailes teātra izrādes - “Brands” un daudzas citas, izpelnījās skatītāju un kritķu atzinību, ievietojot tās Kultūras kanonā. Un man ir vēl viens jautājums: kāpēc raksta autors nemin, ka Lāčplēša 25 teātra ēka krietnu laiku bija Ed. Smiļģa, pēc tam P. Pētersona, pēc tam A. Liniņa Dailes teātra mājas? It kā tāda laika nemaz nebūtu bijis - kaut kas ar tām Zelta atslēdziņām ir saputrojies… No šejienes izriet arī tas, ka Dailes teātra pienākums ir rūpēties par Smiļģa mantojumu, tāpēc ir ļoti saprotami, ka A. Hermanis nevēlas uz sava teātra ēkas Staļina prēmijas laureāta Smiļģa foto un šo rūpi ir pārņēmis J. Žagars un V. Kairišs - bija jau laiks. (Te vēl viens jautājums: kas notiks ar Smiļģa kabinetu, kas atradās “vecajā Dailītē”, kā tautā sauca šo namu vēl pēc Dailes teātra aiziešanas? JT laikā to uzturēja kārtībā Kārlis Anušēvics, bet uz jauno Dailes ēku tika atvests vienīgi baltais soliņš pie ziņojumu dēļa,)
Vēl gribu jautāt Kluiņa kungam, kāpēc vara lika mierā Krievu drāmas teātri, kad likvidēja Jaunatnes teātri? Un kāpēc vara “uzdeva (izcēlums mans - L.S.) komponistam Raimondam Paulam tikt vaļā no Jaunatnes teātra? Kas uzdeva? Esmu jautājusi tā laika Ministru prezidentam Ivaram Godmanim, kas toreiz notika? Viņa atbilde bija skaidra: “Es Paula lietās nejaucos, man bija pietiekami daudz citu rūpju.” Un Elita Veidemanē savā grāmatā “Raimonds Pauls. Leģenda rudenī” citē Maestro lakonisku izteikumu: “Mani nevar uzpirkt”.
Vēl viens apgalvojums, kas prasa skaidrojumu: “Kādi bija grēki, no kuriem nācās atpirkties vismaz ar nosaukuma maiņu…?” Nepolitkorekti ir teātra likvidēšanu saukt par nosaukuma maiņu. JRT ir pilnīgi jauns teātris, visi JT aktieri tika atlaisti un jaunākie uz kādu laiku atrada darbu pie Rijnieka JRT un pie Maculēviča SIA Jaunatnes teātrī, pēc tam - kur kurais.
Tālāk grēku uzskaitījums pārsniedz pat bagātīgas fantāzijas robežas: 1) JT nodibina zibenīgi pēc okupācijas 1940. gadā (teātris ir dibināts 1941. gadā un visu kara laiku tas nestrādāja - L.S.). 2) JT nosaukumā lasāms krievu valodas šablons, “kāds atbilda Krievijas apgabalu (guberņu) pilsētu statusam bez pretenzijām uz dižu mākslu un vispār uz mākslu, kādu sev pierakstīja Rīga (latvieši)”. Nav saprotama uzrakstītā jēga - vai nosaukums atbilda guberņu statusam? 3) [..] Vienīgais, ar ko nodarbojās JT krievu trupa, bija “bērnu maitāšana ar krievu tautas pasakām par pionieriem. Vai latviešu trupa nav pirmā, kas jau galīgi samaitāta”? Absolūts nonsenss (blēņas - angļu val.), par ko ļaudis izteikušies arī interneta komentāros. 4) “Par galveno ielikts krievvalodīgs ebrejs no Ukrainas (Harkovas) - tātad prototips tautai, par kādu pārveidoties latvieši tomēr negribēja”. Rodas iespaids, ka Šapiro bija JT vadībā jau tūliņ pēc tā dibināšanas. Divi skaidrojumi - par to, kā Šapiro nonāca Rīgā un par to, kā dibināja JT: (fragmenti no topošās grāmatas “Ar ko pārsteigsit? JT I studija”: 1) “Režisoru gaidīja ierodamies darbā Pēterburgā pazīstamais [eksperimentālā] Komēdijas teātra galvenais režisors Nikolajs Akimovs (arī dzimis Harkovā). Tomēr Šapiro no 1962. gada sāka darboties Rīgā - sākumā kā režisors, bet no 1964. gada kā Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātra galvenais režisors, strādādams ar divām trupām - latviešu un krievu. Ar teātra direktoru Staņislavu Gudzuku viņus saveda kopā nejaušība. Rīgas Jaunatnes teātris 1961. gadā bija viesizrādēs (toreiz vēl) Harkovā, kur S. Gudzuks uzzināja par šo izslavēto studiju-teātri (kad studiju ar skandālu par pretvalstiskumu slēdza, viņus pat bija aizstāvējuši Oļegs Jefremovs un Leonīds Zorins (autoritātes teātrī). [..] Atbraucis mājās, Gudzuks aizsūtīja Šapiro vēstuli ar jautājumu, vai viņš gribētu pārcelties uz Rīgu, ņemot līdzi arī savas studijas aktierus.”
[..] Direktors stikla būdā ar dežurantu šad tad spēlēja šahu. Tur Šapiro arī satika Gudzuku, kurš tūliņ aizveda jauno režisoru uz Brāļu kapiem un pēc tam uz Piena restorānu paēst. Jau pirmajā dienā Šapiro saprata, ka viņa virziens mākslā tiks atzīts, ka šis direktors būs režisora uzticams balsts... un palika Rīgā. Režisors stāsta, ka Gudzuks viņam iepaticies uzreiz - “viņā nebija padomju birokrātiskās, formālās pieejas, viņš kaut kā sevišķi neslavēja teātri, bet vienkārši teica, ka tam vajag režisoru.””
2) Rīgas Jaunatnes teātris dibināts 1941. gadā un tā pirmais galvenais režisors bija Rūdolfs Baltaisvilks, 1945.gadā - Teodors Kurgens, pēc tam desmit gadus - Boriss Praudiņš, no 1955.gada līdz 1959.gadam - Pāvels Homskis, no 1964. - 1992. gadam - Ādolfs Šapiro (pirms tam divus gadus strādāja kā “ierindas” režisors). Sākumā kā aktieri teātrī darbojās Emīlija Viesture (arī režisora konsultante), Olga Bormane (ilggadēja skatuves runas pasniedzēja Teātra fakultātē), Milda Klētniece, Vilis Ķimelis (pirmais Buratino, Antiņš, Vents; no 1961. gada direktora vietnieks; režisores Māras Ķimeles tēvs); A. Gulbe, L. Baumane (arī režisore un pedagoģe) V. Singajevska (arī režisore), E. Baldiņa, V. Skurstene, Soboļeva…, vēlāk spilgti parādījās A. Zaice, no Dailes teātra atnākušie D. Kuple un U. Pūcītis, savējie - E. Liepiņš, I. Skrastiņš, J. Vītoliņš (arī režisors un pedagogs), teātrī ienāca I studija, kur bija spilgtas personības - tas bija kurss kurā mācījās arī R. Plēpis… Teātrī strādāja lieliski scenogrāfi - M. Kitajevs, A. Freibergs, I. Blumbergs, komponisti R. Grīnblats, Im. Kalniņš, O. Ehala… Ar teātri sadarbojās B. Okudžava, L. Zorins, S. Lungins, S. Volkovs, R. Timenčiks (pasaulē pazīstams literatūrzinātnieks) u.c. No latviešu autoriem - V. Belševica, K. Skujenieks, U. Bērziņš un citi. Teātris tika saukts par Baltijas intelektuālo centru. Savā laikā Šapiro aicināja pie sevis ārpus teātra palikušo Pēteri Pētersonu, tāpēc mums ir brīnišķīgās dzejas (vai episkā teātra) izrādes “Spēlē, Spēlmani!”, “Mistērija par cilvēku” u.c.
5) Kluiņa kunga minētais piektais grēks - “šim atsūtītajam (izcēlums mans - L.S.) teātra cenzori kaut tikai dažkārt un mazliet atļāva uzvest kaut ko tādu, ko latviešu teātrim toreiz neļāva”. Visbeidzot - Šapiro īpašais grēks ir “jaukšanās latviešu tautas darīšanās”, kaut gan ir aizdomas, ka viņš latviešu kultūru, tāpat kā valodu īpaši nepārzināja. Jāsaka, tagad Ā. Šapiro savu valodas prasmi ir uzlabojis un interesējas par latviešu un pat par līvu kultūru.
Un visvis-beidzot apgalvojumam, ka “tajā stadijā atjaunojamās Latvijas politiskā šķira pielāgojās masu noskaņojumam pret JT (izcēlums mans - L.S.)”…, seko par to, kam uzdeva tikt no teātra vaļā un par to, ka arī pašam Šapiro bijis izdevīgi “atkabināties no tāda aizdomīga teātra”. Tāds esot bijis valsts aparāta un Šapiro iecerētais darījums, kas tomēr nav izdevies, bet tā neesot liela nelaime. Šapiro neesot kļuvis par otru Mavriku Vulfsonu. Piekritīšu, ka režisors ir starptautiska autoritāte un, ka viņš izslavējis JT visā pasaulē, tikai piebilstot, ka viņš pasaulei tomēr atzinies, ka mīl Rīgu un Jaunatnes teātri. Šapiro savu izglītību teātra jomā ir sācis kā aktieris un viņa uzstāšanās (droši vien arī Kluiņa kunga pirmajā rakstā minētā Okupācijas muzejā) vienmēr ir spilgtas un kā režisoram klājas, arī gudras. Atbildēšu uz grēku uzskaiti.
Ā. Šapiro grāmatā par JT I studiju: “Mani neapmierina tas, ka teātra likvidēšanu reducē uz manu konfliktu ar Paulu. Tas nav tik šauri… Es domāju, ka te klātesošs bija sociālais moments, nav tā, ka es savu ambīciju dēļ zaudēju teātri un nodevu tā ļaudis, bet viņš savu ambīciju dēļ iznīcināja teātri. Lielākajai trupas daļai nebija darba - tā tas ir. Pauls teica, ka nenāk skatītāji un ir atceltas vairākas izrādes... Bet kas tajā laikā vispār gāja uz teātri?! Bija pat diena, kad negāja tramvaji, nerunājot par autobusiem no laukiem, skatītāji tīri fiziski netika uz teātri… Un cilvēkus neinteresēja teātris, jo bija avīzes un žurnāli, bija dzīvas diskusijas. [..] Atceros, kad gāju uz Rakstnieku savienību, tur pie ieejas bija tāds liels šķīvis, un katrs tajā iemeta savas cigaretes, lai tie, kuri nevar tās nopirkt, varētu paņemt no šķīvja - kāds teātris?! Un man nav aizvainojuma pret latviešu tautu, kas mani viesmīlīgi uzņēma un faktiski uzdāvināja teātri…”
Šapiro norāda, ka - jā, oficiāli pavēle ir par teātra reorganizāciju, bet faktiski teātri likvidēja. “Taisnība ir tā, ka bija divas patiesības. (Vēl vairāk! - L. S.) [..] Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai es nodotu Gudzuku! Nu, varbūt tikai fizisku spīdzināšanu es neizturētu. Manī ir daudz emociju, bet “aizvainojums” ir vārds, ko lietoju plašākā kontekstā. Man visu laiku saka - jā, mēs zinām, jūs nebraucat uz Rīgu tāpēc un tāpēc… un es vienmēr atbildu, ka man nav aizvainojuma un man Rīgā ir daudz draugu.
Un par laiku, kāds bija toreiz: [..] “Bet tas ir saprotams. Tad notika revolūcija.”
Kas attiecas uz autora melnajām aizdomām par to, ka Jaunatnes teātrim bija ļauts tas, kas nebija “ļauts vērsim”, - kā smieklīgu piemēru varu minēt kādu kārtējās padomijas jubilejas gadījumu, kad ministrija JT bija atļāvusi iestudēt Gorkija “Pēdējos” - tāpēc, ka “Gorkijs ir drošs” - to viņi pēc tam rūgti nožēloja. Teātris bieži ir apvainots formālismā un citos grēkos, bieži nav apstiprināts nākamās sezonas plāns, teātrim neļāva svinēt jubilejas. (Zināms, ka Dailes teātris arī cieta no tā, ka netika pieņemti iecerētie iestudējumi, noņemti jau esošie un pat Raiņa Jāzepu un viņa brāļus ilgi neļāva iekļaut repertuārā.)
Īpaši “riskants” dramaturgs izrādījās Gunārs Priede Šapiro sniegumā. Vispār, ir daudz lokālu kuriozu, kas sniedz atbildi uz Kluiņa kunga drosmīgajiem minējumiem par Šapiro personību Bet faktiski te spīd cauri viena ideja - Šapiro, tā ir žīdu masonu mafija.
Lai nu kā, kad teātri likvidēja, ministrijā pienāca arī kritiķu vēstule, kur Ā. Šapiro zaudējums tika salīdzināts ar Mihaila Čehova zaudēšanu (pagātnē). M. Čehovs, ir visā pasaulē (arī Holivudā) pazīstams galvenokārt ar savas aktierskolas (ne ēkas nozīmē) dibināšanu, viņu padomju laikā bija aizliegts pieminēt, bet mēs Teātra fakultātē apguvām viņa vingrinājumus. Latvijā M. Čehova dzīves laikā viņu dažs labs uzņēma visai vēsi, maigi izsakoties.
Kas attiecas uz Ā. Šapiro - viņš bija vienīgais režisors latviešu teātrī, kas nebija kompartijas biedrs (viņu gan sargāja Staņislavs Gudzuks, kurš pirms darba teātrī bija E. Berklāva “grupas” nacionālkomunists, pazemināts par teātra direktoru). Teātris 15 gadus netika uz ārzemēm un pat uz Maskavu viesizrādēs, kad citiem teātriem tas bija ļauts.
Pēc aizbraukšanas no Rīgas Šapiro ir aicinājuši iestudēt izrādes A. Žagars un L. Ķestere, A. Hermanis, O. Rubenis, J. Žagars, visi Krievu drāmas teātra vadītāji, bet viņš tomēr atteicās. 2023. gadā Šapiro piekrita strādāt ar Dailes teātra jauno (muzikālo) kursu, šobrīd semināru un meistarklašu formā, atsaukdamies uz savas II studijas audzēkņa Jura Žagara aicinājumu.
Ādolfs Šapiro ir Izraēlas pilsonis, tāpēc viņš pagaidām var izbraukt no valsts, februāra beigās Atēnās notika viņa Čehova Platonova pirmizrāde, kamēr Maskavā klusi no repertuāra pazuduši tādi viņa iestudējumi kā Mefisto un 451 grāds pēc Fārenheita. Iesaldēta arī opera Bolšoj teātrī - Sensānsa Samsons un Dalila, tad atjaunota, tad atkal pārcelta uz 2025. gadu, jo pats galvenais teicis, ka tagad jāiestudē tikai krievu operas. Ā. Šapiro, kā jau Kluiņa kungs atzīmē, ir dzimis 1939.gadā (šogad 85 gadi).
Rīgas Jaunatnes teātrī režisors uzskata par svarīgiem iestudējumiem “triloģiju” - Rīt bija karš” (par Staļinu), Sniegotie kalni (par Mao) un Trešās impērijas bailes un posts (par Hitleru). Pieminētajiem inscenējumiem ir jāpievieno arī Mefisto Maskavas Dailes teātrī un 451 grāds pēc Fārenheita Maskavas teātrī Et Cetera…
Piekritīšu Kluiņa kungam arī par to, ka Šapiro ir iestudējis izrādes arī šur tur pasaulē. Te var nosaukt dažas zemes un pilsētas: Maskava, Sanktpēterburga; Igaunija un citas ārzemes - Venecuēla, Nikaragva, Brazīlija, Ķīna, ASV, Polija, Izraēla (2), Francija, Grieķija. Viņš ir vadījis meistarklases un seminārus Berlīnē, Bādpīrmontā, Minhenē - Vācijā; Polijā, Lionā Francijā; Itālijā; Hārvarda universitātē, Karnegi-Melona Universitātē (Pitsburgā), Indianopolisā, Ziemeļilinoisas (Čikāgas) Universitātē; vasaras skolā Bostonā, ASV.
Vēl piebildīšu - Šapiro ir uzrakstījis grāmatu par K. Staņislavska metodi un viņa paša mijiedarbību ar to, kurā ir atspoguļota viņa dzīve pēc Rīgas teātra slēgšanas, kā arī tas, kā lēni un pamazām veidojās pašreizējā Krievija. Par viņa attiecībām ar Rīgu, režisors piebilst, ka “pirmo reizi pēc aizbraukšanas skatījies A. Hermaņa izrādi JRT un šis mākslas fakts saplūdis ar paša likteni - Barišņikovs un Brodskis ir trimdinieki, Šapiro ir trimdinieks. Viņa grāmatas liktenis pašlaik nav skaidrs.
Citēšu Kultūras kanonu, ka Ā. Šapiro bija izveidojis “neparasti augsta līmeņa Jaunatnes teātri un radīja spilgtus konceptuālās režijas iestudējumus”, ka viņa izrādes ir “vērienīgas, filozofiskas un poētiskas apceres par varoņu esību ikdienišķajā un Visuma laiktelpā.”
*Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina (latīņu val.)
