Latvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Konstitucionālā tradīcija aizsargāt un nodrošināt zinātnes un mācību brīvību ir 170 gadus sena un aizsākusies ar 1848. gada Prūsijas valsts Konstitūcijas 17. pantu, kas pārņemts 1849. gada Vācijas Impērijas Konstitūcijas 152. pantā, tad 1919. gada Vācijas Konstitūcijas 142. pantā, visbeidzot, kļuvis par daļu no Latvijas Republiku formējošiem elementiem. 1917. gada 8. - 12. jūnijā, 102 gadus atpakaļ, kad norisinājās latviešu skolotāju kongress Tērbatā, cita starpā, pieņemta Tērbatas latviešu skolotāju kongresa rezolūcija latviešu augstskolas lietā, kas Latvijas pastāvēšanu saista ar Latvijas augstskolas - zinātnes un mācību brīvības vienotības iemiesotāju - dibināšanas nepieciešamību. Kā liecina Latvijas Universitātes satversmes apspriešana Latvijas Republikas Saeimas 1. sesijā un konkrēti referenta Ernesta Felsberga - tobrīd arī Latvijas Universitātes rektora un Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētāja - uzstāšanās 1923. gada 23. februārī, rezolūcija kalpojusi par pamatu lēmumu pieņemšanai, veidojot zinātnes un izglītības attīstībai nepieciešamu līdzekli Latvijas augstskolu (Saeimas Stenogrammas, I sesija. Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, no 1922. gada 7. novembra līdz 1923. gada 23. martam, 300. sl.). Rezolūcijas 3. punkts paredzēja, ka latviešu augstskolas “galvenais uzdevums ir zinātnes veicināšana. Viņai jāstāv uz stingri zinātniskiem pamatiem un par mācības pasniedzējiem viņā var būt vienīgi personas ar attiecīgu zinātnisku grādu. Tai jābūt autonomai iestādei ar neaprobežotu mācības brīvību” (Jaunais Vārds, Nr. 145, 1917, 29. jūnijs, 1. lpp.). Kā norāda Felsbergs, 1919. gada 28. septembrī atvērtajai universitātei, kas no Rīgas politehniskā institūta bija pārveidota par nacionālu un apvienota tipa augstskolu, bija jākļūst “autonomai savā zinātniskā un paidogoģiskā dzīvē” (Saeimas Stenogrammas, I sesija, 301. lpp.) un līdztekus kalpošanai tam, ko rezolūcijas 3. punkts dēvē par “praktiskiem mērķiem”, “jāveicina patstāvīga zinātniska pētīšana”, uzturot arī dzīvu sakaru starp latviešu tautu un “pasaules augstskolām” (Saeimas Stenogrammas, I sesija, 301. lp.).
Latvijas Universitātes pirmās satversmes
Latvijas Universitātes satversme tapa ar pietāti pret akadēmiskās dzīves tradīcijām, tai skaitā tām, kas īstenotas Rīgas politehniskajā institūtā. Tās izstrādei studēta atbilstoša zinātniskā literatūra un citu universitāšu un politehnisko institūtu satversmes. Novērtējot dažādus darbības modeļus, vērtētas priekšrocības, trūkumi, atbilstība Tērbatā definētajiem principiem un gūtajai pieredzei jau pārveidotās augstskolas darbības sākumā. 1921. gada maijā Latvijas augstskolas organizācijas padome trešajā lasījumā pieņēma vairāk kā gadu tapušu satversmes projektu, ko iesniedza izglītības ministram. Ministru kabineta vairāk kā gadu ilgusi kavēšanās, Latvijas Universitātes satversmi iesniedzot Latvijas Republikas Satversmes sapulcei vien 1922. gada maijā, noteica to, ka Latvijas Republikas Satversmes sapulce nepaspēja izskatīt Latvijas Universitātes satversmi, tāpēc to ar grozījumiem 16. jūlija likuma kārtībā apstiprināja Ministru kabinets 1922. gada 23. augustā un ieviesta dzīvē 1922. gada septembrī. Saeimai Latvijas Universitātes satversme iesniegta kopā ar citiem 16. jūlija likuma kārtībā pieņemtajiem likumiem, bet Saeimas izglītības komisijā sākta skatīt no 1922. gada 1. decembra (Saeimas Stenogrammas, I sesija, 301., 303. lp.). Latvijas Universitātes satversme skatīta trijos lasījumos, sākot ar referenta runu pirmā lasījuma ievadā 1. Saeimas I sesijas 15. sēdē 1923. gada 23. februārī, turpinot ar skatīšanu pirmajā lasījumā 16. sēdē 1923. gada 27. februārī, kad vienbalsīgi atbalstīta pāreja uz “pantu lasīšanu” (327. sl.), proti, likumprojekta skatīšana otrajā lasījumā tajā pašā sēdē, kas turpināta arī 17. sēdē 1923. gada 2. martā. Otrais lasījums noslēdzās 18. sēdē 1923. gada 6. martā ar balsojumu, kur neviens nebija pret vai atturas (387. sl.). Tāpat trešajā lasījumā, kas noritēja un arī noslēdzās 21. sēdē 1923. gada 16. martā, nebija neviena, kas būtu pret vai atturas (519. sl.). Tādējādi likums - Latvijas Universitātes satversme - pieņemts trijos lasījumos 1923. gada 16. martā (nevis 28. martā, kā norādīts šā brīža Latvijas Universitātes satversmes preambulā, ko atbilstoši likuma Par Latvijas Universitātes Satversmi 1. pantam pieņēma Latvijas Universitātes Satversmes sapulce 1996. gada 29. martā un ko apstiprināja Saeima bez skatīšanas lasījumos un ko izsludināja kopā ar minēto likumu). Valsts prezidents Jānis Čakste likumu - Latvijas Universitātes satversme - parakstīja 1923. gada 27. martā, bet Valdības Vēstnesī Nr. 66 likums izsludināts 1923. gada 28. martā (Likumu un ministru kabineta noteikumu krājums, 5. burtnīca, 1923, 18. aprīlis).
Latvijas Universitātes autonomija 1923. gada satversmē - ieceres un noteikumi
Kā Ministru kabinets, tā arī vēlāk Saeima sākotnējā projektā veica daudz būtisku grozījumu. Kā pirmajā lasījumā 1923. gada 27. februārī norādīja sociāldemokrāts Kārlis Dēķens (1866-1942), par spīti referenta apgalvojumiem, ka “darba būšot maz”, jo satversme skatīta gan Universitātē, gan Izglītības ministrijā, gan arī Ministru kabinetā, tomēr Saeimas izglītības komisijai nācās strādāt 2,5 mēnešus “pilnīgā kontaktā ar augstskolas spēkiem”, rīkojot vairāk kā 30 sēdes, kā rezultātā no 107 pantiem “tikai 32 ir palikuši negrozīti, 6 pilnīgi strīpoti, 69 pārstrādāti un 9 par jaunu pielikti” (308. sl.). Skats uz Latvijas Republikas rītausmu, diskusijām, kas noteica Latvijas Universitātes veidolu un līdz ar to arī visas Latvijas zinātnes un augstākās izglītības sistēmu, ļauj skaidrāk apzināties Latvijas Republikai eksistenciāli svarīgākos zinātnes un augstākās izglītības sistēmas balstus. Vēl 1917. gada Tērbatas latviešu skolotāju kongresa rezolūcija latviešu augstskolas lietā nodibina, ka Latvijā zinātnes un augstākās izglītības vienotība un brīvība nodrošināma ar autonomas nacionālas universitātes palīdzību, kas ir pieejama ikvienam un kurai savā darbībā līdztekus kalpošanai “praktiskiem mērķiem” kā skolotāju, “kas spēj pasniegt priekšmetus latviešu valodā”, sagatavošana (rezolūcijas 1. punkta 1. apakšpunkts), “zinātniski izglītotu darbinieku administrācijā un tautsaimniecībā sagatavošana” (rezolūcijas 1. punkta 2. apakšpunkts), “jauna tipa pamatskolu” atvēršana un “latviešu draudžu reliģisko vajadzību” nepieciešamo izglītoto personu sagatavošana (rezolūcijas 1. punkta 3. un 4. apakšpunkti), jāveicina pastāvīga zinātniska pētniecība, starptautiska sadarbība, latviešu valodas lietošana zinātnē un izglītībā un valsts izaugsme.
Eiropas universitāšu asociācija universitāšu autonomiju piedāvā novērtēt pēc četrām autonomijas izpausmēm, proti, organizatoriskā, finansiālā, personāla un akadēmiskā autonomija (https://www.university-autonomy.eu/). Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētāja Ernesta Felsberga runa, nododot Latvijas Universitātes satversmi izskatīšanai Saeimai 1923. gada 23. februāra sēdē, atklāj, ka 96 gadu laikā autonomijas novērtēšana nav stipri mainījusies.
Felsbergs universitātes autonomiju novērtē pēc četrām autonomijas izpausmēm - “saimnieciskā”, “paidagoģiskā”, “zinātnisko grādu piešķiršanā” un “mācības spēku ievēlēšanā”.
Finansiālā autonomija
Eiropas universitāšu asociācijas finansiālā autonomija salīdzināma ar Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētāja minēto saimniecisko autonomiju. Šī autonomijas izpausme satur vairākas pazīmes, pēc kurām novērtē finansiālās autonomijas pilnīgumu: valsts finansējuma noteikšanas cikls, noteiktā valsts finansējuma izmantošanas elastīgums, tiesības ņemt kredītu, tiesības paturēt neizmantotos cikla ietvaros piešķirtos finanšu līdzekļus, īpašuma tiesības uz celtnēm, rīcība ar mācību maksu. Latvijas Universitātes satversme noteica, ka universitāte ir juridiska persona un tādēļ tai ir tiesības iegūt un atsavināt kustamu un nekustamu mantu, slēgt līgumus, stāties saistības, celt prasības un atbildēt uz tām tiesā. Šīs tiesības īstenojamas ar atrunu, ka visas minētās darbības veicamas, ievērojot noteikumus par valsts iestādēm (98. pants). Universitātes rīcībā nodeva valsts budžetā paredzētos un speciālos līdzekļus (108. pants). Speciālos līdzekļus veidoja studentu reģistrācijas un laboratoriju nauda un “universitātes laboratoriju un pētīšanas institūtu ieņēmumi”, eksterņu un citu personu pārbaudīšanas maksa un dāvināti kapitāli un manta un ienākumi no tiem (109. pants). Laboratoriju un institūtu ieņēmumi kā speciālie līdzekļi sākotnēji nebija paredzēti un iekļauti, pateicoties Demokrātiskā centra deputāta Arveda Kalniņa (1891-1944) priekšlikumam otrajā lasījumā (385.-386. sl.). Novērtējot pirmajam lasījumam nodoto Latvijas Universitātes satversmi un tajā paredzēto saimniecisko autonomiju salīdzinājumā ar citu valstu universitātēm, Ernests Felsbergs secina, ka tā ir “tik šaura, ka grūti runāt vispār par autonomiju šai ziņā” (305. sl.). Saimnieciskās autonomijas trūkumu izglītības komisijas priekšsēdētājs saista ar to, ka universitātes padome nelemj par “studentu mācības maksu”, jo tā “ietek valsts kasē un universitātes specialie ienākumi varētu tikai pastāvēt no dāvinājumiem, ja tādi būs un no gluži niecīgas maksas par eksterņiem un par studentu reģistrāciju” (305. sl.). Izšķiršanās par to, ka mācību maksa “ietek valsts kasē”, nozīmēja, ka Latvijas Universitāte līdz ar to saistīta ar valsts budžetu, un tātad ar pienākumu virzīt budžeta projektu, kā arī norēķinus par budžeta izlietojumu izglītības ministram tālākvirzīšanai izskatīšanai Saeimā.
Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētāja nostāja par “studentu mācības maksu” mainījās, ieklausoties sociāldemokrāta Kārļa Dēķena iebildumos trešajā lasījumā pret ieceri Universitātes speciālajos līdzekļos ietilpināt 25% “studentu mācības maksas” daļu: “Ja mums ir 6000 studentu un mācības maksa no budžeta komisijas nolikta 6000 rubļu, tad 6 reiz 6 ir 36 miljoni, 25% no tiem būs 9 miljoni. Tā ir prāva suma un jums teikts: lūdzu, ar šiem 9 miljoniem jūs varat segt to un to un galu galā var pateikt: ņemiet visu mācību maksu un paliekat par autonomizētu uzņēmumu,” (514. sl.). Minēto iebildumu sakarā Felsbergs, nu jau vairāk kā rektors nekā Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētājs un likumprojekta referents, bilda: “Universitate nevēlas 25% no mācības maksas, ja viņai tai pašā laikā strīpo attiecīgu sumu no viņas budžeta. Universitatei ir patīkamāki nepieciešamās sumas dabūt parastā budžeta ceļā. Buševica kungam man jāteic, ka tik bagāta augstskola nav, ka viņa nevarētu izlietot tos līdzekļus, ko viņai finansu ministrija piešķir. Šogad universitate ir lūgusi mācības līdzekļiem 30 miljonus, bet viņai ir atvēlēti 10 miljoni. Kungi, ja no augstskolas daudz tiek prasīts, tad viņai ari daudz ir jādod. Nav pareizi saaicināt arājus un nedot viņiem arklu” (518. sl.).
Lai iztēlotos universitātei paredzēto līdzekļu apmēru, un universitātes devumu, jāmin Ernesta Felsberga pirmajā lasījumā stāstītais: “[..] budžets, kas atvēlēts Latvijas augstskolai, ir tik ārkārtīgi mazs, ka es nezinu, vai ir vēl kāda universitate Eiropā, kas saņem mazāk kā Latvijas Universitate. Es gribētu rēķināt priekšā pēdējā gada izdevumus no 1921. gada julija līdz 1922. gada julijam. Latvijas Universitate ir saņēmusi no valdības 61 miljonu rubļus un devusi atpakaļ ieņēmumu veidā kādus 18 miljonus rubļus. Tā tad ir dabūjusi piemaksu apmēram 43 miljonu rubļu lielumā. Tā kā par daļu no šiem 43 miljoniem ir iegādātas vērtības, kas nav tikai vienai dienai: ir iepirktas grāmatas, aparati u.t.t. un izdarīti kapitali remonti, tad iznāk ka tas, ko universitate dabūjusi no valsts kā piemaksu šim gadam, nepārsniedz vairs pat 30 miljonus rubļu. Tā, zināms, ir neiespējami maza suma,” (325. sl.).
Akadēmiskā autonomija
Autonomija pedagoģisku un zinātnisku spriedumu sakarā salīdzināma ar akadēmiskās autonomijas kritēriju, kuru Eiropas universitāšu asociācija piedāvā novērtēt pēc šādām pazīmēm - studentu skaits, uzņemšanas noteikumi, programmu ieviešana un izbeigšana, studiju valoda, kvalitātes pārbaudes mehānismi un to izvēles tiesības, programmu satura noteikšana. Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētājs Ernests Felsbergs autonomiju pedagoģisku un zinātnisku spriedumu sakarā novērtē kā salīdzinoši plašāku, tomēr detalizētu savu ieskatu nepamato. Ievērojot minēto, novērtējuma kritēriji meklējami satversmes tekstā un diskusijās. Universitātes pilnvaras studentu skaita un programmu noteikšanā ierobežotas ar konkrētu fakultāšu noteikšanu satversmē (2. pants), kā arī nosakot saskaņošanas pienākumu fakultāšu aprises izmaiņām. Praktiski minētais nozīmēja štatu apstiprināšanu Saeimā. Studiju valoda bija noteikta latviešu, bet citu valodu lietojums bija pieļauts tikai “atsevišķos gadījums ar Universitātes padomes sevišķu atļauju” (3. pants). 1923. gada 16. marta sēdē, skatot likumprojektu trešajā lasījumā, bija piedāvāts ierobežot Universitātes padomes tiesības noteikt termiņu lekciju lasīšanai svešvalodā līdz trim gadiem bez iespējas termiņu pagarināt, tomēr Felsberga iebildumu dēļ priekšlikumu neatbalstīja. Saeimas izglītības komisijas priekšsēdētājs norādīja, ka jau šobrīd Latvijas Universitātē lekcijas lielākoties (69%) norit latviešu valodā, daudz mazāk citās valodās: krievu valodā - aptuveni 19%, vācu valodā - aptuveni 8%, angļu valodā - aptuveni 1%, franču valodā - mazāk kā 1%. Tāpat viņš informēja, ka Universitāte noslēgusi līgumus ar ārvalstu profesoriem, dodot “tiem solījumu, ka viņiem 5 gadus būs atļaut lasīt savā valodā”, bet līgumu laušana nevairotu “Latvijas labo slavu ārzemēs” (506 sl.). Kvalitātes pārbaude ārpus Universitātes nebija paredzēta. Programmu saturs pilnībā uzticēts Universitātei, un vienīgais, kas ierobežo, rīcības brīvību ir satversmē noteiktie kritēriji grādu, tai skaitā doktora grāda iegūšanai un pielīdzināšanai.
Personāla autonomija
Tomēr par pilnīgu Ernests Felsbergs nosauca tikai autonomiju, kas saistīta ar “mācības spēku ievēlēšanu”, kas salīdzināms ar personāla autonomijas kritēriju, ko Eiropas universitāšu asociācija piedāvā novērtēt pēc šādām pazīmēm - augstākā akadēmiskā un administratīvā personāla izvēlēšanās un atcelšanas procedūra, viņiem noteiktais atalgojums un karjeras iespējas. Izglītības komisijas priekšsēdētāja vērtējums fokusējās uz svarīgāko, proti, “Latvijas Universitatē neviens mācības spēks nevar tikt no valdības iecelts, visiem jātop vēlētiem no universitates padomes. Valdībai ir tikai veto tiesības” (305. lpp.). Izglītības ministram par docentu un privātdocentu ievēlēšanu un atstādināšanu, bet Ministru kabinetam par rektora, prorektoru, dekānu un profesoru ievēlēšanu un atstādināšanu bija dotas suspensīvā veto tiesības, jo atkārtoti kandidātu varēja stādīt priekšā ne ātrāk kā pēc trim mēnešiem (8. panta 2. piezīme). Profesoru izraudzīšanās bija paredzēta divos veidos - “uzaicinājuma ceļā” (58. pants) un konkursa kārtībā (59. pants). Abos gadījumos sākumā norit aizklāta balsošana fakultātes padomē, par vairākiem kandidātiem spriež vienā sēdē, bet par “ievēlētu skaitās kandidats, kurš padomē dabū vislielāko balsu skaitu un pie tam vairāk nekā pusi no nodotām balsīm” (361 sl.).
Zīmīgs bija Gustava Reinharda (1868—1937) no Kristīgi-nacionālās savienības spriedums par atalgojumu un 1. Saeimas deputātu domām atalgojuma sakarā:
“Te pieveda piemērus, ka mūsu zinātnieki, mūsu docenti un profesori ieņemot līdz 7 algotām vietām ārpus augstskolas. Ja mēs viņus nealgojam un nealgosim kā īstus profesorus, tad nav nekāds brīnums, ka mēs uz priekšu viņus augstskolā nemaz nedabūsim; uz priekšu mums nebūs kur ņemt profesorus. Jūs taču ziniet, ka profesors ir tāds cilvēks, kas strādājis savu darbu visu mūžu un pa lielākai daļai pret mazu atalgojumu. Ja mēs ari uz priekšu tāpat pieturēsimies un tāpat algosim profesoru darbu, kā tagad universitātē - ar 10-12 tūkstošiem mēnesī, tad domāju, ka nedabūsim daudz labu zinātnisku spēku. Esmu dzirdējis, ka linu punkta pieņēmējs pelna daudz vairāk, nekā Latvijas augstskolas profesors. Es domāju, ka bez šī amata ir vēl citi vienkāršāki amati, kur bez nekādām lielākām zināšanām pelna divi, trīsreiz tik daudz, kā mūsu profesori un tad nu mēs prasām no mūsu profesoriem, lai viņi dod mums to lielo zinātni, lai izplata zinātni tautā un lai mācītu studentus. Visu to lai viņš dara badu ciezdams. Daudzi profesori man ir aizrādījuši, ka viņiem nav iespējams dzīvot, lai gan viņi paši pelna un pelna ari viņu sievas. Man ir zināms kāds profesors, kas pats nodarbojas universitātē, sieva viņam ir asistente, bet tomēr viņš saka, ka neiznākot tik daudz, lai varētu kārtīgi dzīvot, lai varētu dzīvot tā kā pienākas. Jūs, taču, ziniet, ka katram profesoram vajaga iegādāties sev bibliotēku, vajaga būt labāki apģērbtam, viņam vajaga kaut kādu apkalpotāju un bez tam viņam ir vēl daudzas citas dzīves prasības. Šinīs dienās, es nezinu, cik tur ir taisnības, bet es lasīju laikrakstos, ka viens no mūsu visievērojamākiem augstskolas spēkiem iet prom. Viņš bij ļoti iecienīts un uz viņu varēja likt lielas cerības, jo viņš bij ļoti noderīgs mūsu senatnes pētīšanai. Tagad viņš iet prom. Saprotams, ka viņš par to algu, ko te maksā, nepaliks. Tā tad mēs ar to neko nepanāksim, ja mēs iesim plašumā un radīsim vienu profesūru pēc otras (317. lpp.).”
Organizatoriskā autonomija
Ernesta Felsberga ievadrunā neminēta palikusi organizatoriskās autonomijas izpausme, tāpēc atliek vien novērtēt satversmes normas un diskusijas, salīdzinot ar Eiropas universitāšu asociācijas piedāvātajām organizatoriskās autonomijas pilnīguma pazīmēm, proti, izpildvaras galvas izvēlei noteiktie kritēriji un izvēles izdarīšanas procedūra, izpildvaras galvas atcelšanas nosacījumi un pilnvaru termiņš, ārpus universitātes esošu personu iekļaušana universitātes orgānos, pilnvaras noteikt akadēmisko struktūru un pilnvaras dibināt juridisko personu.
Atbilstoši 1923. gada 2. martā lemtajam Universitātes pārvalde bija uzticēta šādiem orgāniem - Universitātes padomei, rektoram un prorektoriem, dekānu padomei, saimniecības padomei, Universitātes sekretariātam un revīzijas komisijai. Gan administratīvo amatu personām, gan arī padomju locekļiem bija jāprot valsts valoda un jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem (5. pants). Galvenais lēmējorgāns bija Universitātes padome, kas arī izvēlējās izpildvaras galvu - rektoru un divus tā biedrus - prorektorus, no kuriem viens atbild par studentu lietām, bet otrs par saimniecību (8. panta 1. punkta a. apakšpunkts). Gluži kā Universitātes padomi, arī rektoru varēja ievēlēt tikai uz vienu gadu ar nosacījumu, ka rektoru var pārvēlēt, bet amatu nevar ieņemt vairāk kā divus gadus no vietas (15. pants). Rektoru izraudzījās no profesoru vidus, kas nozīmēja, ka normāli tā bija persona ar doktora grādu, un tikai izņēmuma gadījumos, ievērojot to, ka piecpadsmit no Rīgas Politehniskā institūta pārņemtās personas bija ievēlētas par profesoriem, kam nebija doktora grāda (309. sl.), un ka prakse ievēlēt par profesoru bez doktora grāda pastāvēja “Latvijas Universitātes tapšanas laikā” (510. sl.), par rektoru varēja kļūt arī persona bez doktora grāda. Trešajā lasījumā Saeima, ievērojot sociāldemokrāta Pauļa Kalniņa (1872-1945) argumentāciju, par nepieņemamu atzīstot situāciju, ka par zinātniskiem grādiem spriedīs personas bez zinātniskiem grādiem, nolēma ierobežot šādu profesoru atrašanos amatos, nosakot, ka doktora grāds iegūstams Universitātes padomes noteiktajā laikā (56. pants). Universitātes padomes lēmumu par rektora ievēlēšanu un atstādināšanu sakarā Ministru kabinetam bija suspensīvā veto tiesības.
Universitātes pārvaldē faktiski nepiedalījās ārpus universitātes esošas personas. Nosacīti par šādām personām var uzskatīt goda biedrus, kas ietilpa Universitātes padomē un kuru darbība atšķirībā no citiem padomes locekļiem neaprobežojās ar vienu gadu (6. pants), tomēr goda biedrus kvorumā neskaitīja (14. pants). Goda biedrus izraudzījās Universitātes padome (8. panta 1. punkta d. apakšpunkts) ar “2/3 no visām padomes locekļu balsīm” (13. pants), ja lemšana noritēja īsi pirms Universitātes gada svētkiem (28. septembrī); citos gadījumos tikai “ar vienprātīgu lēmumu” (78. pants). Goda biedriem bija jābūt tādām personām, “kas ar savu darbību izcilus kārtā veicinājušas zinātni, mākslu vai techniku vispāri, vai ar sevišķiem nopelniem darbojušās Latvijas kulturelās uzplaukšanās labā” (77. pants).
Akadēmisko struktūru noteica satversme, bet izmaiņas bija saskaņojamas ar Saeimu (8. panta 6. punkts). Praktiski Saeima lēma par Universitātes štata vietām.
Universitātes pilnvaras juridisku personu dibināšanā saistāmas ar zinātniskām biedrībām un studentu organizācijām. Proti, satversme paredzēja Universitātei Universitāte tiesības dibināt zinātniskas biedrības (102. pants), bet studentu organizāciju sakarā noteica Universitātes padomei tiesības tās apstiprināt (8. panta 2. punkta g. apakšpunkts). Praktiski tas nozīmēja, ka, neesot Universitātes padomes piekrišanai, nevarēja lemt par juridiskas personas studentu organizācijas veidā dibināšanu, reorganizēšanu vai likvidēšanu, bet Universitātes padomes iebildumi varēja būt ne tikai iemesls studentu organizācijas pārvaldes izmaiņām, bet arī likvidēšanai. Universitātes satversmes 94. pants paredzēja pienākumu ievērot Universitātes padomes noteikumus, bet organizācijas statūtu vai Universitātes padomes noteikumu neievērošana bija noteikts kā pamats Universitātes padomei slēgt attiecīgo organizāciju. Sociāldemokrāts Nikolajs Kalniņš (1894-1942) savā runā par ieceri aizliegt studentu organizāciju telpās, kā arī studentu sarīkojumos lietot alkoholiskus dzērienus, norāda uz tā laika juridisku studentu organizāciju novērtējumu: “Studentu organizacijas neietilpst vispārējās organizacijās un kad būs runa citā likumā par biedrošanās brīvību, tad tur par universitates korporacijām, studentu organizacijām, kultureliem vai pašizglītības pulciņiem, pastāvošiem pie universitates gan runa neies” (379. sl.). Jābilst, ka gluži tāpat kā studentu padomes pārstāvju skaits Universitātes padomē arī piezīme pie 94. panta, kas domāta žūpības apkarošanai, izraisīja daudz plašākas diskusijas nekā Universitātes pārvaldes jautājumi.
Universitātes autonomija laika griežos
1919. gada 28. septembrī izglītības ministrs Kārlis Kasparsons Latvijas Universitātes atklāšanā teica plaši citētos vārdus: “Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas augstskolu. Brīvi pētīt, brīvi mācīt ir pamata nosacījums mūsu jaunai gaismas pilij,” (Valdības Vēstnesis, Nr. 50, 1919, 30. septembrī, 4. lpp.). Desmit gadus vēlāk Pēteris Zālīte (1864-1939) - Latviešu Nacionālās Padomes loceklis, Latvijas Universitātes profesors, filozofijas doktors un Latvijas autonomijas idejas aizsācējs - Latvijas Universitātes jubilejai veltītajā rakstā pauda: “Latvijas valsts un Latvijas Ūniversitāte ir vienotas nesaraujamām saitēm. Viņas viena no otras atkarīgas un nevar viena bez otras pastāvēt, attīstīties un izveidoties līdz pilnībai. [..] Piepildījušās ir mūsu ilgas. Mums tagad ir sava neatkarīga valsts un ir arī sava Ūniversitāte [..]” (Studenta Dzīve, Nr. 1, 1929, 27. septembris, 1. lpp.). Latvijas Republikas un Latvijas Universitātes likteņu izjūtas saistība jūtama 1940. gadā. 1940. gada 23. augusta Padomju Latvijā lasām, ka “Ministru kabinets apstiprināja šādus jaunus mācības spēkus LPSR ūniversitātē: prof. Pēteri Valeskalnu, prof. Jāni Paškēvicu, prof. Voldemāru Miški, ārk. prof. Jāni Kalnbērziņu un ārk. prof. Jāni Avotiņu” (2. lpp.). Mēnesi vēlāk, 25. septembrī Ministru kabineta apstiprinātā profesora un kopš 29. jūlija Ministru kabineta ieceltā rektora pienākumu izpildītāja Paškēvica (Cīņa, Nr. 44, 1940, 2. augusts, 8. lpp.) vadībā izstrādātos Latvijas valsts universitātes statūtus pieņem Latvijas valsts universitātes padome (Padomju Latvija, Nr. 41, 1940, 26. septembris, 11. lpp.). 1940. gada novembrī statūtus apstiprināja LPSR Tautas Komisāru Padome (Cīņa, Nr. 129, 1940, 12. novembris, 7. lpp). Statūti, cita starpā, paredzēja, ka Latvijas valsts universitāte “apstiprināta un var tikt likvidēta vienīgi ar PSRS tautas komisāru padomes rīkojumu”, ka universitātes “īpašumi ir valsts īpašumi”, turklāt bija noteikts, ka statūtus apstiprina un groza Vissavienības augstskolu lietu komiteja pēc LPSR Izglītības tautas komisariāta priekšlikuma (Jaunais Komunārs, Nr. 42, 1940, 3. oktobris, 4. lpp.), līdz ar to normatīvi un arī faktiski Latvijas Universitāte vairs nebija juridiska persona, bet iestāde ar iestādei raksturīgu autonomijas neesību organizatoriskā, finansiālā, personāla un akadēmiskā ziņā.
1991. gada 30. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome, kā rakstīja 1991. gada 1. oktobra Diena, “oficiāli atzina Latvijas Universitātes neatkarību”, tomēr arī rektors Juris Zaķis apzinājās un pauda, ka Latvijas Universitāte vēl neatbilst Eiropas augstskolu prasībām. Deviņdesmito gadu Universitātes rektoram Zaķim patika lietot klasisko citāts: “Tikai pēc tam, kad tika nodibināta Latvijas universitāte, pa īstam tika nodibināta Latvijas valsts.” Tikai 2005. gada 23. augustā, Ministru kabinetam lemjot Satversmes 81. panta kārtībā, Latvijas Universitātei bija beidzot atgriezts tās personas statuss, proti, atvasinātas publiskas personas statuss un līdz ar to ar šo statusu saistītais un Rietumeiropas universitātei nepieciešamais un vēl Tērbatā iecerētais autonomijas minimums. Ar 2006. gada Saeimas Augstskolu likuma grozījumiem tas tika nostiprināts, ar 2011. gada grozījumiem papildināts (piemēram, nostiprināta rektora, satversmes sapulces un akadēmiskās šķīrējtiesas kā publiskas personas orgānu loma), bet ne pilnībā pabeigts. Pēdējos astoņus gadus šajā jomā leģistikas jaunradē likuma līmenī bija klusums. Vētra šovasar. Ja Latvijas Universitātes rektora Ernesta Felsberga vadītai 1. Saeimas izglītības komisijai bija nepieciešami vien divarpus mēneši intensīva darba, lai sasniegtu tam laikam progresīvāko un Latvijas valstij atbilstošāko risinājumu, tad kopš “Latvijas Universitātes neatkarības” atzīšanas pieredzam jau devīto Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, kas arvien vēl nevar izvest dzīvē līdz galam universitāšu autonomijas pilnveidi.
Kristīne Jarinovska,
2005. gada 23. augusta likuma referente.