Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Likumprojekts "Dzīvojamo telpu īres likums" ir prettiesisks un amorāls pēc būtības

Biedrība “Ausma”- Atkārtotais ekonomikas ministrijas likumprojekts “Dzīvojamo telpu īres likums” piespiedu dzīvokļu īres attiecības paredz realizēt dzimtbūšanas režīma garā vai Denacionalizēto māju īrnieku jautājumā būtu nepieciešama valsts prezidenta likumdošanas iniciatīva* Ekonomikas ministrija (EM) 06.12.2108. ar Nr.144/lp13 atkārtoti ir sagatavojusi un iesniegusi Saeimā likumprojektu “Dzīvojamās telpas īres likums” (Saeimas likumprojekta Nr 1260/Lp12), kas ir 2014.gadā Saeimā noraidītā likuma kārtējais brāķis. Ministrijas augsta ranga ierēdņi ar lielu degsmi un sparu sagatavoja jaunu likumu, par kuru acīmredzami izriet secinājums – grib izrēķināties ar piespiedu (denacionalizēto māju) īres īrniekiem, padzenot viņus uz ielas, ja nesolās maksāt māju īpašniekiem tik, cik viņi pieprasīs un lai izslēgtu no aprites spēkā esošā likuma 8.un 13.pantu, kas neļauj „iztīrīt” māju no īrniekiem.

Likumprojekts "Dzīvojamo telpu īres likums" ir prettiesisks un amorāls pēc būtības, jo tas paredz rīkoties „policejiskā mērcē”

Uzskatam, ka kā iepriekšējais, tā pašlaik plānotais šāds likuma nosacījumu risinājums ir nepareizs, nevajadzīgs un nepamatots pēc būtības.

No M. Audera atbildēm masu medijiem un klātienes sarunās var saprast, ka ar jaunām vai tām pašām tendencēm, īres attiecības tiek vēl vairāk sarežģītas, samudžinātas, radītas jaunas neskaidrības un pilnīgi nevajadzīga vairāku institūciju iesaistīšana šo attiecību risināšanā, tajā skaitā ar īres līgumu reģistrēšanu zemesgrāmatā un citam darbībām, kad šīs attiecības, mūsu skatījumā, ir regulējamas vienkāršāk vai vairākuma gadījumos jau ir noregulētas Civillikumā un papildus iejaukšanās ar šādu likumu nav nepieciešama. Ir jāsaprot, ka īres līgumi ir mainīgs process, kuram grūti vai neiespējami būs izsekot to izbeigšanai vai jaunu slēgšanai vai būs jāziedo lieli materiālie un laika ietilpības līdzekļi to reģistrācijai un pārreģistrācijai, kontrolei un uzraudzībai.

2016.gada 8.augusta mūsu, Denacionalizēto māju tiesību biedrības "Ausma" atbildot uz M. Audera skaidrojumiem, kas tika izteikti rakstā: http://www.vmeste.lv/likumi/zakon-o-najme-gotovy-k-perevorotu.html. Ekonomikas ministrijai nosūtījām savu atzinumu un piebildes, arī to, kas tika izteikts arī citos rakstos, bet tā kā „ciets mūris”, no savām idejām neatkāpjas. Vai tiešām šāda attieksme notiek pēc „labas gribas” vai tomēr šī griba nav saistīta ar honorāra atstrādi? Varbūt šeit būtu bijis jāpastrādā arī KNABam?

Ekonomikas ministrijas ierēdņi vai šī likuma aizstāvji mūsuprāt sabiedrībai cenšas iegalvot to, kā nav, ka:

(1) pašreizējais likums „novecojis” (grozīts vismaz 14 reizes) un „kavē” dzīvojamās telpas īres tirgus attīstību, gan nevar saskatīt, kā to likums sasniegs;

(2) jaunajā līkumā tiekot plānots ieviest visu īres līgumu reģistru, lasi - tādu reģistru, kas nav realizējams;

(3) dzīvokļa, mājas īpašnieki varēšot vērsties zemesgrāmatā un lūgt pieņemt lēmumu, kas būs par pamatu izpildraksta izsniegšanai un īrnieka izlikšanai no dzīvokļa (lasi: bez tiesas un izmeklēšanas, ērtāk ka „troiku laikā” deportēt uz ielas, uz nekurieni);

(4) turpmāk ģimenes locekļiem nebūs tādas pašas īres tiesības, kā īrniekam, kurš noslēdzis līgumu, proti, izīrētājs pats varēs izlemt - deportēt īrnieku uz ielas vai slēgt jaunu līgumu pēc savu iegribu apjoma;

(5) vairs nebūšot beztermiņa līgumu, kas atvieglošot strīdu starp saimnieku un īrnieku, lasi - nevis atvieglos, bet ļaus izīrētājam pilnu varu pār īrnieku. Šī norma, kā daudzas citas normas, izslēdz īrniekam tiesības uz tiesu;

(6) maksu par dzīvokļa īri esot jānosaka no vidējās īres cenas mājā, proti, atņemot īrniekiem tiesības uz taisnīgu tiesu, jo kādu īres cenu izīrētājs būs jau noteicis jauniem īrniekiem, tāda jāpieņem vai jāatstāj dzīvoklis utt. Pareizi raksta Dienas Bizness virsrakstā, ka: https://www.db.lv/komentari/ires-cenas-krietni-augstakas-par-iedzivotaju-maksatspeju-489344, bet rakstā izkropļo būtību un, atklāti sakot, kultivē melus, nepatiesību un stāsta, ka tas domāts investīciju attīstībai un dzīvojamo telpu īres attiecību sakārtošanai, sabalansēšanai. Tā ir “sabalansēšana”, ja likums nosaka, cik un kas jāiekļauj īres maksā un piešķir tiesības izīrētājam šos maksājumus aprēķināt pēc sava prāta, pēc sava bezizmēra apetītes?

Šajā likumprojektā izsludinātais mērķis - mājokļa (?) pieejamības veicināšana un taisnīga līdzsvara nodrošināšana starp izīrētāja un īrnieka interesēm tiek grauts un ārdīts

Cik var nojaust, EM Dzīvojamo telpu un celtniecības politikas departamenta atbildīgā amatpersona Mārtiņš Auders pēc šī, neveiksmīgā, 2014. gada likumprojekta ne tikai netika sodīts, bet gan iecelts vēl atbildīgākā amatā - par departamenta direktoru.

Lasot kārtējo likumprojektu, redzam, ka tas maz atšķiras no iepriekšējā varianta nosacījumiem, ar kuriem tika paredzēts likvidēt denacionalizētā īrnieka statusu ar policejiskiem paņēmieniem, par kuru pie Latvijas Avīzes rīkotā „apaļā galda” policijas pārstāve paziņoja, ka tā nevarēs piedalīties šāda likuma realizācijas nodrošināšanā, jo tas neatbilst spēkā esošo policijas funkciju pienākumos.

Likuma pantu turpinājumā neatradīsiet nevienu pantu, ka šis likums to risinātu, bet gan tā jēga tiek izkropļota līdz absurdam un tiesiskām aplamībām ar īrnieku tiesību ierobežošanu.

Vienīgā patiesā īres attiecību “sabalansēšana”, ir īres maksas sabalansēšana ar iedzīvotāju algām, pensijām - maksātspēju

Pabalsti, palīdzība, ar ko likumu taisītāji mēģina piesegties un it kā risināt jautājumu, nav šo piespiedu īres attiecību jautājums. Mūsu skatījumā aplikt īrniekus ar nesamērojamu īres maksājumus ar maksātspēju, tos aizvietojot ar sociālā budžeta pabalstiem nozīmē ar likumu izkrāpt līdzekļus no sociālā budžeta, tos viltīgi maskējot ar “pabalstu” vai “palīdzību” (!?). Atklāti un nekaunīgi izlaupot sociālo budžetu!

Likumprojekts ignorē Civillikuma 1229 pantu, kurā noteikts, ka „dzīvokļa tiesība, kas piešķirta vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šās tiesības izlietotājs”? Te nu bija - likumprojekts liedz ģimenei vienādas tiesības ar līgumslēdzēju, pasludina, ka ģimenes locekļi īres tiesības nemato, ja īrnieks ģimeni atstāj vai pārtrauc īres tiesiskās attiecības. Paveras visas iespējas īrnieka ģimeni pakļaut izīrētāja patvaļai un jauniem īres noteikumiem vai pieprasīt doties uz visām četrām pusēm. Tās nav represijas?

Atkal piespiedu norma un totāla iejaukšanās īres tiesiskajās attiecībās, īpašnieku un īrnieku ar likumu paredz piespiest rīkoties pretēji Civillikumā noteiktajai kārtībai un liek slēgt tikai terminētu līgumu, ar ierobežotu laiku. Vai minētie nosacījumi neliekas kā absurds?

Likumprojektā, mūsuprāt, plāno apiet, ignorēt arī Satversmes tiesas ( turpmāk - ST), 2006. gada 8. martā lietā Nr. 2005-16-012011 spriedumu, kurā vērtējot vai tiesiskās paļāvības princips šajā lietā ir pārkāpts, konstatē, ka tādējādi īpašuma reformas apstākļos, pieņemot minētos likumus viens no likumdevēja mērķiem bija līdzsvarot likumīgo namīpašnieku un pirmsreformas īrnieku intereses, tādēļ ST nolēma atzīt 2004. gada 20. decembra likuma “Grozījumi likumā “Par dzīvojamo telpu īri” 13. pantu daļā par grozījumiem likuma “Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 4., 5., 7. un 8. punktā par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam un spēku zaudējušu no 2007. gada 1. janvāra, kuros tika paredzēts ik gadu paaugstināt denacionalizēto māju īrnieku īres maksu, kas pierāda, ka īres maksas paaugstināšanā tika pārspēta maksa pat salīdzinājumā ar dzīvojamām mājām, ko maksā dzīvokļu īpašnieki, piemēram, kurās dzīvokļi pieder dzīvokļu īpašniekiem, kuri atbildīgi par mājas uzturēšanu pilnā apjomā, nevis kā īrnieki, kuriem nav pienākums uzturēt izīrētāja mājas tirgus vērtību.

Vienalga māju īpašnieki izsakās, ka piespiedu īrnieki parazitē uz viņu rēķina, maz maksā un nav par ko remontēt un uzturēt īpašumu, tādēļ viņi no jauna tika vērsušies Satversmes tiesā (ST) par likuma 8.panta atzīšanu par spēkā neesošu.

Satversmes tiesa 2014.gada 7.jūlija spriedumā lietā Nr.2013-17-01 atzina likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8. panta pirmo teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un pieteikumu par 8.panta atcelšanu noraidīja.

Rada izbrīnu tas, ka namīpašnieki (gan galvenokārt šo - denacionalizēto māju pārpircēji) labprāt „karo” ar īrniekiem, izvirza pret viņiem pretenzijas, bet nevēršas kopā ar īrniekiem pret valsti, lai namīpašnieku mājas valsts atbrīvotu no piespiedu īrniekiem, šiem īrniekiem kompensējot dzīvokli natūrā vai naudā, kā tas notika ar Krievijas armijas ģimenes locekļiem, kuriem kompensēja dzīvokļa vērtību, kad viņi atstāja dzīvokļi un izbrauca no Latvijas. Latvijā dzīvojošos var turpināt vajāt vai lai viņi „labprātīgi” bēg no valsts?

Vai tiesām visi šie ST, Civillikuma un Satversmes nosacījumi tiks aizslaucīti zem tepiķa, sabotēti? Bet smejies vai raudi - likumprojektu saskaņoja ieinteresētās ministrijas, to akceptēja Valsts sekretāru sanāksme, Koalīcijas padome, MK komiteja un Ministru Kabinets (Māris Kučinskis), to pašlaik dedzīgi atbalsta Saskaņas deputāti.

Tāpat par šo jauno likumprojektu 2016.gada 17. septembra radioraidījumā tika minēts, ka kārtējo reizi tiek mēģināts sašaurināt īrnieku tiesības vai tml., bet patiesība, mūsuprāt, slēpjas citur - likumprojekts tiek gatavots ar dziļi slēptu ieganstu, proti, ar viltotu ieganstu it kā sakārtot visu īres tiesību sistēmu, gan paredz vienīgi “izrēķināties” ar piespiedu īres īrniekiem, denacionalizēto māju īrniekiem, lai uz visiem laikiem likvidētu denacionalizēto īrnieku statusu, lai pēc vajadzības denacionalizēto māju īrniekus varētu padzīt no dzīvokļa uz ielas, deportēt uz nekurieni vai šos īrniekus pakļaut māju īpašnieku pilnīgai patvaļai vai lai ļautu piedzīt no īrniekiem maksu pēc izīrētāja apetītes utt.

Īres maksas apmērs, ko paredz nostiprināt jaunajā īres likumā, mūsuprāt, pat ar minimālās alga celšanu uz 500 EUR, ir nereāls risinājums. Tiek lēsts, ka īres maksas likuma prasību nodrošināšanai uz katru īrnieka ģimenes locekli ienākumiem jābūt virs 600 EUR. .

Denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrība “AUSMA” jau izteica savu viedokli vairākos rakstos portālā Pietiek. com, NRA un Delfos par šo policejisko likumprojektu “Dzīvojamo telpu īres likums”, kas atrodas Saeimā un kuru ar milzīgi pārspīlētu degsmi to cildina un aizstāv arī Saskaņas deputāte Reģīna Ločmele-Luņova, kuras partija pat piesavinājusies sociāldemokrātisku piekari, bet kā izskatās deputātes kāda intervijā teiktais, Saskaņa rīkojas šauru grupu interesēs. Visi šie un citi raksti tika nosūtīti arī Ekonomikas ministrijas “likumprojekta augļotājiem”, taisītājiem, Saeimas deputātiem, bet vienai daļai laikam tik bieza āda, ka nekādi izteikumi cauri pie viņu smadzenēm netiek. Te jāvēršas vienīgi pie sazvērestības teorijas: kādi iemesli, ka demokrātiskā valstī tiek safabricēts, saskaņots un atbalstīts arī Saeimas komisijas vadības līmenī (Luņova- Ločmeles) jauns represiju akts, kas jau tika virzīts vēl nesenajā 2014. gadā, ko izdevās no Saeimas atsviest atpakaļ un atdot EM biedram - Mārtiņam Auderam. Ar jaunu centību šis censonis sagatavoja jaunu likumprojektu “Dzīvojamo telpu īres likums”, kas jau daudz “gudrāks “- viltīgāks, “gludāks” traktāts un, mūsuprāt, vēl agresīvāks represiju akts kā iepriekšējais, kas attiecas uz piespiedu īres tiesisko attiecību īrniekiem, kas ir denacionalizēto māju īrnieki.

Brīvā līguma īrnieki varēs izvēlēties īrēt dzīvokli, apejot šo likumu pamatojoties uz Civillikuma normām vai īrēt ar smagu īres maksas nastu, kas paredzēts likumprojektā, vai viņiem atliks doties svešumā un meklēt pienācīgas dzīves nodrošinājumu, kaut darbs būtu arī Latvijā, bet tā algas var nepietikt vien īres maksai.

Pirmkārt, uzskatām, ka Latvijā mājīpašuma denacionalizācija un īpašumā atdošana ir notikusi krāpšanas un interešu konflikta, korupcijas apstākļos. Piemēram, vairākums māju pirms okupācijas tika ieķīlātas, nauda saņemta un nav atmaksāta.

Valsts 50 gados mājas modernizēja un atjaunoja, un tagad mantiniekiem tās atdeva par velti, bez parādu atmaksas valstij. Lielu daļu mantinieki atgūto īpašumu pārdeva uzpircējiem, kuri Satversmes tiesā pieprasa atlaist īres griestus un īres maksas strauju palielinājuma summu saņemt no sociālā pabalsta budžeta, ar ieganstu - “palīdzība” maznodrošinātajiem.

Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ir iesnieguši iesniegumus, sūdzības, pretenzijas vai prasības augstākajām valsts institūcijām, tiesā Latvijā, Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) par ļoti daudziem noziedzīgiem darījumiem dzīvokļu un mājīpašumu jomā, diemžēl kā policija, tā prokuratūra un valsts augstākās amatpersonas šo noziegumu sfēru nerisina pat tajos gadījumos, kad ir savākti konkrēti pierādījumi par noziedzīgu īpašumu iegūšanu vai dzīvokļu izkrāpšanu. Te var tikai nojaust, ka, lai slāpētu korupcijas atmaskošanu, lai noziegumi paliktu neatklāti, tiek iedarbināta valsts amatpersonu uzpirkšanas sistēma, atstājot šo māju īrniekus par spīdzināšanas upuriem.

Ne tikai daudzi mājīpašumi tika noziedzīgi „denacionalizēti” (ap 40 %), bet arī tika izsaimniekoti desmitiem tūkstošu dzīvokļu, kuri atbrīvojās dažādu iemeslu dēļ.

Savulaik milzīgu masu tautas (ap 200 000 cilvēku) padarīja par maksātnespējīgiem un pakļāva masveida deportācijām no dzīvokļiem uz ielas, proti, 1994.-2004.g. - 10 gados pēc oficiālās Tieslietu ministrijas statistikas, tiesās tika iesniegtas prasības par 61 955 ģimeņu, vai par 185 865 cilvēku (ja vidēji ģimenē 3 cilvēki) izlikšanu. 1994.-2004.gados spriedumi stājušies spēkā par izlikšanu bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas, tas ir, uz nekurieni deportētas 34 782 ģimenes vai 104 346 cilvēki. Kā īpašumā nonāca šie izbrīvētie ap 35 000 dzīvokļu? Viennozīmīgi - izlaupīti.

Rīgā vien denacionalizēja vairāk kā 8 000 māju vai 87 000 dzīvokļu (87 tūkstošu ģimeņu vai ap 250 000 cilvēku tajos). Turpat, pretrunā ar likumu par denacionalizāciju, šo māju mantinieki privatizēja arī valsts vai pašvaldības dzīvokli, kurā viņi dzīvoja, bet varas iestādes tos atsavināt nepieprasīja.

Vai šie 250 000 cilvēki šajos gados kļuva maksātspējīgi, ja tikai šodien sāk runāt par minimālo algu 500 EUR, kuras var nepietiktu pat dzīvokļa īrei, ko plāno piedzīt no īrniekiem ar likumu? Vai ir godīgi šo cilvēkus dalīt “nodrošinātajos” un “maznodrošinātajos, kad viņi ienākumu starpība ir neliela? Jā, no 250 000 kādi 150 tūkstoši jau labi sen ir aiz robežas, kādi 50 000 atrada izeju no mājokļa strupceļa, bet ap 50 000 -60 000 gaida risinājumu. Bet cik vēl tādu ģimeņu ir joprojām, kuri sēž uz čemodāniem? EM neuzdrošinās vērsties pie patiesās piespiedu īrnieku statistikas, jo paredzamds, ka nenodrošināto ģimeņu vai cilvēku skaits var sniegties vairāku desmitu tūkstošu apmērā - ap 50-60 tūkstošiem, toties EM zelē skaitu ap 300 - 1500 „maznodrošināto, kurus it kā varēšot nodrošināt ar pabalstiem.

Lai īrnieki nevarētu aizstāvēt savas aizskartās mājokļa tiesības (Satversmes 96.p), valsts vara 90-tajos gados izdeva viltīgu atrunu likumu Eiropas Cilvēktiesību konvencijai uz kā pamata sūdzības ECT, kas tika vai tiek iesniegtas pret valsti vairākos simtos, ECT neizskata, norādot, ka tā ir “iekšējā lieta”.

Nav šaubu, ka denacionalizēto māju piespiedu īrniekiem ir tiesības saņemt naudas kompensāciju vai citu dzīvokli valsts vai pašvaldību mājā ar tiesībām to privatizēt par sertifikātiem. Pieļaujami arī jebkādi citi pasākumi (zemes piešķiršana, bezprocentu kredīti, sociālie pabalsti utt.), kurus atsevišķi īrnieki var pieņemt un ar tiem samierināties, tomēr atsavinātā dzīvokļa kompensācija naudā vai dzīvokļa piešķiršana ir pamatu pamats veiksmīgai dzīvokļu īres politikas nodrošināšanai, tajā skaitā, un īres namu būvniecības attīstībai.

Likumprojekts neatbilst satversmes 96.pantam, civillikuma normām, Satversmes tiesas spriedumiem, starptautiskām tiesību normām, kā arī izīrētāju un īrnieku brīvas gribas izpausmei

Savā vēstulē SO izteica protestu, ka:

(1) Likumprojekts ir pretrunā ar LR Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija spriedumu lietā Nr. 2013-17-01, ar kuru atzina spēkā esošā likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8. pantu par atbilstošu LR Satversmei, kas nozīmē, ka likumprojekts neatbilst Satversmei, ja likvidē šo likuma “Par dzīvojamo telpu īri”8. pantu.

(2) Likumprojekts ir pretrunā ar Augstākās Padomes 04.05.1990. Deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 8. pantu, kurā noteikts: „Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām…”;

(3) Likumprojekts ir pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu “Par Latvijas Republikas likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību", kura 4. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu «Par kompensācijām», kas līdz šim netiek pildīts, tādēļ uzskatām, ka ir prettiesiski noklusēt par šī Augstākās padomes 30.10.1991. lēmumu un izlikties, ka šāds lēmums neeksistē, kas ir amorāla un nosodāma pozīcija;

(4) Likumprojekts ir pretrunā ar LR Civillikuma 3. pantu, kurā definēts, ka neskartas paliek jau iegūtās tiesības;

(5) Likumprojekts ir pretrunā ar Civillikuma 1229. p., kurā noteikts, ka „Dzīvokļa tiesība, kas piešķirta vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šās tiesības izlietotājs”;

(6) Likumprojekts ir pretrunā ar Eiropas Sociālās hartas 31. panta 1. punktu, kurā teikts: “Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz dzīvesvietu, - nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai iegūtu dzīves vietu”;

(7) Likumprojekts ir pretrunā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. panta 1. punktu, ka … dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni;

(8) Likumprojekts ir pretrunā ar Latvijas Rebublikas Satversmes 96. pantu.

(9) Likumprojekts ir pretrunā ar Civillikuma 1587.pantu, kas paredz, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus, tas ir, ka minētajā īres līgumā “apsolītais” līdz šim laikam, jau no 1991. gada 30. oktobra, nav atlīdzināts. Šis īres līgums, kas savulaik tika noslēgts ar valsti (ar namu pārvaldi), atbilstoši likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 13. pantam ir atzīstams ierakstam zemesgrāmatā, kur noteikts, ka līdz Zemesgrāmatu likuma atjaunošanai jau noslēgto nomas vai īres līgumu reģistrācija valsts un pašvaldību iestādēs atbilstoši līdzšinējo likumu prasībām juridiskā spēka ziņā pielīdzināma ierakstam zemesgrāmatās (2126., 2174. pants), tādējādi denacionalizēto māju īrnieki ar šo īres līgumu ir ieguvuši lietu tiesību, kas ir spēkā arī pret trešām personām - pret mantiniekiem, kuri nebija tiesīgas vienpusēji pārņemt valsts (pašvaldības) funkcijas - izīrētāja tiesības.

EM, Tiesībsargs, Valsts prezidenta Kanceleja uz sūdzībām nekorekti atbild, ka pie visa vainīgs okupācijas režīms un, saistībā ar denacionalizāciju, valsts nevar uzņemties atbildību?

10. Likumprojekts ir pretrunā ar Civillikuma 2112.pantu, kas nosaka, ka nomas vai īres ir līgums ir tāds līgums, ar ko viena puse (šajā gadījumā pašvaldība) piešķir vai apsola otrai pusei par zināmu īres maksu kādas lietas lietošanu. Minēto dzīvokļa īres līgumu denacionalizētajās mājās valsts (pašvaldība) rupji pārkāpa un ar cita dzīvokļa īres tiesībām vai, kas dotu dzīvokļi iegūt īpašumā kā vairākums īrnieku, nenodrošināja

11. Likumprojekts ir pretrunā ar Civillikuma 2174. panta normu, kurā noteikts, kad znomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, ieguvējam jāievēro nomas vai īres līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemes grāmatās (2126.p.). Ja ieguvējs uzteic līgumu, kas nav ierakstīts zemes grāmatās, tad iznomātājam vai izīrētājam jāatlīdzina nomniekam vai īrniekam visi zaudējumi, kādi viņam nodarīti ar līguma priekšlaicīgu izbeigšanu.

12. Likumprojekts ir pretrunā ar Civillikuma 1779.pantā noteikto, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Tātad, atdodot mājas īpašniekiem, valsts ar bezdarbību nenodrošinot denacionalizēto māju īrniekiem iegūt līdzvērtīgu dzīvokli īpašumā, ir atbildīga par nodarītiem zaudējumiem.

Bez tam ir pamats uzskatīt, ka šis likumprojekts neatbilst ne tikai Satversmei, bet arī Eiropas Cilvēktiesību deklarācijai un ir ne tikai juridiski pretrunīgs un prettiesisks, bet arī aplams pēc būtības, domāts šauru grupu interešu nodrošināšanai. Tas ierobežo abas puses, kā īrniekus, tā izīrētājus slēgt īres līgumu pēc saviem ieskatiem, likumā nosakot, ka to drīkst slēgt ne ilgāk par 10 gadu termiņu. Bez tam likums jau iepriekš nosaka, kādi maksājumi iekļaujami īres maksā un šo maksājumu summu nosaka izīrētājs, ar dažādām manipulācijām - slēgt vai neslēgt jaunu līgumu pēc termiņa beigām, ja mainās īpašnieks, ja īrnieks miris un citos gadījumos, kas vērtējams kā represijas. Nav saprotams arī tas, ka partijas Saskaņa deputāte Ločmele - Luņova, kura vada šo Saeimas apakškomisiju, šādu likumprojektu aizrautīgi slavina portālā Press.lv intervijā, ka šis likumprojekts atrisinās visas ieceres un būs efektīvs rīks pret negodprātīgiem īrniekiem, pie tam palikšot spēkā kā vecais likums ”Par dzīvojamo telpu īri” kā denacionalizēto māju īrnieku likums, tā šis - jaunais “Dzīvojamo telpu īres likums” - pārējiem īrniekiem. Atvainojos, kā deputāte var paust šādu murgu, jo ja paliek spēkā divi likumi un to panti ir pretrunā, piemērojams būs jaunākais. Tātad, divu likumu, kā šajā gadījumā, atstāšana spēkā, ir provokatīva ideja, denacionalizēto māju - piespiedu īrnieki tiks tracināti un izspiesti no mājokļa pēc jaunākā likuma, uz ielas.

Tiesībsargs, Ekonomikas ministrija un Valsts prezidenta kanceleja jauc kārtis?

Tika atgādināts, ka denacionalizēto māju īrnieku tiesības aizstāvošās sabiedriskās organizācijas (turpmāk - SO) nevar samierināties ar šādu valsts varas netaisnīgu likumprojektu, ierobežojot ne tikai denacionalizēto māju īrnieku tiesības un protestē pret šo māju īrnieku dubulto diskrimināciju salīdzinājumā ar vispārējo dzīvojamo māju privatizācijas tiesisko statusu privatizēt īrētos dzīvokļus, kas tika piešķirti vienādos apstākļos un uz vienādiem noteikumiem, sadalot pirmsreformas īrniekus divās šķirās - labajos un sliktajos.

Iepazīstoties ar minēto Ekonomikas ministrijas (EM) atbilžu vēstulēm, tajās neatradīsiet nevienu atbildi uz pretenzijā izteiktiem iebildumiem un priekšlikumiem. Tostarp minētās likumu normas, ko pieprasām ievērot, EM ieskatā it kā neeksistē. To pārkāpumu sērija netiek apskatīta, bet uz CL 3.pantu EM norāda, tēlaini izsakoties, ka to varot arī mīdīt kājām - šīs tiesības neesot mūžīgas, varot neievērot.

Tie ir meli, jo šī norma ir "mūžīga" un piemērojama, kamēr tā ir spēkā.

Vienlaikus Ekonomikas ministrijas nomenklatūras pārstāvis atbildē nekaunas atsaukties uz Tiesībsarga nekorekto un necienīgo, varētu teikt, nekompetento secinājumu (skat 4 punktus):

1) Tiesībsargs - "... sociālo tiesību īstenošana atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas [..], cieši saistīta ar katras valsts iespējām...".

Jautājums: Kāds sakars "ekonomiskajai situācijai" ar valsts nolaidīgo vai bezatbildīgo attieksmi, pretenzijā minētās valsts likumu normas nepildot un apejot?

2) Tiesībsargs - "... nostiprinātās tiesības uz mājokli nenozīmē, ka valstij ir pienākums katram piešķirt mājokli pēc viņa pieprasījuma un vēlmēm...".

Jautājums Tiesībsargam Jurim Jansonam un EM departamenta direktoram Mārtiņam Auderam un attiecīgi Valsts prezidenta Kancelejai, kuri atsaucas “UZ EKONOMISKO SITUĀCIJU”, kad un kurš denacionalizēto māju īrnieks ir prasījis piešķirt dzīvokli, ko nav pelnījis, ar motīvu - "man vajag, man pienākas"?

Denacionalizēto māju īrnieki prasa izpildīt pretenzijā uzskaitīto normatīvo aku noteiktos nosacījumus un nepieļaut, novērst atšķirīgos dzīvojamo māju privatizācijas noteikumus, jo, vieniem dodot tiesības privatizēt īrētos dzīvokļus, citai grupai to liedzot, tiek pārkāpts Civillikuma 1587. pants, dzīvokli nododot trešajai personai bez zaudējumu atlīdzināšanas, bez kompensācijas nodrošināšanas, kas noteikta minētajā AP lēmumā.

3) "... tiesības uz mājokli nenozīmē, ka valstij jāgarantē personas tiesības uz mājokli konkrētā īpašumā..." - izsakās tiesībsargs.

Jautājums: Kad, kādā dokumentā, kurš īrnieks ir prasījis nodrošināt tiesības uz mājokli konkrētā īpašumā, kad tiek prasīts novērst pieļauto diskrimināciju - atšķirīgu privatizācijas politikas realizēšanu pret atsevišķām iedzīvotāju grupām, kad vieni varēja privatizēt vienādos apstākļos piešķirtos dzīvokļus - iegūtās tiesības nodrošināt uz mūžu, bet citiem, denacionalizēto māju īrniekiem, šīs iegūtās tiesības (CL 3., 1229., 1587. p.) tika atņemtas un netika kompensētas ar citu dzīvokli vai kompensāciju naudā.

4) Tiedsībsargs - "... Satversmes 105. pants neparedz personas subjektīvās tiesības uz valsts garantētu īpašuma minimumu, piemēram, dzīvokli,".

Jautājums: atbildiet, lūdzu, kāds te sakars Satversmes 105. pantam ar valsts garantētu īpašuma minimumu, kad šī konstitūcijas norma nosaka ko citu - ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu". "Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību​."

Neviens īrnieks nav prasījis garantēt īpašuma minimumu, bet gan neatņemt jau iegūtās īres tiesības (CL Ievada 3. pants, Satversmes 96.p.) uz mājokli un nodrošināt tā privatizāciju vai to kompensēt.

EM citē nekorekto Tiesībsarga secinājumu, kas attiecas uz esoša īpašuma tiesību neaizskaramību, un šī panta daļu "pievelk aiz matiem", lai nokauninātu īrniekus, ka, re, jūsu prasības neatbilst Satversmei.

Denacionalizēto māju īrnieku prasība ir 105. panta daļā: "Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm." Proti, atgriežot īpašumu vienai grupai, nevar tikt aizskartas citas grupas iedzīvotāju tiesības uz mājokli bez attiecīga risinājuma un kompensācijas, ko arī tika paredzēts garantēt izpildot Augstākās padomes lēmumu "Par Latvijas Republikas likumu "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību", kura 4. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei likumprojektu "Par kompensācijām", kas joprojām ir spēkā, bet līdz šim nav izpildīts.

Ne Ekonomikas ministrijai ar likumprojektu, ne Tiesībsargam, tāpat Valsts prezidenta institūcijai nav tiesību ņirgāties, piesmiet šo un citas mūsu sabiedrisko organizāciju pretenzijā minētās spēkā esošo likumu normas un pazemot desmitiem tūkstošu denacionalizēto māju īrnieku, kas vedina secināt, ka šie īrnieki tiek pasludināti ārpus likuma, ka pret viņiem var vērst jebkuras represijas kā pret vainīgajiem (vai kā tautas ienaidniekiem) par to, ka notika okupācija un ka pēc 1940. gada Latvijas okupācijas tika nacionalizēti īpašumi. Šo valsts amatpersona institūcijām bija jāsaprot, ka okupācijas vara nodarīja kaitējumu visām iedzīvotāju kategorijām, tādēļ nodrošinot tiesiskumu vienai kategorijai uz citas grupas (īrnieku) rēķina ir prtettiesiski.

Lasot EM vēstuli jūs neatradīsiet nevienu teikumu ar atbildi uz izteiktajām pretenzijām. Nav saprotams arī Tiesībsarga cinisms, neizpratne vai maldināšana, interpretējot denacionalizēto māju īrnieku prasības, jaucot faktus un būtību, pilnīgi nepatiesi interpretējot Satversmi un izsakot nesakarīgus un nepamatotus viedokļus, kuri citēti EM vēstulē un šeit rakstā.

Tādējādi ar savu anomāliju pārpilnību apšaubāms ir ne tikai minētais likumprojekts, bet teiktais liecina arī par attiecīgu EM minētā likuma autoru kompetenci un pat godaprātu.

Diemžēl Valsts prezidenta Kanceleja arī izceļas ar nekompetenci vai maldināšanu un sniedz šādu atbildi citai denacionalizēto māju īrniekus aizstāvošai sabiedriskai organizācijai ar atsauci uz faktiem, kas neattiecas uz denacionalizēto māju piespiedu īrniekiem, tostarp, citējot Tiesībsarga melīgo un aplamo atbildi, nepamatoti atsaucās uz Satversmes tiesas spriedumu, ka Latvijas valsts nevar atbildēt par okupācijas rezīma nodarīto kaitējumu, kaut šeit nav nekāda sakara ar šādu secinājumumu, jo kaitējumu denacionalizēto māju īrniekiem nodarīja 1990.gada 4. maija atjaunotās Latvijas valsts varas amatpersonas, laužot likumīgi noslēgtu īres līgumu, savas tiesības vienpusēju pārceļot uz trešām personām - namīpašniekiem, proti, vienpusēji laužot Civillikuma 1587. panta nosacījumus, ka: tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Pārkāpjot šo un citus CL pantus, 4. maija deklarācijas 8.pantu u.c., valsts mūsu, denacionalizēto māju īrniekiem nodarīja kaitējumu - liedza dzīvokļa privatizācij , bet ja to nevarēja privatizēt (un to mēs neprasam privatizēt tieši šo dzīvokli), nekompensēja jau iegūtās īres tiesības, ko nosaka Civillikuma Ievada 3. pants un pārkāpa CPL 1.pantu un vairākas citas tiesību normas, proti, liedza tiesības uz privatizāciju vai kompensāciju, ja privatizēt šo dzīvokļi nevarēja utt.

Izsakām protestu arī par Valsts prezidenta (Egils Levits) Kancelejas maldinošo, totāli neprofesionālo un negodprātīgo atbildi, kurā denacionalizēto māju īrniekiem cenšas "piešūt" lietas, par kurām viņi nav atbildīgi un viņus tas nesaista, jo īrnieki prasa atgriezt atņemtās tiesības, dzīvokļi kompensējot natūrā vai naudā.

Uzskatām, ka, ja Valsts prezidents netiks iepazīstināts ar mūsu sūdzībām un pretenzijām, kas ir ne tikai denacionalizēo māju īrnieku nopietns cilvēktiesību aizskārums, bet līdz ar to netiek nodrošinātas arī mamīpašnieku tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu, uzturot mājā maksātnespējīgos piespiedu īrniekus, un ja netiks sniegta atbilde Satversmes 104.panta kārtībā, pēc būtības, apsveram iespējas pieprasīt prezidenta atbildi tiesas procesā.

Ar kādu nolūku bija vajadzīgs samudžināt atbildi ar nevajadzīgu normatīvo aktu citēšanu, ministriju kompetences piesaukšanu un citiem jautājumiem, kam nav nekāda sakara ar sabiedrisko organizāciju pretenziju un atbildi uz to? Drīzāk EM ar šādu attieksmi - traktātu uz 4 lapām - paredz izraisīt lasītājos neizpratni, apjukumu, kaut naivi domāt, ka ar tādu neatbilstošu atbildi uz pretenziju un neatbilstošu tiesību normu uzskaitījumu, pārsātināšanu var pārliecināt cilvēkus par ministrijas patieso nodomu, jo likumprojekts viscaur ir "vienos vārtos" - atsevišķu grupu interesēs, un nav ne mazāko centienu īrnieku un īpašnieku tiesību "sabalansēšanai", kā teikts vēstulē. Nekāda "sabalansēšana" nav paredzēta nevienā likumprojekta pantā. Un likumprojekta taisītāji nav arī norādījuši, kurā pantā ir noteikts īrnieku tiesību nodrošinājums.

Mūsuprā Valsts prezidenta Kancelejas atbilde ir tīšs kaitējums prezidenta prestižam.Bez tam uzskatām, ka Valsts prezidentam ir pilnīgs pamats izmantot savas likumdošanas iniciatīva tiesības un iesniegt Saeimā likumprojektu, lai beidzot izbeigtu jau 30 gadus ieilgušo denacionalizēto māju problēmas atrisinājumu, jo kā redzams, ar šo jautājumu netika galā 12. Saeima un nav manāms, ka to tiesikā veidā spētu atrisināt arī 13. Saeima. Tā gatavojas virzīt pieņemšanai tādu likumprojektu, kāds ir sagatavots un iesniegts Saeimā.

Ekonomias ministrija slēpj vai nesaprot, ka pastāv trīs īres tiesisko attiecību formas

Izvērtējot situāciju dzīvojamās telpās īres tiesiskās attiecības nav grūtu konstatēt, ka pastāv trīs īres tiesisko attiecību veidi, kuru attiecības regulējamas ar atsevišķi lukumu:

(1) Īres tiesiskās attiecības valsts un/vai pašvaldību īpašumos;

(2) Civillikuma kārtībā noslēgts īres līgums uz abu slēdzēju pušu brīvas gribas pamata, kas pastāv uz Civillikuma normu nosacījumiem;

(3) Dzīvojamās telpas piespiedu īres tiesiskās attiecības, kas izveidojās pēc namīpašumu denacionalizācijas.

Neviļus varam pienākt pie secinājuma, ka šo trīs īres attiecību formas nevar atrisināt vienā likuma minēto atšķirīgo attiecību dēļ, ko Saeimas komisiju sēdē arī atgādināja Saeimas Juridiskās pārvaldes pārstāve. Attiecībā uz denacionalizēto māju īrniekiem ir jāizstrādā jauns, cits likums.

Brīvprātīgas vienošanās gadījumā īres attiecības regulē Civillikums un pietiekami skaidri arī esošais likums „Par dzīvojamo telpu īri”, kaut gan katros kārtējos grozījumos (pavisam 14 grozījumi) aizvien tika sašaurinātas īrnieku tiesības un radīta aizvien lielāka spriedzes starp īrnieku un mājas īpašnieku. Šo attiecību apraksts neietilptu pat vienā lielā grāmatā.

Jau vairākus desmitu gadus piespiedu īres attiecībās valda ļoti asa, saspringta atmosfēra, ko nereti sauc par māju īpašnieku karu ar īrniekiem. To var saukt arī par “naida kurināšanu”, jo valsts vara ar likumu tieši vai netieši sarīda divas iedzīvotāju grupas - namīpašniekus ar denacionalizēto māju piespiedu īrniekiem, tas ir, rada naidu, ko nelabprāt vai vairākumā gadījumu nerisina tiesībsargājošās iestādes, bet šis likumprojekts namīpašnieku un īrnieku attiecības saasina līdz baltkvēlei.

Tātad nepieciešams jauns likumprojekts piespiedu īres attiecību pagaidu regulēšanai un izbeigšanai uz kompensāciju programmas pamata, kas bija jau noteikta ar denacionalizācijas uzsākšanu un vēlāk, tajā skaidri un nepārprotami noteikt negodprātīgu īpašnieku un īrnieku atbildību. „Šādu likumdošanas iniciatīvu gaidām no Valsts prezidenta Egila Levita.

Denacionalizēto māju piespiedu īres tiesiskās attiecības jāatrisina bez valsts represijām

Atkārtojam un papildinām, ka:

(1) Dzīvojamās telpas īres tiesisko attiecību risinājums gatavojamā likumprojektā ir nepareizs pēc būtības.

Tajā skaitā terminoloģija -„denacionalizēto māju īrnieki”- neaptver visas „piespiedu īres” īrnieku kategorijas, kuri dzīvo uz veco namu pārvalžu vai resoru īres līgumu pamata. Piespiedu īres attiecības pastāv privatizētajās mājās, resoru SIA mājās, baznīcu īpašumos un citās mājās, tādēļ būtu nepieciešams likumā noteikt vienotu nosaukumu: “piespiedu īres tiesiskās attiecības” un likums piespiedu īres attiecību regulēšanai un izbeigšanai uz kompensāciju programmas pamata.

Kā īrnieki, tā māju īpašnieki denacionalizētas mājās atrodas piespiedu attiecībās.

Tā vietā, lai risinātu atņemtā dzīvokļa kompensāciju, atbilstoši minētajam AP lēmumam, tika izdoti normatīvie akti, arī it kā par pabalstu šiem piespiedu īrniekiem. par Rīgas dome uz ko reaģēja ar saistošiem noteikumiem Nr.6 Personu, kurām nepieciešama palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā, reģistrācijas un palīdzības sniegšanas kārtība. Ja iedziļinās šajos noteikumos, nav grūti saprast, ka paredzētais „pabalsts” nav domāts īrniekiem, bet otrādi - īpašnieku iegribu un vēlmju apmierināšanai, ko viltīgi un nelikumīgi dēvē par pabalstu īrniekiem. Tā ir sociālā nodrošinājuma fonda līdzekļu izkrāpšana, ja neteikt, krimināli sodāma ļaunprātīga rīcība.

Denacionalizējot mājās ar denacionalizācijas vai privatizācijas reformu likumiem, māju mantiniekiem valsts šis māja atdeva ar apgrūtinājumu, neatrisinot īrnieku jautājumu, kas radīja piespiedu un naida attiecības. Dzīvokļu, māju īpašnieki jau daudzus gadus kratās nost no denacionalizētajiem īrniekiem, vēlas tikt vaļā no likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 8.un 13. panta un citiem šī likuma ierobežojumiem, bet piespiedu īres īrnieku lielākā daļa ar savu minimālo algu, kas pārsniedz maznodrošinātā algas vai pensijas lielumu, nespēj nedz maksāt pieprasāmo pēc māju īpašnieku gribas īres maksu vai iegādāties īpašumā citu mājokli, proti, abas puses ar likumu atrodas piespiedu situācijā. Tagad, jau vairākus gadus nu jau kā bijušie īpašnieki vai šo māju uzpircēji, rosina atņemt īrniekiem 8. un 13 panta tiesības, denacionalizēto māju īrnieka statusu, cenšas atņemt tiesības uz tiesisko paļāvību un taisnīgu risinājumu, kas bija paredzēts šīs reformas ieceres minētajos likumos par denacionalizāciju .

Proti, šajā sakarā 1991.gada 30. oktobrī Augstākā Padome pieņēma pareizu, godprātīgu lēmumu (laikam komunistiskā AP?!) «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību”, ar kuru Latvijas Republikas Ministru Padomei (valdībai) uzdeva līdz 1991. gada 1.decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu «Par kompensācijām» denacionalizēto māju īrniekiem, lai māju īpašniekiem būtu brīva izvēle atbrīvoties no bijušajiem īrniekiem un risināt jautājumu par mājas izmantošanu pēc saviem ieskatiem, slēgt ar īrniekiem jaunu īres līgumu atbilstoši tirgus cenām, bet iepriekšējiem īrniekiem dot brīvu izvēli - iegādāties dzīvokli īpašumā, vai pēc vienošanās, slēgt jaunu īres līgumu un īrēt to pašu dzīvokli. Mēs redzam, ka Latvijas valstī risinājums bija paredzēts līdzīgi kā Lietuvā, kur denacionalizēto māju dzīvokļus visiem 100 % īrniekiem kompensēja valsts.

Augstākās Padomes 1991.gada 30.oktobra lēmums nozīmēja, ka denacionalizējamo māju īrniekiem, ievērojot līdztiesības principus, tāpat kā citiem īrniekiem, kuri privatizēja savus īres dzīvokļus. Vai tām ģimenēm, kuras izbrauca no valsts ar Krievijas armiju un atstāja savus dzīvokļus, tika izmaksāta kompensācija. Latvijas pilsoņus var tracināt, spīdzināts un pazemot gadu desmitiem?

Bet denacionalizētajiem īrniekiem piešķirot citu līdzvērtīgu dzīvokli, bija paredzēts realizēt Satversmē (konstitūcijā) noteikto principu - viens likums viena taisnība visiem, proti, likumdevējs paredzēja garantijas, labvēlīgu risinājumu, bez diskriminācijas līdzīgi kā īrniekiem pašvaldības, valsts mājās. Arī māju īpašniekiem savā īpašumā būtu „brīvas rokas”. Īrnieki un namīpašnieki reformas gaitā balstījās uz „paļāvības principu”, ka valsts arī pret namīpašniekiem attieksies godprātīgi, - atdos īpašumu bez apgrūtinājuma.

Arī pēc tam Ministru kabinets un pašvaldības ar savu faktisko rīcību - bezdarbību, nepildīja likuma „Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 14. pantu, kurā noteikts, ka Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.martam izstrādā un līdz 2005.gada 1.jūlijam ievieš valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismus īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā. (20.12.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2005.).

Arī likuma «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» 15. panta 1.d. 2.punktā namu īrniekiem tika paredzētas sociālās garantijas, kas noteica tiesības pirmām kārtām saņemt brīvo, neizīrēto dzīvokli izsoles kārtībā. Kā jau teikts, liela masa dzīvokļu īrnieku izbrauca no valsts izbrīvējot dzīvokļus, saņēma kompensāciju. Šie dzīvokli, atklāti sakot, tika nolaupīti, izsaimniekoti pēc korupcijas principiem.

Patiesība izrādījās rūgta - abas puses - piespiedu īrnieki un šo māju īpašnieki tika atstāti attiecību kārtošanai galvenokārt pēc individuālām apkarošanās metodēm: kurš, kuru! Risinājums likumprojektā „Dzīvojamo māju īres likums” neapmierina, cik zināms, ne īrniekus, ne namīpašniekus. Tas, visticamāk, ir domāts vienīgi šauru māju, dzīvokļu uzpircēju grupu ambīciju nodrošināšanai.

Savukārt sabiedrībā, ne tikai starp māju īpašniekiem, bet arī starp advokātiem tiesnešiem un amatpersonām ir izveidojies aplams priekšstats, ka denacionalizēto māju piespiedu īrniekiem ir pienākums apmaksāt visus mājas atjaunošanas remontus, uz ko īpašnieki sastāda tāmes desmitiem tūkstošu EUR apmērā un sadala to „proporcionāli” uz īrniekiem maksāt kā īres maksu, kaut dzīvojamās mājas lielu daļu aizņem biroji, veikali, paši īpašnieki vai viņu radinieki, kas nav īrnieki, tas ir, visas mājas platību kā esošais likums, tā tagadējais likumprojekts paredz sadalīt uz īrniekiem, nepieminot citus mājas telpu lietotāju pienākumu segt savu daļu. Un likumprojekta taisītāji šeit minētos absurdus iestrādā šajā likumā. Ir vairāk kā netaisnīgi likt segt izdevumus pēc vienpusēji sastādītas tāmes un pretrunā ar Civillikuma 2134.panta prasībām, kas nosaka, ka izīrētājam vai iznomātājam jānodod lieta īrniekam vai nomniekam ar visiem tās piederumiem un tādā stāvoklī, ka pēdējais var no tās iegūt visu to labumu, kādu viņam bijusi tiesība no tās sagaidīt, kas izteikts arī speciālā likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 40.pantā. Pēc šī likuma izriet - jo sliktākā stāvoklī māja, kas nolaista un neuzturēta, atrodas antisanitārā stāvoklī, jāmaksā paaugstināta īres maksa.

Šī tiesību norma ar vārdu “labumi” nosaka tieši to, ka dzīvojamā telpa nav tikai dzīvoklis, bet plašākā nozīmē - “mājoklis”, kā tas definēts arī Satversmes 96.pantā. Te nu ir, ka šis likumprojekts atkal nerisina mājokļa tiesību nodrošināšanu un mājokļa „labumus” neuzskaita, apiet, nepiemin. Lai valda patvaļa un savstarpējie rēķini!?

Kā jau teikts, piespiedu īrniekiem vienpusēji no īpašnieka puses tiek uzlikts ne tikai uzturēšanas, bet arī remonta apmaksas pienākums, bet šāds noteikums tika iestrādāts arī likumā „Par dzīvojamo telpu īri”. Šim nolūkam denacionalizētie īrnieki atšķirībā no īrniekiem pašvaldību mājās, ar Pārejas noteikumiem tika aplikti ar paaugstinātu īres maksu, ko minētais ST spriedums atzina par neatbilstošiem Satversmei. Šis īpašnieku un īrnieku pienākumu „karš” turpinās ļoti agresīvi, sevišķi no namīpašumu pārpircēju puses, nereti arī no īrnieku puses. Cik ilgi tā var turpināties?

Par brīnumu, Ekonomikas ministrijas augstākie ierēdņi atkal un atkal gatavojas pārspēt šos ST atzinumus un denacionalizēto māju īrniekiem ar jaunu likumu gatavojas atņemt pēdējo iespēju „uz izdzīvošanu”, kultivējot, mūsuprāt, slēptu nodomu, it kā to dara visu īres tiesisko attiecību sakārtošanai un aizsardzībai no likumpārkāpumiem. Vai Latvijā vēl ir par maz „bēdu stāstu” saistībā ar īrnieku padzīšanu no dzīvokļiem uz nekurieni, ar taisnīgas tiesas spriedumiem?

Tā, piemēram, Rīgā laikā no 1995. līdz 2006.gadam tika izlikta milzīga masa parādos nokļuvušo īrnieku bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas (vairāk kā 38 000 ģimeņu, ko pierāda oficiālā tiesu statistika), tanī pat laikā ne mazums īrnieku atstāja savus dzīvokļus, izbrauca no valsts un saņēma izbraukšanas dzīvokļa kompensāciju. Atliek minēt, kur palika visi šie izbrīvētie dzīvokļi, ar kuriem, manuprāt, būtu bijis pietiekams daudzums nodrošināt ar dzīvokļiem lielāko daļu piespiedu īres īrnieku, bet paliek galvenais jautājums - kur palika šie uz ielas izmestie īrnieki? Kur palika izbrīvētie dzīvokļi?

Protams, pašlaik šis piespiedu īres attiecību īrnieku skaits ir samazinājies apmēram uz pusi vai vairāk, kuri nonāca izbraukušo kategorijā, daļa iegādājās savu dzīvokli, bet vienas daļas liktenis ir nezināms. Kādreiz pieņemšanā pēc piketiem pajautājām Vides un reģionālās attīstības ministram Mārim Kučinskim, kur palika izliktie uz ielas īrnieki, kas notiek ar šiem īrniekiem. Ministrs atbildēja neminstinoties, ka neko nezina par šiem īrniekiem, ka nav tādas uzskaites. Tā ir valsts gādība par saviem pilsoņiem?

Kompensācijas aizvietošana ar pabalstu vai „palīdzību” ir nekorekta un īrniekus pazemojoša

Īrnieki nav nonākuši neparedzētā stāvoklī, palīdzību neviens neprasa, bet novesti sistēmiskas valsts un pašvaldības darbības nolaidības un pat atsevišķu, daudzu amatpersonu noziedzīgas rīcības rezultātā.

Pazemojošos „pabalstus” izmaksāja nevis īrniekiem, bet ar to pabalstīja dzīvokļu pārdevējus, ja dzīvokli atbrīvo īpašnieka mājā dzīvokli vai „pabalstu” izmaksāja ar atšķirīgu attieksmi, nosakot pabalstu kategorijas atkarībā no ienākumiem, sadalīja nabagajos un „bagātajos”, ja īrnieka alga vai pensija bija augstā par noteikto normu, kaut tikai 5 lati vai nedaudz vairāk.

Tā vietā, lai risinātu atņemtā dzīvokļa kompensāciju, atbilstoši minētajam AP lēmumam, tika izdoti normatīvie akti, arī it kā par pabalstu šiem piespiedu īrniekiem. par Rīgas dome uz ko reaģēja ar saistošiem noteikumiem Nr.6 Personu, kurām nepieciešama palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā, reģistrācijas un palīdzības sniegšanas kārtība. Ja iedziļinās šajos noteikumos, nav grūti saprast, ka paredzētais „pabalsts” nav domāts īrniekiem, bet otrādi - īpašnieku iegribu un vēlmju apmierināšanai, ko viltīgi un nelikumīgi dēvē par pabalstu īrniekiem. Tā ir sociālā nodrošinājuma fonda līdzekļu izkrāpšana, ja neteikt, krimināli sodāma ļaunprātīga rīcība.

Īrnieku reģistrs jāsaskaņo ar „Dzīvesvietas deklarēšanas likumu”

Lai valsts papildus sakārtotu šī varianta līguma nosacījumus, to starp, ka šis līgums saistošs trešām personām un tiek pakļauts valsts kontrolei, līgums visticamāk jāsavieno ar „Dzīvesvietas deklarēšanas likuma” nosacījumiem, tajā izdarot grozījumus, ko jau nosaka dzīvesvietas deklarēšanas likuma nosaukums, ka deklarēšana ir dzīves vietas reģistrācija. Attiecīgi dzīves vietai jābūt pamatam - īpašums vai īres līgums.

Deklarēšana bez tiesībām īpašumā dzīvot ir fikcija, tāpat kā šāda fikcija ir arī ierakstīta Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, ka tā nerada juridiskas sekas. Deklarēšana rada dažādu labumu gūšanu: saņemt sociālo palīdzību, pabalstus, iegūt tiesības uz prestižāku skolu u.c. Vai tās nav juridiskās sekas, izņemot, ka tas nerada tiesības uz īpašumu.

Tātad, dzīvesvietu šajā likumā sasaista ar īres līgumu vai īpašumu un ar to visi īres līgumi jau tiek reģistrēti. Papildus reģistrācija nav nepieciešama. Katram indivīdam, ja rodas strīds, tiesības uz dzīvesvietu pierādīs dzīvesvietas deklarēšanas izziņa vai attiecīgas institūcijas (tiesu izpildītājs, notārs, tiesa, policija) ieskats šajā reģistrā.

Brīvas gribas līgumam šobrīd pietiek regulējuma un tajā valstij nav jāiejaucas tālāk, kā tas regulēts Civillikumā.

Uzskatām, ka pietiek ar to, ka līgums sasaistīts ar dzīves vietas deklarēšanu, kas nozīmē, ka līgums pēc mājas, dzīvokļa īpašnieka maiņas paliek spēkā kā noklusējums pirkuma līgumā. Deklarēšanas atzīme norāda, ka uz šo telpu pastāv īres līgums, kas saistošs trešām personām - pircējam u.c.

Valsts nav tiesiska tālāk iejaukties īres tiesiskajās attiecībās - uz cik ilgu laiku jāslēdz līgums, kādā pakalpojumu apjomā izmantot dzīvokli, palīgtelpas (pagrabu, bēniņus, šķūnīšus, u.c.), pagalmu autostāvvietai utt., kādā veidā jārisina strīdi, kas noteikti Civillikumā, citos likumos un līgumā. Tās taču ir pušu ekskluzīvas tiesības rīkoties ar īpašumu vai ar īres noteikumiem, piekrist tiem vai nepiekrist.

Priekšlikumi kā novērst piespiedu īres attiecības

Nav šaubu, ka atlikušajiem piespiedu īres attiecību īrniekiem, kuri vēl turpina dzīvot dzīvokļa piespiedu apstākļos vai izlikti (pat vardarbīgi izmesti uz ielas) no dzīvokļiem un nav saņēmuši kompensāciju, pretendē uz aizskarto mājokļa tiesību nodrošināšanu, ir jāizmaksā dzīvokļa kompensācija, tieši un nepastarpināti, bez nosacījumiem un jāatbrīvo māju īpašniekus un īrniekus no valsts un pašvaldību uzspiestajām pazemojošām attiecībām, jārealizē jau noteiktā kompensāciju programma, jāizstrādā jauns likums ”Par kompensācijām piespiedu īres īrniekiem”.

Secinājums:

  1. Piespiedu īres attiecības, ja neatrod risinājumu, šis EM likumprojekts ieved vēl lielākā strupceļā, kas var izraisīt lielu sašutumu un naidu pret valsts pārvaldi, pret valdošo koalīciju un arī pret Saskaņu, kura arī iet kopsolī un atbalsta šo nolādēto likumprojektu.

    1. Dzīvokļu (mājas) īpašniekam nav jāuztur piespiedu īres attiecību īrnieki, kuras radīja valsts un pašvaldību institūcijas, tādēļ ir jāizbeidz iepriekšējo gadu netaisnība īpašnieku tiesību ierobežošanai lietot savu īpašumu un īrnieku tiesību pārkāpumi;

  2. Vienīgais reālais risinājums - piespiedu īres īrniekiem, kuriem saglabājušās piespiedu īres tiesiskās attiecības vai kuri tika atstumti no dzīvokļu rindas vai uztur atņemto īres tiesību nodrošinājuma prasību, jāpiešķir dzīvokļa kompensācija naudā vai dzīvoklis, šim risinājumam nosakot pārejas periodu ar atsevišķu likumu;

  3. Atsevišķajā likumā „Par kompensācijām” nosakot, ka pēc kompensācijas saņemšanas piespiedu īres īrnieks var vienoties ar izīrētāju par jauna īres līguma slēgšanu “pēc vienošanās” vai atstāj īrēto dzīvokli 1- 3 mēnešu laikā, vai tiek izlikts ar visu ģimeni piespiedu kārtā;

  4. Pārejas periodā saglabājas jau nodibinātās īres attiecības, bet īres maksas līmeni šajā laikā nosaka teritoriālā pašvaldība, kas ir vidēji vienas pašvaldības teritorijas robežās;

  5. Bez tam, lai risinātu piespiedu īres attiecību izbeigšanu:

    1. Jānoskaidro, cik pavisam, bez šķirošanas pēc pārticības, dzīvokļu joprojām atrodas piespiedu tiesiskajās attiecībās un cik cilvēku šajos dzīvokļos dzīvo;

    2. Jāaprēķina ekonomiski-finansiālā nodrošinājuma apjoms, kas nepieciešams kompensāciju izmaksai naudā vai dzīvokļu būvei un izejot no iespējām, nosakot pārejas periodu;

    3. Jārisina jautājums par finansu piesaisti, iespējams, no Eiropas naudas, no pašvaldību budžeta, īrnieku līdzfinansējums utt.

    4. Jāatzīst, ka palīdzība vai pabalsts ir kategorija, ja īrnieks nonācis neparedzētās materiālās grūtībās, nevis kā kompensācijas aizvietošana, pie tam šo pabalstu nelikumīgi un faktiski novirzot izīrētāja interesēs vai samaksai par dzīvokļa pirkšanu, kad tiek meklēti varianti pabalsta naudas izņemšanai;

    5. Jāizstrādā un jāapstiprina pārejas perioda dzīvokļa piespiedu īres līguma paraugs.

Denacionalizēto māju tiesību biedrība „Ausma” lika cerības, ka partijas Vienotība Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš vairākkārt tika informēts par anomālijām likumprojektā un lūgts personīgi ieskatīsies šajā likumprojektā un, parakstot šo likumprojektu virzīšanai uz MK un Saeimu, atradīs civilizētu risinājumu bez īrnieku kārtējā pazemojuma un tiesību aizskāruma, bet izrādījās, ka viņam rūp šī “kārtējā OIKa” ieviešana un virzīšana uz pieņemšanu Saeimā. Kādēļ bijā šāda ministra Arvila Ašeradena attieksme, lasītāji, miniet trīs reizes un atminēsiet.

Tomēr šī likumprojekta pieņemšanas procedūras vilcināšana gadiem ilgi rāda, ka Saeimas atbildīgās komisijas deputāti tomēr šaubās, ka šis likumprojekts “nestrādās” un ka tas var tikt apstrīdēts Satversmes tiesā kā neatbilstošs Satversmei vai ka Saeima vispār šādu likumprojektu var noraidīt, neatbalstīt, jo tas izveidots ar secinājumu, kas izteikts rakstā: Vilis Seleckis: Kad tiesiskums pārvēršas par tiesiskuma bendi - DELFI

https://www.delfi.lv/.../vilis-seleckis-kad-tiesiskums-parversas-par-tiesiskum...

Tieši šo un rakstos minēto iemeslu dēļ Valsts prezidentu Eģila Levita k-gu lūdzam iepazīties ar šo problēmjautājumu un sabiedriskajām organizācijām, arī biedrībai „Ausma” sniegt juridiski pamatotu atbildi Latvijas Satversme 104.panta kārtībā.

===========================================

*Denacionalizēto māju tiesību biedrība „Ausma”

P.S. Atbildi piekrītam saņemt uz biedrības „Ausma” e-pasta adresi: imantsran@inbox.lv, elektroniski, pie tam, ka biedrības adrese pašlaik ir slēgta.