Negribētos, lai lācis ir drīzāk beigts, nekā dzīvs

“Viltus ziņas ir viens no spēcīgākajiem mūsdienu ieročiem, kas nemitīgi tiek laists cīņā par Latvijas iedzīvotāju sirdīm un prātiem.” Šis citāts pieder Latvijas valsts eksprezidentam Raimondam Vējonim, un viņš to pauda pēc mūsdienu mērauklas tālajā 2017.gadā. Kā apliecināja Covid-19 pandēmija, viltus ziņu plūsma nav samazinājusies, tieši otrādi, tā aug līdzīgi sniega bumbai. Zāles pret to ir zināmas - tā ir sabiedrības izglītošana medijpratībā un vietējās mediju telpas sistēmiska stiprināšana.

Nav jau tā, ka valsts varas pārstāvji nesaprastu mediju lomu demokrātijas stiprināšanā un sabiedrības redzējuma formēšanā attiecībā uz tām vai citām norisēm valstī. Ļoti apsveicams šajā ziņā bija pagājušajā vasarā paustais Valsts prezidenta Egila Levita paziņojums Nr.14 jeb “Viedoklis par nepieciešamo rīcību komerciālo plašsaziņas līdzekļu atbalstam to neatkarības, kvalitātes un plurālisma veicināšanai”. Sīkāk par prezidenta rosināto darbības plānu rakstīts Aijas Dulevskas publikācijā LV portālā. Apsveicami, ka kvalitatīvas, daudzfunkcionālas un konkurētspējīgas mediju vides tālākai veidošanai šogad par 3,7 miljoniem eiro pieaudzis arī valsts finansējums plašsaziņas līdzekļu atbalstam, un četrās atbalsta programmās no Mediju atbalsta fonda (MAF) šim mērķim paredzēti 4 524 505 eiro. Cits jautājums, vai ar to būs pietiekami Latvijas komerciālo mediju konkurētspējas veicināšanai. Te vietā atgādināt, ka lauvas tiesa no naudas Latvijas par Latvijas iedzīvotājiem mērķētajām reklāmām aizplūst uz globālajām tiešsaistes platformām.

Taču šoreiz vēlos pievērst uzmanību Valsts prezidenta paziņojumā teiktajam, ka “Neraugoties uz pareizajiem vārdiem plānošanas dokumentos, var teikt, ka gadu desmitiem valsts ir bezrūpīgi noskatījusies, kā noplicinās Latvijas informācijas telpa, un ļoti novēloti, tikai beidzamos gados ieviesti atsevišķi, bet nepietiekami plašsaziņas līdzekļu atbalsta instrumenti” (izcēlums no dokumenta oriģināla).

Tieši šī “bezrūpīgā noskatīšanās” jau tā nežēlīgās konkurences apstākļos, kad Latvijas komerciālajiem medijiem jākonkurē ar citu valstu medijiem, novedusi pie nelegālā satura patēriņa pieauguma un līdz ar to caur kaimiņvalsts informatīvajiem kanāliem plūstošās dezinformācijas plūsmas palielināšanās Latvijas kultūrtelpā. Nepietiekama finansējuma un sistēmiska atbalsta trūkuma dēļ mūsu valsts mediji kvalitatīvu, interesantu, konkurētspējīgu un dažādai auditorijai (izglītības līmeņa, vecuma, interešu ziņā) piemērotu saturu šobrīd spēj ražot, ja tā var teikt, turoties uz izdzīvošanas robežas.

Mediju redakciju veikta sabiedriski nozīmīga, augsti kvalitatīva satura radīšana, kas sekmē arī sabiedrības saliedētību un integrāciju, ir finansiāli ļoti ietilpīga. Tādēļ ir būtiski, lai MAF atbalsta programmu finansējums pirmām kārtām nonāktu pie tiem medijiem, kuri paši rada saturu, nevis tiek novirzīti citās valstīs ražota satura iepirkšanai. Šis princips būtu jāiestrādā arī Kultūras ministrijas paspārnē topošajās Latvijas mediju politikas pamatnostādnēs attiecībā uz valsts atbalsta pasākumiem komerciālajiem plašsaziņas līdzekļiem.

Tāpat, izstrādājot jauno nozares regulējumu, ir vitāli nepieciešams ieklausīties un reāli ņemt vērā mediju profesionālo asociāciju viedokļus, jo tieši nozares profesionāļi vislabāk pārzina tajā valdošo situāciju, kā arī ikdienā saskaras ar tiem “zemūdens akmeņiem”, kuri brīžam pārliekās birokratizācijas dēļ traucē nozares attīstībai.

Attiecībā uz raksta sākumā minētajām viltus ziņām vēlos atgādināt, ka dezinformācijas, melu un manipulatīvas faktu interpretācijas straumei, kuru sabiedrībai cenšas “iebarot” ar dažādu sociālo tīklu starpniecību un nelegāli pieejamo interneta saturu, pretsparu var dot vienīgi ar augsti kvalitatīvu oriģinālsaturu, kura radīšanā izmantota pārbaudītu avotu sniegta, patiesos faktos balstīta informācija. Tā ir aksioma, kuru pierādīt vairs nav nepieciešams. Tomēr bažas raisa tas, ka komerciālajiem medijiem balansējot uz sistēmiska atbalsta trūkuma “naža asmens”, mediju patēriņš sabiedrībā var sarukt līdz tādai robežai, kad, līdzīgi kā Andreja Upīša “Sūnu ciema zēnos”, lācis izrādīsies “drīzāk beigts, nekā dzīvs”. Un tas jau var novest līdz situācijai, kad vietējās informācijas telpas vakuums kļūs par reālu draudu valsts drošībai.