AS Grindeks pašlaik ir ne tikai Latvijas farmācijas nozares līderis, bet arī viens no lielākajiem ražotājiem un eksportētājiem. Tas ir uzņēmums, kas nepārtraukti attīstās un paplašina darbību. Uzņēmums šogad ir iegādājies ražotni Slovākijā un pašlaik koncentrējas uz tās attīstību.
Protams, ka cilvēkiem, kas saprot biznesu, ir skaidrs, ka šādā situācijā spekulācijas par it kā manu ieinteresētību AS Olainfarm iegādē ir pilnīgi nepamatotas. Es nezinu, kāpēc ir palaistas baumas un kālab tās tiek uzturētas. Varu tikai vēlreiz apstiprināt, ka mani nākotnes plāni ir saistīti ar Grindeks - koncerna apgrozījuma dubultošana ir pilnīgi iespējama jau pārskatāmā nākotnē.
Taču uzņēmējdarbības vide Latvijā ir tāda, ka pat vadošajiem, veiksmīgajiem uzņēmumiem attīstībā tiek radīti neiedomājami un gluži bezjēdzīgi šķēršļi, turklāt tos liek neviens cits kā pati valsts. Precīzāk - ne jau valsts, bet konkrēti tās pārstāvji - bezatbildīgi ierēdņi un amatpersonas.
Tā vietā, lai, piemēram, domātu par jaunu eksporta tirgu iekarošanu, ir jātērē laiks un līdzekļi, lai tiesātos ar valsts institūciju - Privatizācijas aģentūru (PA), kas izlēmusi pamēģināt noķert savu zelta zivtiņu duļķainā ūdenī, kuru iepriekš sabojājusi cita iestāde - Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).
Lai paskaidrotu lietas būtību, nedaudz par tās priekšvēsturi. 2009. gadā mans dēls Filips Lipmans oficiāli lūdza Finanšu un kapitāla tirgus komisijai sniegt skaidrojumu par viņa tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Finanšu instrumentu tirgus likuma saistībā ar viņa iecerēto AS Grindeks akciju iegādi.
Filips Lipmans vēlējās no atbildīgās institūcijas precīzi noskaidrot, vai gadījumā, ja kopējais viņa un vecāku akciju īpatsvars pārsniegs 50 procentu no visām Grindeks akcijām, neiestāsies situācija, kad citiem akcionāriem būs jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums.
FKTK savā oficiālajā atbildē nepārprotami norādīja, ka akcijas var droši pirkt un pēc to iegādes pārējiem akcionāriem nevajadzēs izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu. Toreiz FKTK šķita nopietna un atbildīga iestāde, kas atbild par savu atzinumu un kurai droši var uzticēties, tāpēc Filips Lipmans, neko ļaunu nenojauzdams, iegādājās 0,04 procentus uzņēmuma akciju.
Turpmākā notikumu attīstība parādīja, ka FKTK ierēdņiem uzticēties nevar. 2014. gadā komisijas ierēdņu nostāja strauji mainījās - esot jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums. Nevēloties skaidroties ar FKTK, situācija tika atrisināta, kad Filipa māte Anna Lipmane pārdeva viņai piederošos 0,04 procentus akciju.
Taču ūdens jau bija pamatīgi saduļķots, un kāds mazākuma akcionārs cēla prasību tiesā, apgalvojot, ka gadījumā, ja viņam būtu izteikts atpirkšanas piedāvājums, tad savas akcijas būtu pārdevis dārgāk.
Tiesa divās instancēs ir noraidījusi šo prasību kā nepamatotu, taču tas nenozīmē, ka taisnība uzvarējusi un iestājies ilgi gaidītais miers. Grūti noticēt, taču līdzīgu prasību tiesā iesniedza arī Privatizācijas aģentūra.
Kāpēc šī institūcija tā rīkojās? Izteikšu pieņēmumu, ka tāpēc, lai kaut kā mazinātu savas rīcības, kas neatbilst valsts interesēm, sekas. 2016. gada rudenī PA atklātajās izsolēs biržā pārdeva valsts pensiju speciālajā budžetā nodotos 2,29 procentus Grindeks akciju. Pārdošanas cena bija fantastiski zema - 3,85 eiro par vienu akciju.
Salīdzinājumam - 2015. gadā Grindeks akciju cena biržā bija no 4,9 līdz 7,23 eiro par vienu akciju. Šādas PA vadības rīcības motīvi nav zināmi. Ekonomikas ministrija un ekonomikas ministrs notikušo nepamanīja vai nevēlējās redzēt, neviens vainīgais nav sodīts.
Taču tad opozīcijas politiķi sāka uzdot neērtus jautājumus. Acīmredzot tāpēc, lai noveltu vainu no slimās galvas uz veselo, PA arī nāca klajā ar prasību, kuras mērķis ir tās radītos zaudējumus kompensēt, piedzenot no Grindeks īpašniekiem. Tas, ka tādā veidā var nokaut govi, kas dod daudz, daudz piena, PA klerkus laikam jau uztrauc vismazāk.
Līdzšinējā notikumu gaita gan liecina, ka beigu beigās taisnība tomēr uzvar, taču tās pierādīšanai paiet vairāki gadi. Politiķiem un ierēdņiem, kas tik daudz runā par tiesiskumu, labu uzņēmējdarbības vidi un ekonomikas izrāvienu, būtu vajadzējis mazāk dzesināt muti, bet nodrošināt vismaz kaut ko no solītā. Vai vismaz netraucēt ražotājiem. Taču ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens joprojām runā un sola, lai gan pēc visa notikušā ir grūti noticēt kaut vienam viņa vārdam.