Veselības aprūpes sistēmā akūta problēma ir zobārstu trūkums. Bērniem līdz 18 gadu vecumam jau ilgstoši nav pieejami tiem pienākošies valsts apmaksātie zobārstniecības pakalpojumi, kas ir sevišķi svarīgi akūtās situācijās. Bažās par to līdz Saeimai ir nonācis iedzīvotāju kolektīvais iesniegums par valsts apmaksātu zobārstniecību bērniem akūtās situācijās.
Arī atbildīgās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti 15. jūnija sēdē konstatēja - šim nolūkam nepieciešams papildus finansējums un jāpaaugstina tarifus. Tāda pati situācija ir arī ar citiem veselības pakalpojumiem. Veselības pakalpojumi mūsdienu modernajā pasaulē maksā tik, cik tie arī reāli maksā. Taču reāli soļi netiek sperti - Finanšu ministrija it kā nesaredz, kur reāli Veselības ministrija ieguldīs trūkstošo naudu, lai gan otrajai ir konkrēts līdzekļu izlietojuma sadalījums pa pozīcijām. Izpildvara mēmi klusē un gaida “uz kuru pusi tas vējš pūtīs!” Tikmēr gan mazie, gan lielie mūsu valsts iedzīvotāji gaida mēnešiem garās rindās pēc tik nepieciešamajiem pakalpojumiem un bendē savus zobus. Problēma ir akūta - vidējais pakalpojuma gaidīšanas laiks reģionos svārstās no 26 dienām Latgalē līdz pat 105 dienām Rīgas reģionā, liecina Veselības ministrijas apkopotie dati. Reģionos atsevišķi ir maz zobārstniecību, kur rinda īsāka par 11 dienām.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga komisijas sēdē ieskicēja, ka akūtās situācijās, īpaši pēc darba laika, brīvdienās un svētku dienās, bērni nevar saņemt valsts apmaksātus zobārstniecības pakalpojumus. Lai gan privātajā sektorā šādus pakalpojumus piedāvā, ne visām ģimenēm ir iespēja par to samaksāt. Ja sestdienās nepilngadīgiem akūtos gadījumos apmaksāti zobārstniecības pakalpojumi rindas kārtībā vēl ir pieejami, tad svētdienās nē, - nav speciālistu, kas to uzņemtos paveikt.
Akūtu mediķu trūkumu pastiprina arī birokrātiski sarežģījumi. Kāpēc situācijā, kad valstī kritiski trūkst ģimenes ārstu, piemēram, diplomēta ārste no Ukrainas, kas ir nokārtojusi valsts valodas eksāmenu, "Jelgavas poliklīnikā" joprojām nedrīkst strādāt par ģimenes ārstu, bet vienīgi par ārsta palīgu vai aizstājēju? Ukrainā viņai ir patstāvīga prakse. Loģiska izskaidrojuma tam nav. Ja pašiem trūkst cilvēku, jānodrošina, lai savas jomas profesionāļi no citām valstīm šeit var pilnvērtīgi strādāt.
Kā viena no būtiskākajām problēmām zobārstniecības pakalpojumu pieejamībā ir ne tikai speciālistu trūkums valsts apmaksātajā zobārstniecībā, bet arī valsts apmaksātais zobārstniecības manipulācijas zemais tarifs, - to pēdējo reizi pārskatīja 2018. gadā. Pēdējās pāris dekādēs finansējums zobārstniecībā nav kāpis (ja neskaita minimālās algas), taču materiālu cenas cēlušās ik gadu.
Zobārstam ir jābūt ieinteresētam strādāt gan ar pieaugušajiem, gan bērniem, par šo darbu vidēji saņemot tādu pašu stundas samaksu kā ārstējot pieaugušo. Tad būs arī rezultāts. Patlaban valsts politikas dēļ izveidojusies situācija, kad, ielaižot kariesu un regulāri profilaktiski nepārbaudot un nelabojot bērnu zobus, cilvēki pieaugušo dzīvē iestūrē jau ar bojātiem zobiem. Ja mazu bērnu zobiem neveic profilaktisku apskati, tad pieaugot viņi kļūst par potenciālo klientu pieaugušo zobārstu kabinetiem, kuri uz tā pelna. Tas ir absurds un rezultātā valsts veicina hronisku pacientu skaita pieaugumu. Latvijā pamatā ir jāatbalsta bērnu zobārstniecība, šim pakalpojumam ir jāatbilst vidējai izpeļņai, ko zobārsts iegūst, ārstējot pieaugušo. Pretējā gadījumā izveidojas situācija, kad zobārstniecībā vēršas pieaugušais ar ielaistām slimībām, par zobārstniecības pakalpojumiem maksājot jau desmitkārt vairāk. Tāpat ielaistas zobu slimības negatīvi ietekmē arī vispārējo cilvēka veselības stāvokli, jo ir potenciāls sirds slimībām, gastroenteroloģiskajām problēmām. Bērnus ir jānodrošina ar zobārstniecības pakalpojumiem, tā ir viena no primārās veselības aprūpes šķautnēm. Ir nepieciešamas ne tikai vispārējās veselības pārbaudes, bet arī zobu skrīnings un šo pakalpojumu tikai loģiski būtu apmaksāt līdzvērtīgi samaksai par pakalpojumiem, ko veic pieauguša cilvēka zobu aprūpei.
Patlaban valstī ir izveidojusies situācija, kad zobārstam nav finansiāli izdevīgi kā pacientus izvēlēties bērnus, jo cilvēka mūža pirmajos gados nav nepieciešamas sarežģītas stomatoloģiskas manipulācijas, kādas var vajadzēt pieaugušajam, piemēram, implantu ievietošanu. Bērnus visbiežāk ir profilaktiski jāapskata vai viņiem jāsablombē zobs. Tāpat no profesionālā viedokļa ir komplicētāk uzņemt mazos pacientus, jo ar viņiem var būt grūtāk īstenot sāpīgu procedūru, - tas var prasīt vairāk zobārsta laika, ir psiholoģiski grūtāk un nepieciešama arī medmāsas klātbūtne.
Esmu pārliecināta, ka arī Saeimas komisijā izskanējušais priekšlikums piesaistīt vienu zobārstu visai ģimenei - tēvam, mātei un bērniem, realitātē nav īstenojams. Kāpēc lai zobārsts atbildētu par trim, četriem cilvēkiem, ja reāli samaksu par darbu var saņemt vienīgi no diviem pieaugušajiem (pieņemot, ka viņi atbildīgi rūpējas par saviem zobiem). Tāpat aspekts, kas „nospēlē“ par sliktu šim ierosinājumam, - reizēm pieaugušajiem var būt specifiskākas zobu saslimšanas, piemēram, periodontīts un var nākties iet pie cita ārsta, kas specializējas konkrētās slimības ārstēšanā. Līdz ar to prasība nodrošināt vienu zobārstu visai ģimenei būtu liela naudas izšķērdēšana. Visefektīvāk no valsts kā gudra saimnieka skatupunkta būtu atbalstīt bērnu zobārstniecību, lai jau saknē izskaustu tālākās, manis iepriekš minētās problēmas. Iespējams privāts zobārstniecības kabinets var tikt atvērts tikai ar nosacījumu, kad tiek izpildītas noteiktas bērnu apkalpošanas kvotas.
Tāpat absurds ir vērtēt lauku mazpilsētu ārstu noslogotību salīdzinājumā ar Rīgas klīnikām. Līdzīgi kā skolu slēgšana negatīvi ietekmētu reģionus. Ja aizslēgsim visas mācību iestādes ārpus lielajām pilsētām, likvidēsim tur medicīnas aprūpi un citus akūti nepieciešamus pakalpojumus, kas tad notiks? Par reģioniem varēsim vispār aizmirst. Iespējams, mums tagad ir tāda politika - „Likvidēt laukus!“. Skarbi izklausās, bet, savelkot jostu ap Rīgu, ārpusē esošie paši apmirs. Somijā ir pieredze ar milzīgu atbalstu reģioniem aiz polārā loka, lai tur būtu gan skolas, gan veselības aprūpe.
Rekrutēšanas un atlases centra priekšnieks, majors Rihards Rozenbaums publiski intervijā Latvijas Televīzijas "Rīta panorāmā" prognozēja, ka aptuveni 20% Valsts aizsardzības dienestā (VAD) pieteikušos jauniešu varētu „atbirt“ veselības problēmu dēļ. Analogs īpatsvars varētu būt attiecināms arī uz citām tautsaimniecības nozarēm, samazinot darbaspējīgo skaitu un būtiski negatīvi ietekmējot valsts ekonomiku. Medicīnas sfēru Latvijā nomērdē jau gadiem ilgi. Ikkatrs ir saskāries ar garām rindām pie speciālistiem un uz izmeklējumiem. Tāpat mums patstāvīgi trūkst medicīnas personāla, sastopamies ar ielaistām slimībām. Naudas tik būtiskajai veselības aprūpei allaž trūkst, tikmēr darbaspējīgo iedzīvotāju skaits samazinās, mēs kā nācija novecojam. Ja vēl cilvēki darbaspējīgajām vecumā būs slimi, kas ienesīs līdzekļus valsts budžetā?
Veselības aprūpes pakalpojumus valstī ir jānodrošina konsekventi, sākot no grūtniecības brīža visa tālākā mūža garumā. Ir jāveic prepozicionāla pieeja veselības aprūpei, sākot no profilaktiskās aprūpes. Ikvienam sabiedrības loceklim jau no mazotnes jārāda, cik būtiski ik gadu ir iziet obligāto profilaktisko veselības pārbaudi, lai neielaistu akūtas slimības un mēs kā sabiedrība būtu veselāki. Iedzīvotājam ir jābūt atbildīgam par savu ikgadējo profilaktisko apskates veikšanu, līdzīgi kā autotransporta ikgadējā tehniskā apskate. Līdzīgi ir arī ar zobārstniecību, kas ir ļoti svarīgs faktors visa mūža garumā. Bērniem jānodrošina profilaktisko zobu apskati reizi gadā, lai samazinātu zobu saslimšanu risku un veidotu veselu sabiedrību. Pašlaik iztrūkstošā budžeta apstākļos mēs cenšamies apkalpot pacientus jau ar ielaistām slimībām, taču ir jāīsteno uz cilvēku kā veselu būtni orientēta veselības aprūpes sistēma. Veidojas aplama situācija, kad valsts naudas maka turētāji Finanšu ministrijā neatzīst akūto naudas nepieciešamību veselībai, pieprasa pastāvīgi pierādīt līdzekļu trūkumu, tajā pašā laikā paši apmeklē savus ārstus un izmanto valsts veselības aprūpes pakalpojumus. Rodas sajūta, ka politiskie spēki savstarpējās cīņās, kā boksa maisu, izmato veselības aprūpi, nevis reāli domā par savas valsts iedzīvotāju veselību.