Aicinājums manas ieķīlātās Latvijas valsts prezidentam un jaunības draugam Valdim Zatleram
Mainīgās varas un prezidenti pēcatmodas laikā nedarīja neko, lai pasargātu latviešus no to zemju riskantās ieķīlāšanas. Kad puse Latvijas jau bija banku gūstā, vara, kuras laika prezidents esi Tu, nolēma ieķīlāt pašu valsti, un kopā ar visu tautu. Mūsu zeme, mūsu tauta, mēs ikviens nu esam Starptautiskā Valūtas Fonda ķīlnieki jeb, precīzāk, dzimtļaudis. Tas ir noticis tikai tāpēc, ka mūsu valstij kopš Kārļa Ulmaņa laikiem nav bijis neviena īsta saimnieka, kas spētu valsti vadīt ar mīlestību un nesavtīgu apdomu.
Prezidenta Kārļa Ulmaņa (1877.g. 4.sept.-1942.g. 20.sept.) vēlēšanās bija dusēt savas dzimtenes kapsētā Bērzē līdzās savējiem. Šī viņa vēlēšanās tā arī nav piepildījusies. Ir bijušas dažāda ekspedīcijas uz viņa pēdējās trimdas vietu. Arī Tu vienā tādā piedalījies, taču vairāk par jauno ziņu, ka Ulmanis miris Krasnovodskas cietuma lazaretē un apglabāts kopējos kapos, Tu uz Latviju neatvedi. Latvijas dižākais prezidents jau 67 gadus atdusas svešumā. Kārlim Ulmanim ir jāatgriežas savā zemē Latvijā. Kamēr mājās neatgriezīsies viņa pīšļi – kaut viens viņa kauls – Latvijā Ulmaņa cienīgs saimnieks neienāksies.
Par Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa piemiņas pagodināšanu ilggadīgi rūpējušies jauni cilvēki no patriotiskās kustības “Visu Latvijai”, kas nu jau izaugusi par partiju. Aicinu Tevi, savu jaunības draugu un muzicēšanas biedru, izmantojot savas prezidenta iespējas, sadarbībā ar jaunajiem patriotiem no “Visu Latvijai” organizēt zinātnisku ilgtermiņa izpētes ekspedīciju, ar mērķi tomēr atrast Kārļa Ulmaņa apbedījuma vietu, viņa pīšļus un pārvest tos mājās. Pat ja tas prasītu vienu vai desmit miljonus latu, šis pienākums Tev, kā Latvijas prezidentam, ir daudzkārt svarīgāks par dārgās bibliotēkas celšanu vai necelšanu. Šīs ēkas paģērēšana uz šodienas situācijas fona jau pielīdzināma dzīrēm mēra laikā.
Valdi, Tu esi izcils traumatologs un noteikti zinātu, ko darīt, ja būtu salauzts viena cilvēka mugurkauls. Bet šobrīd mugurkauli lūzt mums visiem – visai tautai. Izskatās, ka Tu nezini, ko darīt, jo tā arī vairs nav traumatologa sfēra. Tā, Valdi, ir Kārļa Ulmaņa kā profesionāla saimnieka kompetence.
Ticībā un pārliecībā meklējot viņa apbedījuma vietu, ar ne mazāku ticību un pārliecību mēs visi kopā varētu meklēt arī nākamo Latvijas saimnieku, kas palīdzētu tautai atgūt tās ieķīlāto zemi un valsti. Bet jaunu atradīsim vienīgi tad, kad pirmā īstā un pagaidām vienīgā saimnieka pīšļi būs atgriezušies mājās.
Kopā ar savu draugu komponistu Zigmaru Liepiņu mēs Kārlim Ulmanim ceļam radošu pieminekli. Tā atklāšana notiks šā gada 17.septembrī uz Nacionālā Teātra skatuves. Tas būs mūzikls ar nosaukumu “Vadonis”. Es savu mazo pienākumu pret Kārli Ulmani būšu izpildījis. Tev nu jāizpilda savējais – lielais pienākums.
Parunājies ar valdību. Tā diennakts laikā spēja atrast 500 miljonus, lai pildītu pienākumus Starptautiskā Valūtas Fonda priekšā, vienā rāvienā izpostot simtiem tūkstošu nežēlīgajā banku kārdinājumā kritušu Latvijas iedzīvotāju dzīves. Varbūt valdība spēs atrast vēl tikai vienu miljonu, lai pārvestu mājās mūsu Kārli Ulmani.
Tavs dziesminieks Kaspars Dimiters
18.jūnijā 2009.gadā Rīgā