Kad lienēju no bankas naudu kaimiņu īpašum pirkšanai, tā tirgus vērtība bija divas reizes lielāka, kā šobrīd oficiālā. Bankai ar to pietika atliektiem galiem un nekādas papildus ķīlas netika prasītas. Uz šī novērtējuma pamata arī sirds bija mierīga. Zināju – pārdodot liekos hektārus, būšu ieguvis 200 gadus veco skolu, tai piederošo ainavu un nokārtojis parādsaistības ar banku.
Pirmais valsts radītais šķērslis bija tas, ka, tirgojot īpašumu agrāk nekā pēc tik un tik gadiem, ceturto daļu darījuma summas nāktos “ziedot” valsts kasei. Bija mokoši jāpaciešas. Šodien ir skaidrs, ka šis likums netika radīts spekulantu neērtībām, bet gan banku afēristu nākotnes aprēķinam. Brīdī, kad likuma noteiktie apgrūtinājuma gadi pagāja, sākās lielķeza – īpašumu vērtība strauji kritās.
“Dzīvās” kredītattiecības banka ar mums slēgusi. Lieta jau labu laiku nodota tiesu izpildītājiem. Nesen bija atbraucis šīs piedziņas instances soda ekspedīcijas ietvaros sūtītais pārstāvis, lai noteiktu īpašuma pašreizējo tirgus vērtību. Pirms pāris dienām saņēmām gan šo vērtējumu, gan tiesas izpildītāju dokumentus. Piedziņas ceļā atsavināmā īpašuma tirgus vērtība šobrīd ir tikai uz pusi tik liela, cik tā bija laikā, kad kredītu ņēmām. Ja piedzinēji īpašumu pārdotu par šo cenu, arī pēc ūtrupes parādā tiem paliktu aptuveni Ls 20000.
Taču parādnieka siekstā nonākušajam inkvizitīvā tipa valsts paredzējusi daudz mokošāku un ilgstošāku nelaimes stāvokli. Piedziņas režīms paredz īpašumu pārdot 40% zem pašreizējās tirgus cenas. Turklāt tiesas izpildītāji par manas lietas ne pārāk ilgo palietošanu inkvizitīvo orgānu labā paguvuši pieskaitīt vēl apm. Ls 10000. Šādā “likumīgi taisnīgā” ceļā piedzītā summa nodzēstu vairs tikai mazāko pusi no parāda. Savu Dievam vien zināmo mūža atlikušo laiku piedziņas instancēm turpinātu būt parādā apm. Ls 47000.
Mierīgi to visu uztveru vairāku iemeslu dēļ: 1) jo apzinos, ka šādā ķezā esmu novests ne tikai es, bet vēl simtiem tūkstošu Latvijas pilsoņu, 2) jo apzinos, ka visi lielķezas terorizētie neesam lielāki parādnieku un noziedznieki, kā līdz šim valdījušie deputātu sasaukumi, kas valsti noveduši līdz šādai ekonomiskai katastrofai, 3) jo apzinos, ka parādā ir arī slimnīcas, skolas, poliklīnikas, pagastu valdes, kultūras iestādes, sporta organizācijas, policijas iecirkņi utt.
Mierīgi par savu īpašumu varu cīnīties arī tāpēc, ka joprojām neesmu to iekārojis un garīgi jau sen esmu atbrīvojies no visa, kas man šai pasaulē fiziski pieder.
Bet LIELĀ ATZIŅA ir tā, ka, lai notiktu valsts apvērsums taisnīgākas un godīgākas sistēmas virzienā, nav jāgaida, kad tautas pusē nostāsies policija vai armija. Tādi laiki sen pagātnē. Lai īstenotu visaptverošu morālu un ekonomisku valsts sistēmas apvērsum jeb apdeitu, ir jāpanāk, lai tautas pusē nostājas valsts un banku noziedzīgajai sadarbībai kolaborējošā ierēdņu armija. Tieši ierēdņi nodrošina līdz bankrotam, izmisumam, Latvijas vai savas dzīvības robežu pamešanai novesto Latvijas pilsoņu baidīšanas režīma dzīvotspēju. Bailes, neziņa, trauksme, bezcerība – tie ir ierēdņu masas katalizētie psiholoģiskie stāvokļi, līdz kādiem tiek novesti aizvien vairāk ļaužu.
Latviešus daudz ātrāk iznīcinās ne jau nesaskaņas ar cittautiešiem, bet gan latviešu tautības ierēdņi, kas savtīgu apsvērumu dēļ turpina paildzināt pret saviem tautas brāļiem īstenoto morālās un fiziskās spīdzināšanas režīmu, ko droši var dēvēt par IERĒDŅU FAŠISMU.
