Kādas ilgākas sarakstes summa izlija zemāk iekopētajā vēstulē kādam savam draugam. Pasvītroju: tā ir vēstule!
Aizvakar pārdzīvoju augstāko politsaindēšanās punktu. Grūti to aprakstīt, taču īsumā: jo vairāk attālinos no radošās valodas un veidiem, kā grib izteikties mana sirds, jo kļūstu slimāks, sāku kurnēt, just nemieru…
Vakar kopā ar dažiem puišiem no, kas nāk pie manis uz manu Bardu skolu, runājām arī par politiku. Viens pieredzējušākais un kreatīvākais precīzi noformulēja: ir jāietekmē politika, neiesaistoties politikā. Viņš domāja par standarta iesaistīšanās shēmām. Tās vēl ilgu laiku nedarbosies – neviena.
Pirms dažiem desmitiem gadu tāds trīsvienīgs jēdziens kā “Dievs, Daba, Darbs” mūsu tautā vēl darbojās. Darbojās simboli, metaforas, valsts ideja, himna. Hedonisma un neierobežotu kaislību apmierināšanas kulta laikmets savu paveicis – cilvēku sirdsapziņas saduļķotas, prāti izrauti melīgu demokrātijas klišeju seklumā, primitīvs individuālisms nokodis pēdējos ģimeņu, kopienu un tautas vienotības asniņus. Lai to visu dziedētu, ar politiku būs ļoti par maz. Pat ja uz tādas politikas papīra visuzkrītošākajā veidā ieviestu viskonkrētāko tradicionālu vērtību imperatīvus.
Auglīgāk būtu nevis mēģināt konkurēt pārgremoto shēmu arēnā, bet organizēties kreatīvām ilgtermiņa rosībām, iniciējot visplašākā spektra radošas, kultūrvēsturiskas, garīgas akcijas, performances, priekšlasījumus, koncertus, virtuālas sesijas, video klipus – vārdu sakot, tādas lietas, kas sniedz gandarījumu, pat negaidot, kā to uzņems publika, kā par to balsos vēlētāji. Šādām aktivitātēm nebūs konkurences, kā nav konkurences visam dzīvajam un īstajam, kas nāks no sirds un nepretendē uz vietām Saeimā.
Ai, cik dalītās ideoloģijās mēģina sevi eksponēt no tik dažādu oreintāciju rakursiem savu valsti “mīlošie” latvieši. Kas tos var apvienot? Varbūt tikai visiem kopīgas grūtības, posts, nacionāla katastrofa.
Pagaidām ir tā: kamēr ļaudis neatgriezīsies no grēkiem, neatjaunos savu īso kultūrvēsturisko atmiņu, nepagodinās savu senču garīgo mantojumu, tikmēr vaidēsim, muksim, lamāsimies… Kāpēc lai Dievs svētītu Latvijas himnā pēc svētības lūdzējus, ja sadzīvē atgriežamies kā ateisti, zagļi, egoisti, laulību pārkāpēji, dzērāji, narkomāni, pederasti? Kamēr tautas tempļi būs lielveikali, elks – politika un “dievs” – labklājība, visdziļākajā nozīmē mums labi neklāsies nekad.
Tas, ko sacīji par socdemiem, man nav īsti pieņemams. Arī tur visam pamatā marksisms. Pat kristīgajiem demokrātiem saknes mērktas mazāk Evaņģēlija, vairāk laicīgās ideoloģijās. Kristus nebija demokrāts. Viņš sacīja: “Ķeizaram, kas ķeizaram, bet Dievam, kas Dievam pienākas.” Ja visas esošās un potenciālās ideoloģijas uzskata, ka Dievam no laicīgu shēmu puses vairs nekas nepienākas, tad taču arī Dievam ir tiesības uzskatīt, ka laicīgajiem ļaudīm no Viņa tāpat nekas nepienākas.
Tomēr… Dievs vienmēr un mūžīgi mūžos paliks Tas Pats nemainīgais, kas savai saulei liek atspīdēt un lietum līt “pār taisniem un netaisniem”. Jo Viņš cer un gaida, kad ateisma un patērēšans atmiekšķētās ļaužu smadzenītes savā nespējā vilsies un atgriezīsies pie Viņa, kam vienmēr ir padoms, kā sākt jaunu dzīvi. Tikai viens nosacījums: no vecās un grēcīgās ir jānovēršas.
Lai atlikušo jēgu nesadedzinātu politiskas tukšrosības kaislībās, laikus jāatjēdzas un jādzesējas Dieva Avotā un radošajos talantos, ko Viņš katram mums devis, un ar kādiem svētījis pavisam netālā tautas vēsturē apbedītās latviešu kultūras liecības. Politika jebkurā tās izpausmē šobrīd sevi apliecina kā ar mokām un viltu uzturēta ilūzija. Lai uzceltu ko pavisam jaunu, vecajam dabiski ir jānobrūk līdz pat vispagrabīgāko pagrabstāvu pamatiem.
Pietiek mirkli atsvešināties un uz visu paraudzīties vismaz no zvaigžņu attāluma, lai atklātos par “jēgu” formulētās bezjēdzības īstie vaibsti. Īsti jau šai “jēgai” vaibstu nemaz vairs nav. Labākajā gadījumā politika ir seja pēc n-tām neveiksmīgām plastiskajām operācijām.
Politika pēdējo divdesmit gadu laikā mūsu tautā ir izkonkurējusi ticību, kultūru, izglītību, atņēmusi bērniem bērnišķību, vīriem vīrišķību, sievām sievišķību un visai tautai kopā – tikumu un godu.
Secinājums: POLITIKA, ar kādu esam līdz aknām iepazinušies, IR MIRUSI. Tādai politikai un politiķiem adresēts arī Kristus kritiskais novēlējums: “Mirušie savus mirušos lai aprok paši.”