Par bijušo godību liecinošais melnais Pokrova kapsētas marmors ir ievainots. Tas bija vesels laikmets, kad padomju ielas būvēja pāri senču kauliem. Vienu tā arī nosauca – par Senču ielu.
Latvieši, glābdami ielas būvniecības darbu apdraudētos tuvinieku pīšļus, naktī tos pārbedījuši Pokrova kapsētas tuvumā. Vēsturiskā perspektīvā brūču aprises saplūst, un paliek vien pārliecība, ka cietuši esam visi.
Kad nesen apkopu mātes kapu, priecājos, ka nozāģēti daži koku milži un kapsētā ir vairāk gaismas. Arī nepasakāmais, slāvu burtiem uz staltajiem un sagrautajiem kapu krustiem kaltais miers bija kļuvis plašāks. Nekāda protesta, nekādu šķiru vai tautu cīņu. Pareģis Finks pazemē ne ar ko te nav labāks vai sliktāks par Kutuzova adjutantu. Abi aizmirsti vienādi.
21. augustā Vijai Artmanei būtu 80 (21. 08. 1929.– 11. 10. 2008.). It kā jau nesagaidīja. Taču kapiņos liekas, ka sagaidīja labāk, nekā tas būtu iespējams šodien. Vēl pērnajā oktobrī pasaule bija daudz savādāka. Vēl ļaudis pulcējās priecīgāk, vēl priesteru tērpi mirdzēja košāk… Pat padomju laiku gaziks vēl likās no zelta. Arī publikas errošanās likās mīļāka par neziņu, bailēm un mēmumu, kāds iestājies pirms ekonomiskās rudens vētras. Taču pašā augusta beigu galā, neskatoties ne uz ko, Vijai vai, kā viņu dēvēja tuvākie draugi, Vijolītei būs 80.
Pat dziesma uzrakstījās, kurā neviļus viņai tika rinda "Zem saules vakar paglabāju mammu… Tai rakstu vēstuli kā skumju kardiogrammu…" Varbūt tieši šo vēstuli. Jo nekad neesmu viņu jutis tik tuvu kā tagad. Kad kapiņos vai Baznīcā par viņu lūdzos, kāds ar šķīsta zelta žiletīti ievelk sirdī aizvien dziļāku brūcīti. Un katru reizi kā no jauna. To mīlestību, ko paliku viņai parādā vai kuru nemācējām padalīt viens otram dzīves laikā, nu smeldzīgi dalām caur mūžības priekškaru. Dzīvie no dzīvajiem bieži ir tālāk nekā mirušie. Varbūt tāpēc šī doma man tik bieži laužas laukā arī citās dziesmās – "Zem velēnām aizmirstie brāļu kapos Dievu par tevi – par pēdējo lūdz..."
Esmu pateicīgs Dievam, ka mūža izskaņā mana māte paguva patverties uz Tilta. Baznīca ir Tilts, nāve – upe, dzīve – airēšanās tai pāri. Nav tā, ka, airējies vai neairējies, pēcnāves krastā izmetīs tāpat. Neizmetīs. Arī uz svešām rokām neiznesīs… Ja nebūsi sācis sevi nest pats uz savējām. Viņa paspēja – saņemt sevi rokās un pasniegt Dievam. Kā balva – brīnumam pielīdzināmi bēru svētki un ļaužu tūkstošu līdzjūtīgi klusās gaviles. Nevar taču vienmēr precīzi pateikt, no kā sirds raud. Pat ja ļoti sāp un līst asaras, varbūt tās līst no eņģeļu prieka, kādā tie gavilē par cilvēku, kas vislielākajās sāpēs izvēlējies nesaniknoties uz savu Radītāju. Ticu, ka mana māte mīt Dieva kupolu pavēnī, kuru atspulgi rotājas kā Debesbraukšanas, tā Pokrova dievnamu torņos Elizabetes Vijas Artmanes kapa tuvumā.
Pēc Pokrova kapsētas ar grābeklīti rokā devos uz Raiņa kapiem, lai apkoptu arī tēta Artura Dimitera un vecmammas Annas Artmanes kapiņus. Jā, tie ir latviešu kapi, tur Raiņa un aktieru vairāk, taču… tur nav kupolu, un lielo koku tumšajā pavēnī par maz debesu. Ne jau raķetēm vai acu zīlītēm caurlidojamo, bet to, kuras par mājām mums katram gatavo Dievs. Joprojām mīlu savu tēti un vecomammu, joprojām par tiem lūdzos, taču mammai tur būtu par šauru. Tai piemērotāks Pokrova kapsētas ievainoto marmoru acīm netveramais spožums, ko īsti un ar sirdi iespējams ieraudzīt, vien patveroties Dievišķās Liturģijas noslēpumā dievnamu iekšienē. Varbūt arī zvanu skaņās, kas par šo baznīcu svētnoslēpumiem liecina.
Mammas kapa koka komplektiņš no 70 gadus noturētiem kokiem un melno marmoru sen gaisusī godība – lūk, tā ir amplitūda, kāda viņai piederas. Arī mēs – šodien koki, rīt, iespējams, jau marmori, bet parīt – jau pasaules gala liecinieki.
Līdz viņas dzimšanas dienai 21. augustā un līdz pasaules galam – vēl laiks. Tam pa vidu 18. jūlijā – Elizabetes Vijas Artmanes Eņģeļa diena. Pareizticībā tā ir diena, kurā pagodina svēto, kā vārdā cilvēks svētīts. Mamma izvēlējās svētmocekles kņazienes Elizabetes Fjodorovnas vārdu. Arī ne slāvietes, taču kā slāvu, tā savējo godātas aristokrātes.
18. jūlijā 16.00 pēcpusdienā pie Elizabetes Vijas Artmanes kapa Pokrova kapsētā (Mēness ielā 3) dvēseles aizlūguma dievkalpojums – par sievieti, ko pasaule pazina kā aktrisi Viju, bet Dievs – kā savu kalponi Elizabeti.
Vijas Artmanes 2002. gada 17. septembrī paustā liecība
Pēc kāda vakara dievkalpojuma Rīgas Svētās Trijādības Sergija klostera mazajā baznīciņā Elizabete Vija Artmane savam mazdēlam Jēkabam, kas viņu pavadīja uz baznīcu, tramvaju gaidot, sacīja šādus vārdus:
"Cik skaisti mūķenes dziedāja. Vakara dievkalpojums ir individuāls. Tas man dod mieru, jo sajūtu tiešāku saikni ar Dievu. Es Dievam lūdzu spēku. Spēku, kas man dos mieru. Spēku, kas man dod spēju neieļaunoties uz saviem nelabvēļiem un ienaidniekiem, un uz valsti, un uz tās iekārtu. Spēku, kas man dod pazemībā panest grūtības. Spēku, kas man ļauj saglabāt sirdī mīlestību, arī pret saviem ienaidniekiem. Spēku, kas manā sirdī neļauj iezagties naidam un ļaunumam. Tikai Dieva dotais spēks un miers ir tie, kas man dod prieku dzīvot un mīlēt šajā pasaulē. Līdz nāvei gribu saglabāt šo Dieva žēlastību un miera mīlestību. Lai Dievs man dod spēku! …re, kur tramvajs jau nāk…"
Kaspars Dimiters 2009. gada 10. jūlijā
P. S. Tālākas tuvās nākotnes informācija: Vijas Artmanes 80 gadu jubilejas priekšvakarā, 20. augustā pulksten 19 Latvijas Kinematogrāfistu savienība kinoteātrī Rīga rīko viņas piemiņas vakaru.
www.blogs.krustaskola.lv
