Pēdējās divās dekādēs padomju laiku plosītās tautas dvēseles sekmīgi turpināja plosīt vēl rafinētāka un nežēlīgāka sistēma. Žēlīgāki kļuva tikai jaunajā pēcatmodas operācijā lietotie anestēzijas līdzekļi, kurus pieņemts apzīmēt ar vārdu “mediji”.
Vārds cēlies no vārda “medium”, kura nozīmju rindā uzmanību saista tulkojumi “šķīdinātājs”, “aģents”, “starpnieks”. Postpadomju ateistiskā ideoloģija vairs netika uzurpēta ar primitīvas agresijas paņēmieniem, bet ar manipulācijas, imitācijas un lingvistiskas programmēšanas metodēm. Komunisma masu aģitācijas pelēcībā nonīkušajiem jaunā preses brīvības atmosfēra likās kā varavīksne. Tikai dziļāk acīgie laikus piefiksēja, ka šķietamā daudzkrāsainība pie attiecīgas intensitātes agrāk vai vēlāk visas krāsas sajauks un preses šķietami brīvajā telpā dominējošais tonis atkal kļūs pelēkais.
Sākumā bija patriotisms, tautiskums, latviskums, pacilājoši mītiņi Mildas vai Brāļu kapu Mātes ēnā, atbilstoša reportāžu esence, taču pavisam drīz šīm tautā ilgi dusējušajām un stihiski uzgavilējušajām jūtām tika pievienots jau Rietumos aprobētā liberālisma “šķīdinātājs” (medium). Sekulārā humānisma ideoloģijas absorbēti “aģenti” (medium), kas joprojām maskējas zem nosaukumiem “žurnālisti”, patriotisma un nacionālisma vielu pamazām sāka atšķaidīt. Tie bija no savējo vidus savervētie “starpnieki” (medium), kuru uzdevumos ietilpa nacionālo interešu un mērķu imitēšana, pamazām tos devalvējot. Lielā mērā šos vietējos aģentus dziļāk motivēja un instruēja “brīvās pasaules” vaļības par normu pieņēmušie latviešu emigranti un to atvases. Drugs, sex & rock’n’roll ideoloģija daudzu trimdas tautiešu smadzenēs bija izdarījusi lielāku apvērsumu, kā komunistu laiki mūsējās. Spožākajai liberālisma apoloģētei no Dziesmu svētku estrādes visas tautas priekšā atlika nobļauties “Mēs esam stipri!”, kad pēdējais spēks mūs pameta pavisam un sākās reaktīva pikēšana lielķezas bezdibenī.
Šķīdinātājam iedarbojoties, patriotisms un nacionālisms pēkšņi pārvērtās par “radikālismu” un to paudēji par “demokrātijas ienaidniekiem” vai vienkārši “pastalotiem pajolīšiem”. Latvijas vēsturi skolās joprojām mācīt bija kategoriski aizliegts, aizvien formālākas kļuva nacionālo svētku svinības, aizvien valkājoši patosaināka himnas atskaņošana. Plašajā vaļību apmierināšanas spektrā patriotisms un nacionālisms kļuva par “senilu pensionāru” vai “aprobežotu jauniešu” šauri privāto lietu. Aģentiem un starpniekiem pareizi šķīdinot, patriotisms un nacionālisms, kas Atmodas sākumā šķita kā valstiska lieta, pamazām tika degradēts par arhaisku un izsmejamu atavismu vai vien folklorai ierādītajām geto zonām piemērotu ideoloģisku etnogrāfismu.
Paralēli šo mediumu eiropeiskajām un transatlantiskajām rūpēm tika veikti arī valsts līmeņa ekonomiskie noziegumi, pakāpeniski degradējot Latvijas pilsoņu saimnieciskās un politiskās patstāvības apziņu. Rezultātā mūsu valsts pamati ir ne tikai morāli izšķīdināti, bet arī fiziski pilnībā sagrauti. Arī kārtējais bēgļu bēgums apliecina, ka plašsaziņas un politisko mediumu solidārās ilgtermiņa diversijas ir vainagojušās panākumiem un aģenti/starpnieki saviem globālajiem uzraugiem Briselē, Vašingtonā un Maskavā var svinīgi ziņot: “Nacionāla, suverēna, neatkarīga Latvijas valsts ir likvidēta un latviešu nacionālā pašapziņa atgriezta 19.gs. vidus laikos!”
Laikā, kad dziedinošo (!) potenciālu ir zaudējuši pat latviešu tautas Dziesmu svētki, kad iedarbību zaudējušas tādas gadsimtos tautu glābušas dabas un Dieva zālītes, kā Dainas un Bībele, kad nedarbojas nedz Lāčplēša, nedz Māras vai Laimas simboli, kad pat latviešu kā vīrieša vai sievietes dzimums kļuvis relatīvs, pēc patikas maināms vai intīmi brīvi pārorientējams, lai dinamizētu vēl vitālo tautas atlikumu un atmodinātu anamnēzē mirstošās tautiešu dvēseles, ir jāķeras pie radikālākiem līdzekļiem. Vairs nedrīkst ekspluatēt bezpersoniskus vai mītiskus simbolus vien. Lai kaujās par nācijas mērķiem kritušos ideālus augšāmceltu, par dzīvu simbolu jākļūst reālai vēsturiskai personai, dzīvam, iedvesmojošam cilvēkam – turklāt ar savu personīgo un vēsturē iemūžināto piemēru.
Šķīdinātāju, aģentu un starpnieku pūles panākušas to, ka sakompromitēti, psihofiziski korumpēti vai neitralizēti esam tikpat kā visi. Un ja vēl ne gluži visi, tad ar mūsdienu diversiju tehnoloģiju līmeni un paņēmieniem šajā sfērā līdz pilnībai vairs nav tālu. Tālab ticība, ka dzīvie spēs vienot dzīvos, pamatoti jau liekas utopiska.
Ideja par Vadoni ir iemiesojusies muzikālā drāmā. Man tā nav tikai māksla, tikai drāma vai tikai viena no versijām par ievērojamu politiķi. Kārlis Ulmanis bija cilvēks no mūsu vidus, taču vienīgais mūsu īsajā valsts vēsturē paguva iemiesot nacionālas valsts ideālu. Visi viņa režīma kritiķu iebildumi ir līdz debilitātei infantili un Ulmaņa personības jaudas laukā pārvēršas sīkos kangarēnu šļupstos. Ulmaņlaikos mums, latviešiem, bija plaukstoša latviska valsts, kuras tēls mirdzēja spožāk par mākslīgi un ar varu nevarīga elka kārtā iecelto daudzgalvaino haosa demokrātijas pūķi.
Ulmanis ir nacionālas valsts idejas simbols, kas savu vērtību apstiprināja ar reālajā laikā iemiesotu politiku un pierādāmiem kultūras, izglītības un saimniekošanas sasniegumiem. Līdzīgi kā šodien, kad Latvija mēģina diplomātiski izlavierēt starp Rietumu un Austrumu imperiālismu, arī Ulmanis mēģināja to pašu. Tikai atšķirība starp Ulmaņa un LV-reloaded košergaļas demokrātiju ir tāda, ka pēdējās seku dēļ latvieša mugurkauls atkal kļuvis mīkstāks, lunkanāks vai salūzis un izzudis pavisam. Latviešiem atkal zudusi nacionālā stāja, valstiskā pašapziņa un apjēga, ka latvietis ir ne mazāk unikāls savā identitātē par anglosaksi vai krievu.
(Atkāpe: LV-reloaded sistēma tautu likvidēja “humāni” – vispirms apdullināja, tad nokāva… Lai gan… Kā var lopu nokaut “humāni”? Drīzāk cilvēku var nokaut lopiski…)
Demokrātijas forma, kuras notekvielu akas līdz mielēm esam tukšojuši šīs divas dekādes, ir mirusi. Taču savā pazemē tā līdzi pūlas ieraut pēdējās mūsu valstiskuma autoritāšu un ideālu atliekas. Elementāri zīmīgs tāpēc bija pirmais pēcpirmizrādes naktī lādētais mugurā šāviens no megašķīdinātāja, megaaģenta un megastarpnieka “Dienas” puses, kas, atņirgusi radzobus, uzrūca Vadonim. Tieši “Dienas” brends visagresīvāk rūpējies par “kulturālo boļševiku” jeb “humāno marksistu” diktatūras īstenošanu līdz atrofijai nozelēto cilvēktiesību vārdā. Šī cilvēktiesību kosmopolītiskā un elitāriem inteliģentu klaniem tik tīkamā “reliģija” patriotisma un nacionālā valstiskuma ideju degradējusi visievērojamāk.
Tāpēc ir bīstami valstiskuma apziņas komatozajā stāvoklī paniski meklēties pēc dzīvām un viegli klonējamām autoritātēm, kas varētu mēģināt līdzināties Ulmanim. Tas ir nereāli, jo divdesmit pēcatmodas gadi nebija pamošanās laiks no boļševisma transa, bet gan vēl dziļāka ieslīgšana tajā. Vai tas, ka padomju laikā valdīja viena bezdievīga partija, bija sliktāk, kā šodien, kad pie varas nemitīgi ir piecas, septiņas vai desmit bezdievīgas partijas? Brīvāk justies, izteikties un izklaidēties vēl nenozīmē būt brīvam. Arī valsts svētkos pie Mildas stāvēt ar sarkanbaltsarkanu karodziņu pie krūtīm, bet LGBT praida laikā virs tām pašām krūtīm vicināt varavīksnes karogu, vēl nenozīmē būt nacionāli brīvākam kā padomju laikos.
Dainas līdz to krājuma pilnībai apkopoja viens cilvēks – Krišjānis Barons. Latvijas valsts politiku līdz iespējamā ideāla pilnībai arī iemiesoja viens cilvēks – Kārlis Ulmanis. Pēc Atmodas būtu bijis godīgi turpināt tieši viņa iesāktā prezidentālisma tradīciju jeb jau toreiz slimās demokrātijas dziedināšanas politiku, nepieļaujot komunistiskās partijas amēbas dalīšanos kreisējās, labējās vai centriskās post boļševiku tirgoņu partijās. Arī šobrīd neko labāku un Latvijai dziedinošāku par Ulmaņa politisko sistēmu neviens nav radījis. Un kamēr nav atbilstoša vadoņa, Latviju varētu atveseļot kaut ar Ulmaņa politiski saimniecisko sistēmu vien, nepārspīlējot ar pārspīlētu pilnvaru piešķiršanu tā saucamās tautas vēlētam tā saucamajam prezidentam.
Kārļa Ulmaņa autoritātes aktualizēšana jau veic kādu būtisku misiju, proti, novelk skaidru robežu starp nacionālas Latvijas valsts atbalstītājiem un tādas valsts ienaidniekiem. Un tomēr…
Šajās divās dekādēs pārprogrammēti esam pilnīgi visi. Labs un aktīvs piemērs tam ir viegli mūsu puses psiholoģiskā fitnesa cienītāju vidū iefiltrētais jēdziens “neirolingvisktiskā programmēšana”. Man grūti iedomāties, kam ar mani būtu jānotiek, lai es ļautu sevi pilnveidot ļaudīm, kas, runājot par cilvēku apziņu un zemapziņu, pavisam atklāti lieto vairāk tomēr robotiem un digitālām sistēmām piemēroto apzīmējumu “programmēšana”. Arī šim vārdam priekšā piekabinātie “neiro” un “lingvistiska” liecina, ka cilvēks šai programmēšanas sistēmā tiek lietots zinātniski mehāniski, piemēram, kā putekļu sūcējs. Bet to jau arī neslēpj šī psiholoģiskā fitnesa jeb “panākumu skolas” līderi, savā lapā atklāti ierakstot: “Ja mēs nopērkam kādu elektroierīci, piemēram, [..] putekļusūcēju [..], mēs vienmēr iepazīstamies ar [..] lietošanas instrukciju. Un, jo vairāk instrukciju apgūstam, jo vairāk jaunās ierīces „ekstras” varam izmantot.” Tieši tik sekli, tik ciniski un necilvēcīgi.
Ilgtermiņā šķīdinātāju, aģentu un starpnieku jeb mediju programmētai tautai ir jāapbruņojas ar uz Sibīriju izsūtīto cienīgu pacietību un izturību, jo deprogrammēšanas process būs ilgstošs un grūts.