Esmu tā apjucis, ka vairs nesaprotu, kuriem šajā Latvijas maijā būs lielāki uzvaras svētki - padomju armijas nolaupītās Latvijas valsts atkalnolaupītājiem vai Sodomas mutantiem. Protams, šīs divas parādības ir grūti salīdzināmas, taču ideoloģiskais konteksts kā padomju, tā sodomītu sistēmām ir līdzīgi postošs. Liekas, ka pēdējais pat postošāks, jo Jaunajā Derība uzsvērts, ka vairāk jābīstas no tiem, kas nokauj dvēseli, nevis no tiem, kas nokauj miesu (Mt.10:28).
1940.gadā Latvijas valsts pastāvēšana varmācīgi tika pārtraukta un mūsu zemi okupēja maniaka Staļina karaspēks, padarot mūs par PSRS “draudzīgā” lēģera gūstekņiem. Fakts taču.
Kad padomju karavīri savus pirmos asiņainos darbus mūsu zemē jau bija pastrādājuši, ieradās šamaņa Hitlera nozombētais leģions, padomju okupāciju nomainot ar fašistisko. Arī taču fakts.
Kad savus asiņainos darbus bija padarījuši arī fašisti, jau reiz okupēto Latvijas valsti vēlreiz un daudz pamatīgāk okupēt no jauna ieradās padomju karavīri. Bija tā? Bija.
Padomju karavīru varonību tikai apbrīnoju. Kā Krievija, piedzīvojusi revolūcijas un 37-tā gada sekas, vēl spēja organizēties tādai kaujas un upurgatavībai, to ar prātu aptvert nav iespējams. Fašistiskās Vācijas sakāve bija varoņdarbs. Tomēr Latvijai tas atnesa tikai vienas okupācijas nomaiņu pret jau piedzīvoto iepriekšējo. Varonīgās fašistu sakāves vietā padomju karavīri mums brīvību neatnesa.
Ja man kāds grib iestāstīt, ka padomju karavīra nopelni padomju Latvijas atbrīvošanā jāpagodina ar kādas īpašas plāksnes atsvaidzināšanu, es nevaru tam piekrist, jo apzīmējums “padomju Latvija” vien norāda, ka tā vairs nebija brīvā, neatkarīgā Latvijas valsts, bet viena no okupētajām satelītvalstīm varmācīgi pievākto republiku kolhozā. Ja šie padomju karavīri pēc fašistu izdzīšanas arī paši būtu cēlsirdīgi dzinušies uz savām dzimtajām ārēm, viss būtu daudz savādāk. Es pats aizietu un 9.maijā noliktu ziedus pie pieminekļa kritušajiem padomju karavīriem.
Bet tagad loģiski sanāk tā, ka tikpat pamatoti būtu nolikt ziedus arī pie kritušo Hitlera armijas kareivju kapa, kas gāja bojā, atbrīvojot Latviju no padomju okupācijas. Jo arī hitlerieši pēc šīs atbrīvošanas mūs labprātīgi nepameta. Par Latvijas okupantiem dēvējamas abas armijas. Un pagodināt okupantu piemiņu vienkārši būtu mazohisms. Taču gods un slava padomju karavīriem, kas ne tikai krita kaujās ar fašistiem, bet kaujas nopelnu vai invaliditātes dēļ ar Staļina roku tika likvidēti vēl pēc atgriešanās mājās.
Tāpēc vārdu vijums “padomju karavīri, kas atbrīvoja padomju Latviju” ir absurds, jo Latvija kļuva par “padomju” tikai pēc tam, kad to pirmo un otri reizi okupēja padomju armija.
Tā kā par padomju okupāciju sanāca tik gari, par Sodomas mutantu izdarībām, īstenojot savus morāli okupatīvos pasākumus, diez vai sanāks īsāk.
Lesbiete Linda Freimane zilākajā rīta laikrakstā Diena, izpaužas: “Esam gandarīti, ka šogad Draudzības dienas tiek organizētas sadarbībā ar mūsu kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas…” Uzmanīgu dara apzīmējums “kolēģi”. Kā heteroseksuālis sev līdzīgos par kolēģiem dēvēt kaut kā iesācis neesmu, lai gan lieta mums visiem kopēja un nopietna. Arī tās labā darboties sanācis pasen - ja precīzi, tad kopš pasaules radīšanas. Būtu dzīvi mani kolēģi Ādams un Ieva, viņi to apliecinātu. Ja lesbiete L.Freimane būtu rakstījusi “mums līdzīgi seksuāli orientētie no Lietuvas un Igaunijas”, tas skanētu mazāk aizdomīgi un vairāk godīgi.
Tālāk lesbiete L.Freimane pauž tā: “Lai gan situācija atšķiras visās trīs valstīs, mums tomēr ir kopīga vēlme radīt tādu vidi, kurā ir patīkami dzīvot un strādāt visiem cilvēkiem, nevis tikai tiem, kas atbilst kaut kādām šauri definētām normām”. Pēc šitā es nokritu. Vienā mirklī atkal acu priekšā nostājās Ādams un Ieva ar visu no viņiem izrietējušo mantojumu, un ne tikai ar to. Arī savus krustu šķērsu (gan krustu, gan nekrustu karos) daudzcietušos senčus ieraudzīju acu priekšā dzīvā ierindā - gan ar izkaptīm un dakšām, gan bez tām.
Kāda stulbuma un atsaldētības pakāpē jābūt cilvēkam, lai tas veselas nācijas kultūras un ētikas mantojumu raksturotu kā “šauri definētas normas”? Mani senči svētu turējuši kā to tikumu un dzīvesziņas kopumu, kas bijājams Dainās, tā to, kas bijājams Bībelē. Un šīs vērtības ar tām, ko pēdējās pāris dekādēs agresīvi visai no jēgas atmirstošajai rietumu sabiedrībai visās uztveres atverēs masē Sodomas mutanti, pat ar pilnu iztēles piepūli nav salīdzināmas, jo viņu “vērtības” ir nelielu, bet nešpetnu ačgārnas kopošanās manieres piekopēju grupu safabricētas, turklāt atbilstoši to samaitātībai.
Esam pārdzīvojuši visādas okupācijas, pat vairākas padomju, taču neviena no tām nav tā centusies iedragāt mūsu nācijas ētiku, kā to pūlas iedragāt sodomīti. Un viņu apkalpotais segments “LGBT” ir tikai daļa no pilnās morālās okupācijas paketes. Izgājšnedēļ mediju negaisā palaidās vēl pāris signifikanti šīs paketes cūcīgie vīrusi - pieteikums par dzimummaiņu (par ko dzimtsarakstu nodaļām jāinformē bāriņtiesas, ja dzimumu mainījušais ir kāda nepilngadīgā vecāks) un pieteikums par eitanāziju (par ko liecināja izdarītā aptauja, kas noskaidroja, ka 23% LV iedzīvotāju uzskata: veci cilvēki ir apgrūtinājums mūsu sabiedrībai).
Laikā, kad valsts ir totāli uzdāvināta Starptautiskajam Valūtas Fondam, sadalīta pa kabatām Parexa nacionalizētājiem, kad ar bambuka ātrumu pieaug noziedzība un ar mērkaķa veiklību izplatās bezcerība, kā “padomju Latvijas” iemūžinātāji plāksnēs, tā latviešu ētikas palieku naskie iezārkotāji Sodomas mutantu “plaši definētajās normās”, vienādi pūlas okupēt mūsu atlikušās kopības jēgas nemirstīgās atliekas.
Tā negribas norakstīt savu valsti, taču, ja savos turpmākajos Latvijas maijos turpināsim izdabāt kā lielkrievu poļitrukiem, tā rietumu sodomokrātiem, pieļaudami kā “padomju Latvijas dienas”, tā “draudzības dienas”, Latvijas norakstīšanas noziegumā par līdzdalību varēsim vainot arī katrs sevi.
Cik varonīgi no padomju laikiem savā zemē atbrīvojās krievi, tikpat varonīgi mums no tiem jāatbrīvojas arī Latvijā. Cik varonīgi pret sodomītiem cīnās Maskavā, tikpat varonīgi mums pret tiem jācīnās arī Rīgā. Tik daudz laba mums, ko no krieviem mācīties.
