Sevī iemīlējies un prātā sajucis portāls pēc inerces dzīvo ilūzijā, ka visiem interesē viss. Taču nevienam sen vairs neinteresē nekas. Ideoloģiskais “skaldi un valdi” laikmets ir pagājis.
Jebkurš politiska rakstura paziņojums pat noskumušajam izsauc smieklus. Sirdīs vairs nav vietas pat riebumam. Jo kāda jēga turpināt tērēt savu atlikušo enerģiju politiskā bezsvara vērošanai.
Katrs, kas atvēris kādu no vadošajiem portāliem vai uz tīmekli pārcēlušos avīzi, zibenīgi to aizver, jūtas laimīgs. Pārņem sajūta, ka esi ticis galā ar kādu no savām visnejaukākajām rakstura īpašībām. Lasīt portāla ziņas vai jebkuru citu informāciju ir visgarlaicīgākā un neauglīgākā nodarbošanās. Visi paņēmieni un piegājieni atkosti. Visas tēmu peļķes izsmeltas un puņķu burbuļi pārsprāguši. Ne ķermenim, ne sejai, ne zvaigznei, ne zaglim, pat ne līķim vairs nav nekādas nozīmes. Aprakstītajam vai rādāmajam tēlam vairs nav pat pārnestas nozīmes. Reālistisks cilvēks ekrānā ir neīstāks par bērna zīmētu ķeburu. Visaktuālākā ziņa nav svarīgāka par autobusu sarakstu, kas katrā nākamajā pieturā atšķiras tikai par dažām minūtēm. Visur raksta, bildē un ziņo vienu un to pašu. Un viens un tas pats visur nozīmē NEKO NEKUR.
Mēdiji mūs visus padarījuši par svešiniekiem. Žurnālisti un cilvēki kļuvuši par divām dažādām būtņu grupām. Politiķi visi sen ir citplanētieši. Vienīgi marsietis ir vienīgais, kas to neslēpj. Buldozera gatavība pārņemt varu ir garlaicīgāks un smieklīgāks paziņojums par cirkā pieteikto vecā ziloņa pēdējo iznācienu. Par ziloni vismaz papriecāsies bērni. Par politiķi… Sen vairs pat neviens dzīvnieku patversmes klibais runcis ne.
Iet bojā koalīciju veidotāji un to azotēs dancojošie mēdiji. Viss ir privatizēts līdz nāvei. Viss ir definēts, pārdalīts, nozagts. Tie, kas atteikušies dzīvot un radīt kā cilvēki, pārtapuši paejošā laikmeta paejošajās būtnēs un strauji gaist. Dzīvi un vēl pamanāmi palikuši tikai cilvēki. Un viņu tomēr vēl ļoti, ļoti daudz. Viņi priecājas pat tad, kad skumst. Pat tad, kad noguruši, viņi moži dodas iemigt, lai turpinātu savā dzimtajā valodā iesākto sapni. Cilvēki ir tie, kam neinteresē nekas no tā, kas interesē mēdijus. Cilvēki ir tie, kas nelasa avīzes un neskatās televīziju tad, kad atkal vienu rāda visiem. Cilvēki ir tie, kas paši ieliek atskaņotājos savu sapņu filmas vai mūziku. Cilvēki paši veido savus blogus un ir priecīgi, ja izdodas godīgi parunāties kaut ar sevi. Cilvēki ir tie, kas neraksta komentārus un tos sen vairs pat nelasa. Tie, kas pēc inerces vēl ņurcās diskusiju anonīmo anomāliju zonās, sen vairs nav pat cilvēkiem līdzīgas būtnes – tās ir dēmonu ēnu mēmās atbalsis, kas vēl ierodas aiz kādiem rakstiem, lai pašas aprītu sevi. Vēl mirklis un arī komentāru laikmets paies. Viss, viss modernais, postmodernais, postpostmodernais ir kļuvis vecmodīgs, izvalkāts, caurs.
Esmu laimīgs, ka man izdevies piedzīvot laikus, kad politika un pie tās pasūtītāju sliekšņa ubagojošā žurnālistika iet bojā. Esmu laimīgs, ka mēdiju pasaulei pirms Dieva radītās pirmajai ir pienācis gals. Esmu laimīgs, ka manējos, kas pēc mēdiju kodējuma inerces vēl turpina viens otru nīst, nekas, kas rakstīts presē, redzams televīzijā vai dzirdams pa radio, vairs neinteresē. Jaunā pasaule atkal kļuvusi veca un vienveidības renesanses ilūzija atkal atmaskota visā sava neīstuma varmācīgi uzmāktajā spozmē.
Politika un mēdiji iet bojā un pavisam drīz mēs būsim brīvi. No naudas mūs atbrīvoja jau vakar un vēl vairāk atbrīvos rīt. Laikmets steidzas mums talkā. Politiķu un žurnālistu pasaules vairs nebūs. Jau rīt mēs atkal sāksim radīt cilvēku pasauli. Dievs to iesāka jau aizvakar, tikai politiķi Viņam nolaupīja vakardienu. Rīt mēs jau to darīsim visi kopā. Ne kopā ar politiķiem, bet kopā ar Dievu.
Cilvēki, mēs esam brīvi no politikas. Cilvēki, mēs esam brīvi no mēdiju varas. Cilvēki, mēs esam brīvi no mākslīgi radītā naida. Cilvēki, mēs esam brīvi novērsties no visa, kas nav mums dārgs un svarīgs. Cilvēki, mēs esam brīvi bez politiskiem vai mēdiju starpniekiem no sirds mīlēt savu zemi, savu tautu, savas ģimenes. Cilvēki, mēs esam brīvi dzemdēt bērnus brīvībai, tādai, kādu mēs paši saviem bērniem izcīnīsim. Cilvēki, mums ir sava zeme, savi lauki, savi meži. Cilvēki, mums ir vieta, kur stādīt savus kartupeļus, slaukt savas govis, ganīt savas aitas, vistas, trušus… Cilvēki, mēs esam radīti, lai radītu: lai radītu bērnus, lai radītu gleznas, lai radītu dziesmas, lai radītu laimi. Cilvēki, mēs esam radīti, lai ik dienas radītu viens otru. Cilvēki, mums viss viss vienkārši jau sen IR. Cilvēki, mums VIENKĀRŠI beidzot ir jāsāk dzīvot VIENKĀRŠI.